Kaut arī valsts valoda mums visiem ir viena un tā pati, dažādiem sociālajiem slāņiem piederoši indivīdi runā ļoti atšķirīgi. Pat tik lielā mērā, ka cilvēkam, kurš pieder citam sociālajam slānim, nav lemts šo leksiku saprast. Šķiet, pilnīgi visos laikos ļoti atšķirīga no literārās valodas normām ir tā leksika, kas tiek lietota ieslodzījuma vietās. Cietumos. Soda izciešanas vietās. Kolonijās. Vienalga, kuru no šiem sinonīmiem mēs izvēlētos, runa ir par vienu un to pašu, proti, vietu, kur nokļūst ļaudis, kas izdarījuši noziegumu. Likumpārkāpēju leksikai jeb cietumnieku žargonam laika gaitā ir tendence mainīties tieši tāpat kā ikvienam valodas slānim.
Noziedznieku lietotā leksika daudz vairāk par valodas pētniekiem jeb valodniekiem ir spējusi ieinteresēt tiem tuvāk esošas personas - pārsvarā juristus ar augstāko izglītību, taču arī policijas inspektorus.
Pagājušā gadsimta 30. gados pat vairākus noziedznieku valodai veltītus rakstus publicējis Kriminālās policijas pārvaldes Rīgas rajona inspektors Maksimīls Grietēns. Tie lasāmi mēnešrakstā policijas darbam «Policija». Autors norādījis, ka pirms aptuveni desmit gadiem (tātad 20. gadsimta divdesmitajos gados) noziedznieku leksikā bijis daudz krieviskas cilmes vārdu un izteicienu, taču tagad, tas ir, trīsdesmitajos gados, varot konstatēt noziedznieku leksikas latviskošanos. «Žargons nav neatņemama sastāvdaļa visiem kārdināšanā kritušiem pilsoņiem - tā cirkulē tikai zināmas aprindas noziedzniekos un, galvenām kārtām, starp, tā saucamiem, «rupjā veida» delikventiem un klaidoņiem,» konstatēja Maksimīls Grietēns (avots: Grietēns, M. Noziedznieku valoda.// Policija; Nr. 11., 01.11.1936.). Autors apkopojis gan paša noklausītos vārdu un teicienus, gan arī materiālu, kas atradās Kriminālās policijas pārvaldes Rīgas rajona arhīvā. Neparasti, ka šajā apkopojumā nav rupjo vārdu, taču ir dažādi jaunradīti vārdi, kuru nozīmi uzminēt visi nevarēs. Piedāvājam dažus:
barahlo - zagtas mantas;
barahoļščiks - zagtu mantu uzpircējs;
bērns (fide, švirce, šmarīte, šnupīte) - mīļākā;
bībelīte - spēļu kārtis;
dūzis (fufcēneris, kruķis) - kārtībnieks, policists;
dzīvot uz ļipu - bezbēdīgi dzīvot ar viltotiem dokumentiem;
fuļīte (fuļa, rupucis, tecele) - maize;
ielikt enkuru - izdarīt kabatas zādzību;
iemest pa binzoli (likt pa lampu) - lietot alkoholu;
klepot ar ausīm - izlikties, ka nesaprot;
likt pa desu - bēgt prom;
nelaid līzi! - nemelo!;
noberzēt gauneri - aizkavēt cietušo, lai otrs viņu tajā brīdī varētu apzagt;
nolauzt gadus - izciest sodu;
pakutināt ar spalvu - sadurt;
pārtikt no slapjās maizes - pārtikt no prostitūtas ienākumiem;
potēt - durt, griezt;
šopņiks - veikalzaglis, turklāt zādzība tiek izdarīta tirgošanās laikā;
uzlikt šlipsi - pakārt;
žļebis - no noziedznieka viedokļa nederīgs cilvēks.
Žargons, ko Latvijas ieslodzījuma vietās sāka lietot pēc Otrā pasaules kara, ļoti mainījās. Pārsvarā tika lietota krievu valoda; arī tad, ja notiesātie bija citu tautību cilvēki, tajā skaitā latvieši. Tika lietoti arī latviešu vārdi, taču ar citu nozīmi. Vārdu «gailis» lietoja ar nozīmi «sieviete». Tā dēvēja notiesātos, kurus citi izmantoja savu seksuālo tieksmju apmierināšanai. Vārdu «sasiet» lietoja un vēl aizvien lieto ar nozīmi «apcietināt».
Latvijas Rakstnieku savienības žurnāla «Avots» 1989. gada 1. oktobra (Nr. 10) numurā Viļņa Bīriņa intervija «Cietumvalsts» sabiedrībā izraisīja lielu viļņošanos. Autors bija pavēris mazu aizkara stūrīti, lai ielūkotos, kā rit dzīve padomju Latvijas ieslodzījuma vietās. Pieļaujams, ka ne vienam vien lasītājam šī informācija radīja šoku, ka kaut kas tik necilvēcīgs plaukstošā sociālisma zemē vispār ir iespējams. Izlasot publikāciju, iespējams uzzināt, kādus vārdus notiesātie izmanto savā leksikā. Piedāvājam vairākus piemērus:
bugors - brigadieris;
fizzarjadka - rīta rosme;
margancovka - zilo graudiņu šķīdums;
menti - miliči;
obščoks - vispārējā režīma labošanas darbu kolonija;
podjoms - laimests;
paseļi - brīvs nometinājums;
rubīt - strādāt, vergot;
sotaki - simtnieki (nauda);
strogočs - stingrā režīma labošanas darbu kolonija;
sutkas - diennaktis;
trjuma - soda izolators;
voļa - brīvība;
zavaģilas - cietumnieki (zemāka slāņa);
zeks - ieslodzītais.
Šā gadsimta sākumā apgādā «Valters un Rapa» tika izdota profesora Anrija Kavaliera sastādītā Latvijas argo - kriminālvides žargona vārdnīca «Tā runā zonā». Iepriekšējais analoģiska rakstura izdevums Latvijā nācis klajā 1979. gadā, turklāt krievu valodā. Toreizējais Tieslietu ministrijas ieslodzījuma vietu pārvaldes ģenerālinspektors justīcijas pulkvedis Dailis Lūks norādīja, ka dažas kriminālžargona «pērlītes» diemžēl dzirdamas arī uz ielas un no jauniešiem, kuriem ar noziedzīgo vidi lielākoties nav sakara un kuri, ļoti iespējams, pat nezina pašu lietoto vārdu nozīmi. Savukārt grāmatas sastādītājs Anrijs Kavalieris priekšvārdā raksta, ka argo atšķirībā no literārās valodas veidojas tikai mutvārdu jaunrades praksē. Kavalieris analizē, ka pēc neatkarības atgūšanas Latvijā kriminālžargona jomā izveidojusies savdabīga situācija - arvien vairāk tiek izmantoti latviešu cilmes vārdi, piemēram, nauda apzīmēta ar vārdu «piķis». Šajā vārdnīcā iekļauti un izskaidroti vairāk nekā 3000 vārdu. Kā tad runāja zonā?
Fuflogons - melis, meli;
futbols - iesniegumu un materiālu pārsūtīšana no vienas tiesībsargājošās iestādes uz otru; atteikšanās pieņemt iesniegumu;
kabans - mersedess;
krišu srivaķ - izvest no pacietības;
reģiska - slikts cilvēks;
mentozavrs - ceļu policists.