Par Rīgas Volstrītu dēvētā Smilšu iela vismaz pēdējo simt gadu laikā ir ļoti mainījusies, bet kas gan viss tur noticis kopš 1317. gada, kad iela izveidota!
Ielas nosaukums varētu būt radies no lielajiem smilšu kalniem tagadējās Esplanādes vietā. Tolaik pāri smiltīm vedis galvenais ceļš uz pilsētu, bet viduslaikos Smilšu iela bijusi visplatākā, grāmatā «Rīgas vecpilsēta pirms 100 gadiem» stāsta arheologs un vēsturnieks Andris Caune. Lai vai kā, ielas nosaukums allaž bijis saistīts ar smiltīm. Savulaik tur sācies Lielais Smilšu ceļš, kas atradās līdzās Smilšu tornim - vēlākajam Pulvertornim. Bija laiks, kad šī bija platākā Rīgas iela.
Arī Volstrītas apzīmējums nav gluži no gaisa grābts. Pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados tur darbojās vairāk nekā 30 banku un krājaizdevu sabiedrību, atradās vairāk nekā 10 apdrošināšanas firmu un aģentūru.
Zinātāji prot ieraudzīt arī to, ka 17. gadsimtā Smilšu ielas namu priekšā tika sabūvēti veikaliņi un mazi krodziņi, tāpēc dzīvojamās ēkas mazuliet atkāpušās no brauktuves malām. Daudzas senās ēkas ir noslaucītas no zemes virsas, bet Smilšu ielā joprojām var papriecāties, piemēram, par būvmeistara Kristofa Hāberlanda 1787. gadā celto dzīvojamo ēku. Krietni jaunāka ir 1937.-1939. gadā uzbūvētā Finanšu ministrijas ēka Smilšu ielā 1, kas patīkami atšķiras no mūsdienu stikla «kastītēm».
Viena no ēkām, kuru ar labpatiku apskata gan rīdzinieki, gan pilsētas viesi, atrodas Smilšu ielā 2. Tās arhitekts ir slavenais Konstantīns Pēkšēns, viņa projektētais nams septiņus gadus pēc uzcelšanas gan ticis pārbūvēts jau 1909. gadā. Šo ēku dēvē par vienu no Rīgas jūgendstila arhitektūras labākajiem paraugiem, tajā ir saskatāmi jūgendstila simboli - pāvs simbolizē skaistumu un pašapziņu, bet spārnota sievietes galva ir saules simbols. Fasādē var ieraudzīt arī ar brīvmūrniecību saistītus simbolus, piemēram, cirkuli.
Vai varat iedomāties, ka pa Smilšu ielas vienu pusi 20. gadsimta sākumā kursēja 4. maršruta jeb līnijas tramvajs? Viens no tā galapunktiem bija iekārtots pie Biržas nama Doma laukumā, otrs - tagadējā Krišjāņa Barona ielā. «Rīgas ielu dzelzceļa tīklu veidoja 2,9 kilometrus garā riņķa līnija, kas gāja apkārt iekšpilsētai pa Daugavmalu, Nikolaja (K. Valdemāra) ielu, Basteja un Teātra (Aspazijas) bulvāri un Kārļa (13. janvāra) ielu,» raksta Andris Caune. Šī tramvaja līnija bija viena no pirmajām, kas Rīgā uzbūvētas. 1901. gadā 4. maršruta tramvajs ceļā devās netālu no Doma baznīcas, tad aizdunēja pa Smilšu ielu, Basteja un Teātra bulvāri, Suvorova (K. Barona) ielu līdz Bruņinieku ielai. Pēc trim gadiem tā maršrutu pagarināja līdz Rēveles (Tallinas) ielai. Tolaik katras līnijas vagoniem bija atšķirīgas krāsas vairodziņš un naktī - lukturis. Numuri tika ieviesti daudz vēlāk.
