Nesen atgriezies no ceļojuma uz Holivudu, pazīstamais komponists Rihards Zaļupe atzīst, ka priecājas gan par to, ka Latvijā beidzot beigusies «zaļā ziema» un uz ielas redzamie cilvēki ģērbjas vasarīgi interesanti, gan par to, ka darba viņam ir pilnas rokas – mūzika četrām lielajām filmām un diviem seriāliem, turklāt jau šogad gaidāmi vēl vairāki vērienīgi muzikāli notikumi.
Tiesa, par tiem komponists būs gatavs runāt tad, kad būs pienācis īstais laiks. «Jauki ir arī tas, ka beidzot cilvēki var pulcēties un svinēt - vēl pirms pusgada tas šķita kaut kas neiedomājams. Nesen kopā ar vācu kolēģiem aizgājām uz «Kubu». Biju šokā: klubs pilns ar cilvēkiem, visi dejo, un mums nācās runāt ļoti skaļi, lai pārkliegtu mūziku. Vienubrīd sevi pieķēru pie domas: cik neierasti, ka kaut ko tādu var darīt, un otrā lieta - cilvēki ļoti ātri ir aizmirsuši pandēmiju. Ir pavērušās durvis, un ceru, ka tās vairs neviens neaizvērs ciet līdz galam,» komponists rezumē.
Ar patiesu aizrautību Rihards stāsta par laiku, ko velta dārza darbiem - piemēram, ātri augošās zāles pļaušanai. «Jau vairākkārt esmu pieķēris sevi pie domas, ka pavasarī viss aug griezdamies! Pagājušajā pavasarī mani pat pārņēma pesimisms - tikko esi nopļāvis zāli, un gandrīz vai nākamajā dienā tā atkal jāpļauj,» Rihards smejas un piebilst, ka «šādos brīžos nākas sev iekniebt un atgādināt - pag, pag, ir pavasaris, tāpēc mēnesi šādi būs jāpaņemas, un tad jau atkal viss būs normāli, jo pēc Jāņiem zāle vairs tik ātri neaugs». Šis laiks, kad dārzā viss zied un plaukst, viņam ļoti patīkot, un nesen viņš pirmoreiz ārā pat ir meditējis: «Sajūta bija tāda - wow! Ka beidzot var sēdēt ārā pēc nez cik mēnešiem, kas pavadīti telpā; ka varu sajust, kā pēc lietus viss smaržo…»
Taujāts, vai tas vairāk ir skaistumdārzs vai praktiskais dārzs, Rihards atteic, ka to varētu dēvēt par praktisko skaistumdārzu, un piebilst, ka par to rūpējas kopā ar savu kundzi Sondru. «Pirms diviem gadiem aiz savas studijas ierīkoju to, ko mēs saucam par «Pinterest dārziņu». Tur tagad ir tādas koka gultas vai, pareizāk sakot, kastes, kurās eksperimentējot audzējam avenes, kartupeļus un daudz ko citu… Katru gadu mēģinām kaut ko stādīt no jauna un brīnāmies, cik labi viss aug. Pirmajā gadā mums bija tāda puķkāpostu raža! Mana mamma, to redzot, ļoti brīnījās un stāstīja, kā viņa mēģina audzēt puķkāpostus, apčubina katru stādiņu; savukārt mums puķkāposti vienkārši auga savā nodabā…»
Rihards arī atklāj, ka dārzu viņi ar Sondru iekopuši savas meitiņas Emīlijas un apkārtējo bērnu dēļ, lai parādītu, no kurienes rodas augļi, puķes un dārzeņi. «Kad dzirdēju, ka ir bērni, kuri uzskata, ka viss aug lielveikalā, uztvēru to nevis kā joku, bet sapratu - nē, nē, nē, kaut kas ir jādara! Turklāt tas taču ir tik superīgi, ka jaunos kartupeļus, burkānus paņem pa taisno no dobes un uzcep vai izvāra.» Protams, kā atzīst mūziķis, dārzs prasa darbu: «Piemēram, pagājušogad ap Jāņiem, kad dārzu nācās laistīt katru dienu, bet tā bija iespēja kaut nedaudz atiet no radošajiem darbiem. Lai gan - dārzs jau arī ir visai radoša padarīšana. Un darbus ar Sondru arī esam sadalījuši, ko kurš darīs.»
