Signe un Jēkabs Ūļģi smejas, ka mājoklī ievākusies Rozīne un dzīvo tur, nemaksājot īres maksu. Basendži suņu šķirnes meitene – viena no senākajām pasaulē. «Rozīne ir lielisks mūsu dzīves papildinājums. Mācāmies, priecājamies un mīlam katru dienu,» – tā par savu beznosacījuma mīlestību izsakās pāris, kam ikdienā patīk kopā doties dažādos piedzīvojumos, ceļojumus, arī uz kalniem.
«Man suni ir gribējies visu laiku, taču, kad biju viena, apzinājos, ka sunim nevarēšu veltīt pietiekami daudz laika un uzmanības. Tāpēc bieži pieskatīju draugu mīluļus. Kad sāku dzīvot kopā ar Jēkabu, diezgan agri ierunājos, ka ļoti vēlētos suni. Tomēr Jēkabs uzskatīja, ka dzīvoklī suni nevajadzētu ņemt, jo maz vietas, jāved bieži ārā un ir citas būtiskas nianses. Viņam tāds uzskats bija, jo vecāki dzīvo mājā, kur suņi jebkurā brīdī var paskraidīt pagalmā, izdarīt savas vajadzību lietiņas. No savas vēlmes par dzīvnieku mājās neatkāpos, bet kaķis mums nederētu, jo Jēkabam ir alerģija. Un tā, ejot no darba, kādu dienu zoopreču veikala skatlogā ieraudzīju būrī lēkājam jautras vāveres. Likās - tādu es varētu paņemt, nesaskaņojot ar draugu. Taču Jēkabs man diezgan ātri paziņoja, ka tomēr varētu ņemt suni. Kad bijām vienojušies, ka suns mums būs, Jēkabam bija noteikums: vārdā jābūt iekļautam burtam r. Staigājām pa parku, runājāmies, un pirmais vārds, kas man ienāca prātā - Rozīne! Sākumā tas bija kā joks, bet neviens labāks variants neienāca prātā. Sākām tikai vēl vairāk pierast pie vārda Rozīne, kas likās jauks. Kad pirmo reizi satikām Rozīni, viņa bija divas nedēļas veca, un sapratām, ka tiešām tā ir mūsu Rozīne - maza, krunkaina mīlulīte.
Smejamies - ja mums būs otrs suns, tad sauksim par Vīnogu, jo būs jaunāka. Dokumentos Rozīnei ir ļoti garš un nedaudz dīvains vārds - «C’Sofi Rozīne Africa Heart».
Pirms Rozīnes ienākšanas mūsu ģimenē jau bijām izdomājuši, kā organizēsim savu ikdienu. Pastaigu grafiks arī šobrīd ir nemainīgs - es no rītiem dodos stundu garā pastaigā ar Rozīni, Jēkabs pēc darba un pirms došanās gulēt, kad sunim ir mazā vajadzību pastaidziņa. Brīvdienās dodamies kopīgos piedzīvojumos un pārgājienos, ļoti bieži kopā ar Rozīnes draugiem, visbiežāk - ar labāko draudzeni Doru, kas dzīvo kaimiņos stāvu zemāk, vai radiem. Jā, Rozīnei ir radi. Visbiežāk viņa tiekas ar māsiņu Stellu, lielo brāli Silvestru, onkuli Kofi un māsīcu Zakiju.»
«Es pati vēlējos vižlu, taču sapratu, ka šo šķirni labāk izvēlētos, kad mums būs māja. Jēkabs vēlējās šiba inu. Taču kādā pastaigā parkā ieraudzījām suni, kādu nekad nebijām redzējuši. Pēc tam internetā meklēju un atradu - mēs parkā redzējām basendži! Sākām pētīt šķirnes aprakstu, aprunājos ar saimniekiem par šo šķirni. Izpētes laikā satikāmies arī ar basendži Kofi un Silvestra saimniekiem. Joprojām uzturam kontaktus. Uzzinājām, ka basendži, protams, ar izņēmumiem, meklējas reizi gadā, kucēni visbiežāk ir ziemā. Rudenī pieteicāmies rindā audzētavā un pacietīgi gaidījām savu rudo basendži meitenīti. 2020. gada 28. decembrī saņēmām ziņu, ka Rozīne ir ieradusies. Bijām ļoti satraukti un priecīgi, nevarējām vien sagaidīt pirmo tikšanos.»
«Ik pēc divām nedēļām braucām ciemos pie audzētājas Violetas Krūmiņas, lai satiktu Rozīni. Mūsu Rozīne ir ļoti gudra, smieklīga, viltīga un tad, kad pati grib, arī mīļa. Rozīne ir diezgan mierīga un paklausīga. Noteikti - arī spītīga. Rozīne iet skoliņā, tur viņa ir teicamniece un dara visu, kas jādara, bet tad, kad esam mājās vai ārā, viņa saprot, ka var mūs nedaudz izaicināt. Tāpēc ir labi, ja saimnieki ir pacietīgi un gatavi ieguldīt laiku audzināšanā.
