Šis stāsts apliecina, ka no visām kaitēm izārstēties nav iespējams, lai kā censtos pierādīt pretējo. Tikai tad, kad to saproti, sāc pieņemt un sadzīvot. Stāsts, kas balstīts uz patiesu pieredzi, precīzāk – ikdienu. Stāsta galvenā varone lūdza nomainīt vārdu un uzvārdu – pašas privātuma labad.
Marta Kalniņa ikdienā sevi pierāda starp divām pilsētām - Rīgu un Stokholmu, strādājot starptautiskā kompānijā un dzīvojot no komandējuma uz komandējumu. Tikai viņas ģimene, vīrs un tuvākie draugi glabā viņas rūpīgi slēpto noslēpumu un ikdienas gaitās ir kopā ar viņu, lai būtu blakus diennakts tumšākajās stundās. «Esmu mēnessērdzīga, kas manā gadījumā izpaužas diezgan smagi, jo saskaros ar to bieži, īpaši pilnmēness stadijā. Gadiem ejot, esmu iemācījusies sadzīvot. Protams, palīdz mani tuvākie cilvēki, kas ir blakus, jo reizēm ir sajūta, ka esmu kā spoks. Īsts nakts dzīvais spoks. Zinu, ka neesmu viena tāda, bet būtu laimīgāka, ja tas nenotiktu ar mani un manu dzīvi. Reizēm arī ir sajūta, ka dzīvoju divās dažādās pasaulēs - dienas, kad viss ir labi, kad esmu es pati, pie pilnas apziņas un rīcībspējām, un tad ir nakts pasaule, kad aizmiegu un neatceros neko, ko naktī esmu sastrādājusi. Reizēm šī apziņa mani grauj, smacē, ja tā var teikt, jo saprotu, ka nekad nevaru palikt viena, vienmēr blakus jābūt kādam uzticamam cilvēkam. Ja palieku viena, tad tikai nomodā.
Paskaidrošu, kas tas īsti ir, lai saprastu tālāk manu stāstu. Citi teiks, un, no vienas puses, tam var piekrist, ka mēnessērdzība nav smaga slimība, jo nav vēzis vai citas neglābjamās slimības, taču, no otras puses - tu pats sevi nekontrolē, un tas bieži vien man izraisa bailes. Ir bijušas arī histēriskas lēkmes rītā, kad pieceļos un uzzinu, ka mani, piemēram, atrada vīrs pie plaukta, kur stāv naži. Medicīnas skaidrojošās vārdnīcas tekstiem runājot, tiek aptumšots apziņas stāvoklis. Cilvēks, būdams miega stāvoklī, naktī pieceļas un veic automātiskas kustības, piemēram, apģērbjas, staigā, pat iziet no mājas, aizslēdzot vai atstājot durvis pilnīgi vaļā, tad atgriežas mājās, savā gultā, no rīta pieceļas un par nakts «izklaidēm» neatceras itin neko. Ir zinātniski izpētīts, ka mēnessērdzība biežāk ir bērniem. Turklāt pēc atbilstošas ārstēšanas, kā arī bērnam pieaugot, šī tieksme darboties miega stadijā parasti pāriet kā nekad nebijusi. Taču tad, kā saka paši ārsti, ja mēnessērdzība ir palikusi, kas nozīmē, ka staigāšana miegā kļūst biežāka, kas sasaucas ar nakts bailēm, runāšanu, kliegšanu naktī, apziņas aptumšošanās epizodēm dienā, tad šie traucējumi ir pat viena no epilepsijas formas izpausmēm, kas skan jau pavisam nopietni un draudīgāk. Taču man esot vieglā fāze, es tā sevi cenšos arī mierināt, jo manas nakts staigāšanas ir salīdzinoši īslaicīgas.»
Marta dalās ar piedzīvoto, kas savā ziņā ir arī pateicība tiem, kuri atrodas viņai līdzās. Un jau gadiem. Taču šie piemēri uzdzen šermuļus. «Daudz esmu paspējusi sadarīt savās nakts misijās, ja tā var teikt. Protams, šie ir manu tuvāko cilvēku stāsti. Pats trakākais no visiem laikam ir bijis, ka esmu kāpusi uz balkona margām, kas objektīvi liekas neprāts. Uzzinot to, es ļoti ilgi pārdzīvoju, jo apzinos, ka mana dzīvība bija pakļauta briesmām. Un trakākais ir tas, ka es pati to pakļāvu. Tad vēl arī stāsts, ka vīrs mani atrada pie virtuves nažiem. Neprotu izskaidrot, kāpēc man ir tieksme meklēt briesmas, bet varbūt, kā reizēm pati secinu, tie ir tikai mirkļi, par laimi - īslaicīgi. Neprotu izskaidrot, jo vēlreiz atgādinu, ka no sastrādātā nākamajā rītā es neatceros neko. Nulle.