Atgriežoties pie radošajā jomā paveiktā, Rihards Zaļupe smaidot saka - ja kāds viņu joprojām asociē ar filmas «Nameja gredzens» mūziku, tad kopš tā laika viņš ir sarakstījis ļoti daudz kinomūzikas. «Manuprāt, jau tiek demonstrēta seriāla «Nebaidies ne no kā» otrā sezona, turklāt uzskatu, ka kvalitātes ziņā šis ir brīnišķīgs darbs, ko paveikuši filmētāji, uzņemot filmu visnotaļ eksotiskās vietās, piemēram, Kostarikā. «Tizlenēs» un «1906» skan mana mūzika; kopā ar Ēriku Ešenvaldu rakstījām mūziku igauņu spiegu trillerim «Suflieris», kas vēl diemžēl Latvijā nav demonstrēts un kurā galvenās lomas spēlē mūsu aktieri Kaspars Znotiņš un Agnese Budovska. Zinu, ka Igaunijā šī filma sacēla īstu vētru un, tā teikt, norāva jumtu. Cerams, ka «Suflieri» tomēr parādīs arī pie mums.» To stāstot, komponists arī palepojas ar faktu, ka pagājušā gada novembrī viņa seriālam «Nebaidies ne no kā» rakstītā mūzika tika nominēta prestižajai Holivudas vizuālo mediju mūzikas balvai («Hollywood Music In Media Awards») kategorijā «Galvenā tēma seriālam svešvalodā».
Savukārt jūnija sākumā Sestajos vēsturisko ērģeļu svētkos Smiltenes baznīcā izskanēja Riharda jaundarba ērģelēm un sitaminstrumentiem «Santa Pax» pirmatskaņojums, un šo skaņdarbu Rihards veltījis savai kursabiedrenei - sitaminstrumentālistei Virdžīnijai Laubei-Vītiņai. Alūksnē notika XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII deju svētku deju lieluzveduma «Mūžīgais dzinējs» ieskaņas koncerts, un Rihards ir šā projekta muzikālās daļas vadītājs. «Man tas liekas īpašs projekts, un esmu ļoti priecīgs un pateicīgs, ka mani uzrunāja, dodot iespēju tajā piedalīties. Tas būs interesants darbs ar vecām fonogrammām un tamlīdzīgi, tāpēc ļoti gaidu nākamā gada dziesmu svētkus,» komponists teic. «Es jau to latiņu esmu uzcēlis ļoti augstu, taču man šķiet, ka tas bija vajadzīgs! Šajā vidē jūtos ļoti komfortabli, un man muzikālajā pasaulē gribas atrasties visu laiku. Tikko beidzu rakstīt mūziku mākslinieces Indras Sproģes jaunajai animācijas filmai - ļoti interesants un iedvesmojošs darbs!»
Kad nonākam līdz gandrīz neizbēgamajai tēmai - Krievijas karam Ukrainā -, Rihards stāsta, ka ar Sondru vienubrīd pat domājuši par iestāšanos Zemessardzē un šī doma pagaidām neesot atmesta. «Protams, esmu ziedojis naudu dažādās akcijās Ukrainas atbalstam. Taču man liekas, ka pats svarīgākais ir šajā mirklī neļauties emocijām un tomēr būt kontaktā ar savu apziņu. Jo, manuprāt, tieši šādos brīžos ir ļoti viegli manipulēt ar cilvēkiem. Un to mēs redzam savā sociumā, kur atliek vienam izlikt savu izkārtni, un pārējie «dragā» līdzi, bieži vien pat neiedziļinoties, kas tas tāds ir un vai es tam piekrītu…»
Tāpēc Rihards uzskata, ka ir svarīgi ne tikai ziedot līdzekļus un mēģināt palīdzēt ukraiņu bēgļiem iejusties Latvijā, bet arī darīt kaut ko praktisku: piemēram, piedalīties «tviterkonvojā», kas ukraiņu karavīriem nogādā nepieciešamās apvidus mašīnas, vai piedalīties akcijā, kurā iesaistījusies arī viņa kundze Sondra un kuras laikā Ukrainai paredzētās mašīnas tiek nokrāsotas maskēšanās krāsās. «Mēs nedrīkstam baidīties, jo bailes dod spēku un pārsvaru mūsu un Ukrainas pretiniekiem. Ja nebaidāmies un esam pārliecināti, ka Ukraina uzvarēs, manuprāt, tas ir pats svarīgākais un vislabākais, ko viņiem varam iedot. Es ticu, ka enerģijas apmaiņas lauks visu laiku ir dzīvs, un, ja mūsu pozitīvās domas aiziet kosmosā, tam noteikti vajadzētu palīdzēt! Tāpēc arī esmu ļoti priecīgs par katru Ukrainai veltīto dziesmu un koncertu, jo ticu, ka arī tas viņiem palīdz.»