Pašā pavasara plaukumā, 1932. gada 11. maijā, Rīgā fabrikas strādnieka un šuvējas ģimenē pasaulē nāca puisēns, kuram vecāki deva vārdu Haralds un kuram liktenis bija lēmis kļūt par vienu no izcilākajiem Latvijas baletdejotājiem un vairāku paaudžu skatītāju mīlētu skatuves mākslinieku.
Zīmīgi, ka tajā pašā gadā - 1932. - tika dibināta arī Rīgas Horeogrāfijas vidusskola (tolaik gan ar nosaukumu Latvijas Nacionālās operas baletskola), taču dejot Haralds sāka vien 14 gadu vecumā. Pēc balss lūzuma viņš vairs nevarēja dziedāt LPSR Valsts operas un baleta teātra operas zēnu korī. «Nobēdājies sēdēju uz soliņa pie Operas aktieru ieejas, kad pie manis pienāca kāds kungs - vēlāk uzzināju, ka tas bija baletskolas mācību daļas vadītājs Boļeslavs Miļevičs - un jautāja, vai negribu mācīties baletskolā, dejot baltās čībiņās... Bija mani ievērojis uz skatuves, jo, dziedot zēnu korī, piedalījāmies arī izrādēs «Pīķa dāma» un «Karmena». Un, tā kā man tobrīd nebija citur kur likties, piekritu. Sapratu, ka tādā veidā varēšu palikt pie skatuves. Un to es gribēju ļoti, jo, stāvot kulisēs un skatoties, ko dara «lielie mākslinieki», ar skatuvi biju jau «saindējies». Biju laimīgs, ka varu būt ar viņiem vienā saimē,» 2021. gadā intervijā «Neatkarīgajai» Haralds Ritenbergs atsauca atmiņā vairāk nekā 70 gadus senus notikumus, atminoties arī, ka iestājeksāmenos baletskolā viņu vērtēja izcilā Helēna Tangijeva-Birzniece, kura jau tolaik esot noteikusi: «Šitais puisis būs Latvijas baleta premjers!»
Absolvējis Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu (no 2020. gada - Rīgas Baleta skola), talantīgais jaunietis tika uzņemts Latvijas Nacionālās operas baleta trupā. Teju trīs desmitgadēs - no 1951. līdz 1976. gadam - Haralds Ritenbergs izdejoja vairāk nekā 40 spožu lomu, kļūstot par pēckara paaudžu romantiskā baleta skaistuma un vīrišķības etalonu.
Haralda Ritenberga slavenākās baleta lomas ir Zigfrīds Pētera Čaikovska baletā «Gulbju ezers», Princis Alberts Ādolfa Šarla Adāna «Žizelē» un Sergeja Prokofjeva «Pelnrušķītē», Pērs Gints tāda paša nosaukuma baletā, Francis Johana Štrausa baletā «Pie Zilās Donavas», Ako Romualda Grīnblata «Rigondā», Dezirē un Zilais putns «Apburtajā princesē», Žans de Briens Aleksandra Glazunova «Raimondā», Konrāds Ādolfa Šarla Adāna «Korsārā», Spartaks Arama Hačaturjana tāda paša nosaukuma baletā un daudzas citas.
Haralds Ritenbergs atzinis, ka par sava mūža skaistāko lomu uzskata Romeo. Tā ir loma, ar ko viņš sastapās 1953. gadā - savas skatuves karjeras pašā sākumā. Mākslinieka partnere Džuljetas lomā bija viena no spožākajām latviešu baletdejotājām Anna Priede, un viņi bija viens no izcilākajiem šī baleta mīlas un traģēdijas piesātinātākajiem duetiem latviešu baleta vēsturē. Te jāpiemin, ka viņu mīlestība gāja pāri skatuves robežām un attiecībās ar Annu Priedi pasaulē nāca meita Alla Priede (1954), kura arī vēlāk kļuva par baletdejotāju.
Plašāku atpazīstamību un milzīgu skatītāju mīlestību Haralds Ritenbergs iemantoja ar savām kinolomām Rīgas kinostudijas spēlfilmās - titullomu režisora Leonīda Leimaņa filmā «Nauris» (1958), Jurģi šī paša režisora filmā «Šķēps un roze» (1960), valdzinošo gaišmati Andri režisora Aleksandra Leimaņa filmās «Vella kalpi» (1970) un «Vella kalpi Vella dzirnavās» (1972).