Ir arī bijušas reizes, kad atslēdzu durvis un izeju ārā, lai gan no manis atslēgas tiek slēptas, bet es tās atrodu. Tad atgriežos, kā nekas nebūtu bijis. Neprotu izskaidrot, kas notiek ar mani tajos brīžos. Ir arī bijušas reizes, kad naktī pieceļos, sāku ģērbties, bet vīrs saka, ka laiks ir nākt atpakaļ gulēt, es nedzirdu to. Turklāt svarīgi būt blakus un pārliecināties, ka esmu aizmigusi dziļā miegā. Vistrakākais ir tas, ka es neatceros un neapzinos, ko tajos brīžos daru.
Atgadījumu ir daudz. Es, protams, apzinos, ka tas nebūtu iespējams bez vīra, ģimenes un kolēģes, kas komandējumos ir man blakus, pieņem un atbalsta mani. Nebūtu reāli normāli funkcionēt, darīt savu sapņu darbu, strādāt ar klientiem starptautiskā uzņēmumā. Turklāt nav jau katra nakts kā piedzīvojums, kuru dodos meklēt no jauna. Par laimi, tagad tie brīži, kad dodos savās neapzinātajās gaitās, paliek retāki. Iespējams, ka man par labu nostrādāja hipnoze. Taču fakts paliek nemainīgs. Es esmu mēnessērdzīga. Un jau gadiem.
Tāpēc bez aplinkiem un liekām cerībām varu apgalvot, ka šī kaite ir daļa no manas dzīves. Esmu ar to iemācījusies sadzīvot, lai kā tas tagad skanētu un būtu. Jā, ir brīži, kad es sabrūku, jo jautāju, kāpēc tas ar mani notiek, bet tad, kad aizdomājos par citām slimībām, kas cilvēkus patiesi nogalina, tad man mute aizveras. Ko es vēl čīkstu, es esmu dzīva! Es zinu, ka neesmu viena, mūsu ir daudz, starp viņiem - arī bērni. Tāpēc no sirds ceru, ka viņiem blakus ir dzīves labvēļi, kā arī apstākļi, kas neļauj sevi apdraudēt. Un vēl ceru, ka tas neatrauj cilvēkus no dzīves novērtēšanas - lai kāda nakts dzīve būtu, dienas beigās mēs esam tādi paši kā citi cilvēki. Ar sapņiem, mērķiem un citām vērtībām. Tāpat arī ceru, ka cilvēki meklē ārstēšanas iespējas, jo tās ir.»
Medicīnā mēnessērdzība ir visai izplatīts miega traucējums, ar ko sastopas līdz pat 30 % bērnu, kā arī pieaugušie. Visbiežāk tās esot tikai dažas īslaicīgas epizodes. Turklāt lielākajai cilvēku daļai mēnessērdzība zūd pati no sevis, bez speciālas ārstēšanas. Nav līdz galam saprasti iemesli, kāpēc parādās šī kaite. Taču ir zināms, ka slimības attīstību var ietekmēt dažādi faktori, piemēram, stress un nogurums, miega režīma neievērošana, drudzis, kā arī ikdienā pārlieku liela fiziskā un psiholoģiskā slodze.
Viens no izplatītākajiem simptomiem ir celšanās nakts laikā no gultas un staigāšana miegā. Var arī būt runāšana miegā un ar vaļā acīm, arī kustību atkārtošana, un reizēm pat nereaģēšana uz līdzcilvēku runām, bet ne darbībām, kas ir būtiski. Diemžēl staigāšanai miegā ir arī risks. Ir pierādīts, ka mēnessērdzīgs bērns un pieaugušais var atvērt logu, staigāt pa trepēm, iziet ārā uz ielas, uzrāpties pat uz jumta, apdraudot dzīvību.
Ko darīt? Medicīnas eksperti, pirmkārt, iesaka saglabāt mieru, vienmēr palīdzēt atgriezties gultā, pārliecinoties, ka cilvēks ir aizmidzis. Otrkārt, svarīgi ir pārdomāt, kā palielināt drošību nakts laikā, un kādam būt blakus. Taču, lai samazinātu mēnessērdzības epizožu biežumu, speciālisti iesaka pievērst uzmanību videi, kurā cilvēks uzturas un pavada ikdienu. Sekot līdzi tam, lai došanās gulēt un celšanās notiek vienā un tajā pašā laikā, kas īpaši attiecināms uz bērniem. Jāseko, lai bērns pirms gulētiešanas aizietu un tualeti, jo pilns urīnpūslis naktī, kā atzīst mediķi, var veicināt mēnessērdzības attīstību. Tāpat noderēs speciālistu - psihologa vai psihoterapeita - atbalsts, lai izvērtētu indivīdu psihoemocionālo stāvokli un palīdzētu to uzlabot.