Smilšu ielas galā joprojām atrodas sarkanu ķieģeļu tornis - Pulvertornis. Itin sens daudzu laikmetu liecinieks, arī viduslaiku Rīgas vareno nocietinājumu liecība. Aizsardzības tornis šajā vietā varētu būt atradies jau 13. gadsimtā, bet tā nosaukums gan radies krietni vēlāk. Dokumentos tas pirmo reizi minēts 1330. gadā un saukts par Smilšu torni. Ne velti, jo tuvumā taču bija arī Smilšu iela, Smilšu vārti, Smilšu ceļš un Smilšu bastions. Tagadējā izskata tornis varētu būt būvēts 15. vai 16. gadsimtā. Tā zemie un velvētie logi pielāgoti šaušanai ar lielgabaliem, Pulvertornī tādu šaujamo bijis 11. Kad pilsētas aizstāvji šāvuši no visiem logiem, tornī radusies nepanesama pulvera smaka un dūmi, tāpēc tornis ieguvis savu tagadējo nosaukumu. Gan jau tornī glabājies arī šaujampulveris. Kad zviedri 1621. gadā aplenca Rīgu, tornis stipri cieta. 1650. gadā zviedru karalienes Kristīnes laikā torni atjaunoja. Torņa sienā esot iemūrētas deviņas lielgabalu čuguna lodes kā piemiņa par krievu aplenkumu 1656. un 1710. gadā.
Pavisam piemirsts fakts, ka kādreiz Pulvertornis bija pakavveidīgs un atvērts, nevis slēgts apaļš tornis. Starp piekto un sesto stāvu atradies bumbu ķērājs - apmēram metru biezi griesti, kas bija veidoti no trijās kārtās saliktiem ozola un priežu baļķiem. Savulaik tornī rāpās pa pieslienamām kāpnēm, jo ieeja atradās piecu metru augstumā virs ielas bruģa.
Ne jau visos laikos tornis rīdziniekiem bija vajadzīgs. Kādu laiku tas stāvēja tukšs un pamests, vien baložu iecienīts. Šādā brīdī torni savā īpašumā ieguva studentu korporācija «Rubonija» un... nopelnīja krietnu žūksni zelta naudas. Proti, iztīrot Pulvertorni no baložu mēsliem un pārdodot tos, studenti dabūja 640 zelta rubļu. Liela nauda! Par vienu rubli tirgū varēja sapirkties pilnu grozu pārtikas, zināja stāstīt Rīgas vēstures pētnieks Aleksandrs Fridrichs Neilands. Laikmetu griežos Pulvertornī bija iekārtota arī karaskola, pēc Pirmā pasaules kara - Latvijas Kara muzejs, kura vajadzībām 1937.-1939. gadā aizmugurē piebūvēja jaunu korpusu. Vēlāk tur atradās Revolūcijas muzejs, bet mūsdienās - atkal Kara muzejs.
Zudusī liecība diemžēl ir un pagaidām paliek Smilšu ielas sākumā, Pulvertorņa tuvumā, reiz ierīkotā artēziskā aka zelta bruņinieka veidolā. Deviņpadsmitā gadsimta beigās Rīgā tika ierīkotas vairāk nekā 30 artēziskās akas, lai pilsētniekiem būtu kur pasmelties tīru ūdeni holeras epidēmijas laikā. 1894. gadā tāda aka parādījās arī Smilšu ielas galā. Rīdzinieki vēlējās, lai šis ūdens pumpis izskatītos īpaši, tāpēc vāca ziedojumus Zelta bruņinieka skulptūras izgatavošanai. Ar arhitekta Vilhelma Neimaņa un tēlnieka Augusta Folca gādību šajā vietā uz pulēta granīta kolonnas novietoja 1,3 metrus augstu cinkā lietu un apzeltītu bruņinieka atveidu. Karoga kātu ziemā mēdza izrotāt ar Ziemassvētku eglīti.
Ap šo aku pēc ainavu arhitekta Georga Kūfalta projekta izveidoja skvēru ar piramidālām apsēm un krūmiem. Šīs skulptūras kopiju par saviem līdzekļiem izgatavoja uzņēmējs Jevgenijs Gombergs un uz laiku eksponēja netālu no tās kādreizējās vēsturiskās atrašanās vietas. Taču tas bija tikai uz laiku, jo uzņēmējs jau uzreiz pateica, ka turpmāk skulptūra rotās Vaļņu ielas 3. nama pagalmu. Savukārt Zelta bruņinieka oriģinālā statuja glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.