VAKARA ZIŅAS. Katrīna Dimanta: Skatuve mani dziedē
«Es gribu, lai mans rokraksts atstāj vērtību, lai mana mūzika iedvesmo. Lai tas, ko es radu un ko dodu uz āru, spēj palīdzēt vēl kādam sadziedēt sirdi un dvēseli, ne tikai man.» Ar šīm un vēl citām atziņām dalās košā mūziķe Katrīna Dimanta.
Skatuve dara laimīgu
«Esmu pateicīga, ka piedzimu tieši saviem vecākiem un ka man ir tik brīnišķīgas māsas un brāļi. Tembru man māte daba iedeva un arī balss spēku. Šūpulī mamma dziedāja īsto šūpuļdziesmu, paldies viņai par to. Es tiku izaudzināta mīlestībā un vēlos, lai cilvēki, kas man ir apkārt, arī justos mīlēti. To koncertos dodu tālāk. Vismaz cenšos. Vai sanāk? Tas jāspriež citiem. Man personīgi mūzika sniedz mieru, baudu, gandarījumu. Es pēc koncertiem esmu ļoti piepildīta. Mans mērķis ir samainīties ar enerģijām, ne tikai dot, bet paņemt arī atpakaļ ko jauku un spēcīgu - visbiežāk tas nāk no aplausiem un ovācijām, ziedu jūrām, kurās varu smelties iedvesmu arī pēc koncerta, kad esmu mājās. Kāpēc mūzika? Pēc 2014. gada pieredzes, kas bija saistībā ar Eirovīziju un grupu «Aarzemnieki», kurā tobrīd muzicēju, es domāju, ka mūzika nav man domāta, ka labāk darīšu visu citu, tikai ne uzstāšos. Rūgta pieredze darīja savu… Sanāca sevi nedaudz pazaudēt, bet pēc brītiņa notika brīnumi. Es atradu cilvēkus, ar kuriem spēlēt kopā ir tīrākā bauda. Cilvēkus, kas saprot mani un manu mūziku. Uzrakstīju pirmo pašas komponēto dziesmu. Sajutu, ka cilvēkiem tas ir nepieciešams, un vēlāk arī sapratu, ka skatuve mani dziedē, tā mani iedvesmo turpināt un radīt. Esmu ļoti priecīga, ka varu izteikties un tikt sadzirdēta mūzikā - tas ir skaists izteiksmes līdzeklis. Pašai gan vēl šķiet, ka teksti ik pa laikam klibo, bet nu jau lēnā garā arī ar to tieku galā un ļauju klausītājiem sadzirdēt manu iekšējo pasauli - i kalnu virsotnes, i ielejas. Esmu sapratusi, ka uz skatuves esmu laimīga. Vispār dzīvē arī, bet, ja jūs zinātu, cik brīnišķīgi ir tad, kad dziedi un redzi, kā cilvēki klausās un smaida. Pasaka! Paldies par katru smaidu.»
Būt godīgam pret sevi
«Man ir svarīgi, lai pēc maniem koncertiem klausītājs, dodoties prom, jūtas emocionāli piepildīts un laimīgs. Mans rokraksts veidojas un aug. Tas kādreiz bija mazs un apbružāts, bet tagad gluži kā tāds dimants tiek slīpēts un meklēta katra šķautne, ko varētu parādīt plašāk, jautājot sev, vai tai ir vērtība, vai tā ko dos skatītājam. Man ir svarīgi, ka ir gan audiāls, gan vizuāls baudījums. Es vienmēr priecājos, kad dzirdu atzinīgus vārdus. Novērtēju arī, kad pasaka, ko domā. Cenšos būt godīga pret pārējo pasauli un visvairāk - sevi. Es vēlos, lai mani klausītāji ir laimīgi, lai manas kompozīcijas viņiem palīdz un iedvesmo, lai dziesma dod sauli pat tumšākajā dienā.
Ja runājam par konkrētām balvām, tad priecātos par trofejām, kas iegūstamas prestižajās kategorijās, bet jāsaka, ka reizēm ir jāiziet cauri ļoti aukstai mūzikas industrijas pasaulei. Tāpēc šad tad, atklāti sakot, daudz labāk ir palikt ar skatītāju mīlestību, bez tā metāla gabala, ko nolikt stūrī, lai to klāj putekļi. Es vēlos turpināt muzicēt daudzos un dažādos koncertos ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Es gribētu, lai manas dziesmas sasniedz miljonus klausītāju. Uzrakstīt mūziklu. To vēlos nākamo gadu laikā izdarīt. Piemēram, nesen, savā dzimšanas dienā, biju sagatavojusi draugiem pārsteiguma koncertu, kur dziedāju dziesmas, kuras ikdienā no manis nevar dzirdēt. Pēc tam draugi prasīja dziedāt dažādas manas autordziesmas, un tas ļoti sasildīja sirdi. Turklāt vēl vairāk aizkustināja tad, kad dziedāju dziesmu, kas sen nav spēlēta, un pamanīju, ka starp klausītājiem ir cilvēki, kuri klausās šo dziesmu no jauna, bet tā ir viņus izteikti paķērusi un apskāvusi savā skaņā. Tas tik ir piedzīvojums - to novērot un apzināties.»