«Latvijas baleta premjeru vidū Haraldam Ritenbergam ir īpaša vieta. Šķita, ka viņš iekaro pasauli viegli, bezrūpīgi, bezbēdīgi, un vairākas skatītāju paaudzes iemīlējās viņa atveidotajos tēlos - gan uz baleta skatuves, gan kino. Sevišķi populārs viņš bija jauniešu vidū, jo viņa varoņi valdzināja ar sirsnīgu lirismu, maksimālismu cīņā pret netaisnību, dedzību, aizstāvot savu mīlestību,» - tā par Haraldu Ritenbergu rakstīja baleta vēsturniece Ija Bite, kura 2007. gadā arī uzrakstīja grāmatu par mūsu baleta leģendu «Haris: viss par Haraldu Ritenbergu». Viņa paveikusi milzīgu darbu, jo grāmatā nav tikai stāsts par izcilo baletdejotāju, bet arī dokumentētas sarunas ar Haralda Ritenberga kolēģiem, domubiedriem, līdzgaitniekiem. Šajā grāmatā apkopota visa viņa dzīve un darbs.
Šī grāmata iznāca Haralda Ritenberga 75. jubilejas gadā, un toreiz intervijā «Neatkarīgajai» viņš smaidot teica: «Varbūt kāds skaita manus gadus, es nezinu, bet man pašam nav laika to darīt - man ir skola, audzēkņi, radošais darbs, dažādi izbraucieni, tagad eksāmenu laiks. Nepārtrauktā vāveres ritenī. Nav laika domāt par gadiem, jāskatās uz priekšu un jādzīvo tik nost!» Toreiz gaviļnieks teica, ka ar dzimšanas dienu ir jāsamierinās, jo tā pienāk katru gadu. Galvenais, kā cilvēks pats jūtas. Un tolaik jutās viņš daudz jaunāks par to ciparu, kas pasē.
Haralda Ritenberga sasniegumi uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, izdejojot baleta vadošās un spilgtākās lomas, kā arī vērtīgā pieredze kino jomā bagātināja un veidoja viņa individualitāti, kas vēlāk izpaudās pedagoģiskajā darbībā. No 1978. gada Haralds Ritenbergs savu profesionālo pieredzi lika lietā Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā, 1982. gadā viņš kļuva par tās direktoru, pēc tam - par skolas māksliniecisko vadītāju. Viņa vadībā ir izauguši daudzi Latvijas Nacionālā baleta solisti un trupas dejotāji, tādējādi nodrošinot mākslinieka darba un ideālu pārmantojamību tālākajās paaudzēs.
«Es esmu lepns par Latvijas baletu, jo no visām pārējām baleta trupām pasaulē tas atšķiras tieši ar savu izpildījuma kultūru, ar spēcīgu klasiskās dejas pamatu,» savulaik intervijā «Neatkarīgajai» teica Haralds Ritenbergs.
Kopš 2017. gada viņam ar baletskolu ir, kā viņš pats saka, attālinātas attiecības. «Nu jau labu laiku tur neesmu bijis,» viņš atzīst, piebilstot, ka tagad par baletā pavadīto mūžu bieži mēdz kavēties atmiņās. «Darbs nebija viegls, tas tiešām bija grūts un atbildīgs, bet caur grūtībām nāca panākumi, un tie arī tagad veido šīs patīkamās atmiņas.»
Aizvadītajā gadā izcilais baletdejotājs, kino aktieris, pedagogs, 20. gadsimta 50.-70. gadu meiteņu elks un ilggadējs Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas direktors Haralds Ritenbergs svinēja savus 90. šūpuļsvētkus.
«Nesvinēšu,» viņš atklāja telefonsarunā, sakot, ka viņa apaļās jubilejas atzīmēšana nav plānota ne Operā, ne Rīgas Baleta skolā. «Nav arī vairs tik daudz spēka kaut ko svinēt,» viņš sacīja, piebilstot, ka ir visādas veselības likstas. «Sāp mugura, sāp kājas, reibst galva. Profesionālā darba sekas, viss kopā, kā jau šādos gados…»
2021. gadā, saņemot Mūža balvu dejas mākslā, Haralds Ritenbergs intervijā «Neatkarīgajai» teica: «Man patika dejot, un viss, ko mums mācīja, mani ļoti interesēja. Bez intereses par deju nebūtu iespējams pārvarēt tās grūtības, ko prasa stingrais režīms, sistemātiskie ikdienas treniņi. Bija jāstrādā daudz, no rīta līdz vakaram. Nedrīkstēja atlaisties ne mirkli. Jāsaka, ka tas bija ļoti smags darbs. Patiesībā tas ir ogļrača darbs baleta čībiņās. Un tagad tas viss ietekmē veselību.» Tomēr mākslinieks uzsvēra: «Ir jākustas un jādzīvo! Ja iegulsies, nekādas jēgas vairs arī nebūs.» Un, protams, viņš ir laimīgs, ka nav viens - jau daudzus gadus viņam līdzās ir viņa dzīvesbiedre Inese Apine-Ritenberga.