Rozīnei nav pavilnas, tāpēc ziemā ir nepieciešamas drēbītes. Jēkabs gan teica: domājis, ka viņa suns džemperus nevilks, bet te nu mēs esam ar atvilktnīti skapī, kur ir Rozīnes drēbes. Sākumā viņa ļoti protestēja un spītējās, atteicās kustēties ar drēbēm, stāvēja kā piemineklis. Citreiz mūsu stundu ilgā pastaiga no rīta rezultējās tikai ar nonākšanu līdz parkam. Taču ar pareizajiem našķiem un pacietību iemācījāmies saprasties. Tagad ejam ārā bez problēmām. Vasarā atkal ir cita problēma - Rozīne negrib iet prom no parka, noguļas uz ceļa un nekustas. Visbiežāk tas notiek saulainās dienās. Cilvēkus tas uzjautrina, ir pat filmējuši un uzmundrinājuši Rozīni. Ja man ir jāsteidzas, tad nākas paņemt rokās un nest, bet visbiežāk jau sanāk sarunāt.
Esam Rozīnei dzīvoklī atvēlējuši palodzi, kur vasaras rītos var sauļoties un vērot uz ielas notiekošo. Pagājušajā gadā atklājām, ka Rozīne ir arī laba sportiste. Pamēģinājām kursinga sacensības, kas ir skriešana pakaļ «zaķim». Viņa nopelnīja trešo vietu divos pasākumos. Bijām ļoti lepni un priecīgi par mūsu sprinteri.»
«Mūsu ikdiena ir kļuvusi dzīvespriecīgāka, katru dienu ir kāds notikums, kad varam kopā garšīgi pasmieties un teikt: cik forši, ka mums ir Rozīnīte. Jau iepriekš bijām diezgan aktīvi, taču ar Rozīni vēl biežāk nekā iepriekš dodamies pastaigās un izbaudām pārgājienus pie jūras, pie dabas. Esam iemācījušies disciplīnu un labāk plānot savu laiku. Lai gan arī iepriekš cēlāmies agri, tagad vienmēr ceļos tā, lai no rīta pirms darba varam doties stundu garā pastaigā. Rozīne ir mūs iemācījusi priecāties par maziem ikdienas brīžiem. Arī pacietību esam patrenējuši. Kucēna vecums bija visizaicinošākais, jo Rozīnei prātā bija visādas blēņas. Taču ar katru dienu paši esam padarījuši savu dzīvokli par suņiem draudzīgu. Ja kaut kas tika sagrauzts, tad apzinājāmies, ka tā ir tikai mūsu vaina, jo atstājām savas lietas tur, kur nevajag.
Rozīne ir komforta cienītāja, viņai patīk ēst, patīk pārgājieni, bet tikai labā laikā, patīk iet ciemos un saostīties ar draugiem. Mīļākās ir nedēļas nogales, jo tas nozīmē, ka laiks doties piedzīvojumos.
Ko mēs iesakām? Noteikti nepieciešams izvērtēt, vai būs laiks sunim, jo būs vajadzīgas gan aktivitātes laukā, gan arī apmācība. Svarīgi saprast, vai izvēlētā šķirne jums būs atbilstoša. Ieteiktu ne tikai izlasīt internetā, bet arī aprunāties ar konkrētās šķirnes suņa saimniekiem un audzētājiem. Jāpadomā arī par situācijām, kad dodaties kaut kur bez suņa - vai būs kam pieskatīt.»
«Interesants fakts par Rozīni ir tas, ka viņa nerej. Tas nenozīmē, ka nemāk izdot skaņas. Kad viņa ir sakaitināta, tad māk uzrūkt, bet tad, kad ir priecīga, atskan tāds kā «jodelējiens». Rozīne spalvu met maz un tikai tad, kad nāk rudens un pavasaris. Meklējas reizi gadā. Ciemiņus pieklājīgi apostīs un pienāks klāt tikai tad, ja pati gribēs. Ļoti izteikts medību instinkts. Pārgājienos laižam izskrieties pat bez pavadas, bet tikai tad, ja mums pie siksniņas ir pielikts GPS. Nepatīk slapjums un aukstums. Rozīnei ļoti patīk gulēt zem segas, zem plediņa. Vakaros, kad skatāmies kādu seriālu, Rozīne pienāk pie mums un sāk sist ar ķepu. Tas nozīmē, ka viņa grib, lai ielaiž zem plediņa. Bet, ja plediņa nav, tad tas jāatrod un suns jāapsedz. Ja tas netiek izdarīts, tad Rozīne turpina sist ar ķepu.
Lielākais notikums, kurā arī mūsu mīlule piedalījās, bija kāzas. Vasarā apprecējāmies, un ceremonija notika baznīcā. Šo dienu nevarējām iedomāties bez Rozīnes, jo viņa ir daļa no mūsu ģimenes. Mācītājam jautājām, vai Rozīne drīkstēs piedalīties ceremonijā. Atļāva. Rozīne ar mums bija ceremonijā un piknikā. Pēc piknika gan devās prom un uz ballīti nepalika.»