Noteikt prioritātes
Runājot par to, ko mūziķe sapratusi, atrodoties uz skatuves, Katrīna ir atklāta. «Esmu sapratusi, ka mīlu skatuvi un skatītājus, jo bez viņiem nav vērts pat virināt muti. Tikai es ar savu skatuves esamību varu veidot cilvēkam sajūtas - vai tās būs romantiskas, priecīgas vai enerģiskas, vai skumjas, tas ir man jāsaprot un jānodod tālāk. Es esmu skaņa, kas pilda dvēseles un iedvesmo. Tāpat arī gadu gaitā muzicējot esmu sapratusi, ka sadarbojoties var izdarīt un panākt vēl vairāk, bet ne visi mērķi ir jāsasniedz un ir sasniedzami. Man, protams, patīk atrasties uz skatuves. Tā esmu es. Mūzika esmu es. Patīk saprast sevi mūzikā, atrast savu balsi. Karantīnas laikā bija liela cīņa ar sevi; ja nedarīju kaut ko radošu, tas mani dzina depresijā. Man ir svarīgi palīdzēt citiem, darīt, rakstīt mūziku. Kādēļ? Laikam jau tāpēc, ka šādi jūtos pasaulei noderīga, man šķiet, ka mans iedalītais talants un es pati spēju dot tālāk ko labu un vērtīgu arī citiem.
Arī ikdienā man ir svarīgi darboties, un daudz. Man ir tikpat daudz stundu, cik katram cilvēkam, tāpēc varu teikt, ka tikt galā ar pienākumiem palīdz prioritātes. Piemēram, man ir svarīgi divas reizes nedēļā doties strādāt uz bērnu slimnīcu kā dakterim klaunam. Šai dzīves misijai es noteikti atradīšu laiku manā grafikā. Tāpat man ir svarīgi sportot, tātad tam arī atvēlu vietu. Ļoti svarīgs ir miegs, jo, ja tā nebūs, tad nebūs priecīgais Kačulis, bet gan būs kašķīgā cielaviņa. Ja es vairākas dienas neizguļos, tad tas uzreiz ietekmē balsi, kas nozīmē, ka nebūs kvalitātes tam, ko daru, un to es nevēlos. Vēl man noteikti ikdienā jādarbojas ar «Ukulele Rīga» lietiņām un projektiem, jo, lai būtu sasniegumi, uzņēmumam ir jāturpina elpot.
Es vienkārši daru un man sanāk. Jo vairāk daru, jo vairāk izdaru. Reizēm gan šķiet, ka daru par daudz, tad cenšos apstāties un paskatīties no malas, ko varu deleģēt, kas pašai jāizdara. Man viss ir salikts un sakārtots «Google» kalendārā. Tad es varu visu paspēt vai pārlikt uz nākamo datumu, ja nepaspēju vai pietrūkst motivācijas vai vēlmes. Aizņemtākās dienās kalendārā ielieku pat laiku ēšanai, citādi sanāk aizmirst paēst, pienāk vakars, un tad saproti, ka enerģija beidzas, jo puncis sarāvies.»
Dot sev atelpu
«Es zinu ļoti daudzus un dažādus Latvijas mūziķus. Ir gan brīnišķīgi profesionāļi, gan superīgi pašdarbnieki, kas domā, ka ir ģeniāli. Latvijā mūziķi ir ļoti labi un forši, galvenais, ka labi cilvēki, un tad arī mūzika skanēs lieliski. Latviešu mūzika ir dažāda, man patīk klausīties dažādus stilus, un var atrast ko noderīgu ikkatrā žanrā. Manuprāt, izcils mūziķis ir tāds, kurš vēlas skatītājam atdot sevi visu, bet apzinās, ka drīkst paņemt pretī - enerģiju.
Kādreiz es mēdzu aizsvilties par sīkumiem, tagad vēroju līdzīga tipa cilvēkus un iekšēji pasmaidu, jo gan arī viņi iemācīsies sevi un mieru, un tad nevajadzēs dzīties pakaļ pasaulei. Es nezināju, ka skatuve ir mans sapnis, bet dzīves līkloči aizveda mani īstajā vietā, īstajā laikā. Turklāt esmu satikusi neskaitāmi daudz pareizo cilvēku. Jaunajiem censoņiem pati novēlu nenokārt galvu pirmajās grūtībās. Pasmaidīt un meklēt jaunu ceļu. Izdosies tas, kam jānotiek!
Ja aizdomājos par motivāciju, tad, protams, arī man tā reizēm zūd. Ticu, ka to ietekmē apstākļi mums apkārt. Man, piemēram, ļoti patīk rakstīt tekstus dziesmām, sēžot kafejnīcā vai parkā un domājot savas domas, bet arī pa ausu galam dzirdot kādas sarunas blakus. Mans radītais teksts apaug arī ar kādu svešu ķērpi, ne tikai kuplo manā vārdu pušķī. Redz, cik poētiski sanāca pateikt! Motivē arī līdzcilvēki un tas, ka esmu devusi kādam solījumu. Pati sevi arī cenšos motivēt, bet diezgan bieži mani uzvar sliņķis. Kādreiz par to pārdzīvoju, tagad dodu sev atelpu. Tad var atkal «maukt» tālāk. Tāpat arī uzskatu, ka vari baidīties, tik un tā lēnām dodies pretī sapnim. Ne vienmēr ar pirmo reizi izdosies, tomēr vajag turpināt. Un vēl svarīgi ir būt patiesai pret sevi. Ja ir slikta diena, tad ļaut tai būt sliktai un neizlikties, ka viss ir pasakaini labi. Drīkst būt labi, un reizēm drīkst būt arī ne tik labi. Miers sirdī ir tad, kad ģimene ir vesela, savējiem visa pietiek un ir skaists klusums. Tad arī es jūtos labi.»