Viņš atzīst, ka vienmēr ir bijis diezgan piezemēts, un neuzskata, ka būtu izdarījis ko ļoti nozīmīgu savos 25 gados. Uzsver, ka vēl daudz kas jāsasniedz, jāparāda un jāpierāda, lai gan ar viņa paša sasniegumiem gan sportā, gan mūzikā var pierādīt pretējo. Viens no grupas «Citi zēni» spožākajiem talantiem – Dagnis Roziņš.
«Jau agrā vecumā mūzika mani vienkārši pārņēma. Mašīnā dziedāju līdzi visām dziesmām, kas skanēja pa radio. Kad vēl nemācījos skolā, gāju līdzi vecākiem uz darbu. Abi mani vecāki ir treneri, biju spēcīgs puika un sasniedzu labus rezultātus gan volejbolā, kur biju jauniešu izlases kandidāts, gan vieglatlētikā, kur līdz 16 gadu vecumam biju Latvijas jauniešu izlases sastāvā. Tomēr, ja vienā dienā bija gan koncerts, gan sacensības, pārsvarā izvēlējos par labu koncertam. Tā mūzika pamazām ieņēma vadošo lomu. Atminos - kad vecāki strādāja par skolotājiem, mēdzu ieiet kabinetos pie nepazīstamām skolotājām un sāku dziedāt to, kas tajā brīdī skanēja galvā. Acīmredzot vecāki jau tad lepojās, jo uzstājos ļoti daudzos skolu un novada pasākumos. Tā soli pa solim viss arī attīstījās. Sākumā ar mūzikas skolu, tad Jelgavas novada jauniešu bigbends, tad Rīgas Doma kora skola un citas pieredzes.
Šobrīd «Citi zēni» ir mans galvenais projekts un darbs, un tā veiksmes atslēga ir komanda. Manuprāt, ja nebūtu mūzikas, diez vai mēs satiktos pat pie viena galda. Šajā sastāvā esam pilnīgs personību rasols, bet tā ir liela daļa no burvības. Esam traki, mierīgi, gudri un arī padumji, bet katrs no mums spēj pārsteigt pārējos ar īpašu talantu. Papildinām cits citu ar savām spējām un prasmēm. Tā bija jānotiek, ka visi satikāmies.
Pats vienmēr esmu uzņēmies jaunus projektus. Sāku ar dziedāšanu, turpināju ar saksofonu, tad sāku rakstīt mūziku. Esmu sapratis, ka nekas, ko esmu iemācījies, nepazudīs nebūtībā, bet kādā brīdī noteikti noderēs. Strādājot savā jomā, vienmēr esmu centies būt pēc iespējas labāk sagatavojies, parādīt sevi no labākās puses. Domāju, ka izcils mūziķis ir tāds, kurš perfekti apzinās savas vājās un stiprās puses un to kontekstā spēj radīt labāko iespējamo formātu, kādā savu ideju nogādāt līdz klausītājam. Tas iekļauj gan mūzikas un teksta radīšanu, gan dzīvo izpildījumu, gan uzņēmējdarbības un mārketinga uzdevumus. Tā kā vienam to visu izdarīt ir visai neiespējami, mūziķim jāprot sadarboties tur, kur viņa prasmes ir limitētas.»
«Viena no lielākajām lietām, ko vēlamies ar grupu paveikt mūzikā, ir panākt, ka mūzika skan viegli un izklaidējoši, vienlaikus esot tehniski sarežģīta. Domāju, ka vislabāk to parādām dzīvajos koncertos. Mēs iedvesmojamies no labākajiem pasaules mūziķiem un cenšamies pietuvināt savu skanējumu tiem, par kuriem fanojam. No sirds vēlētos, lai Latvijā izaug kāda globāla līmeņa popzvaigzne.
Man liekas negodīgi tas, cik daudz tiek rakstītas mīlas dziesmas, bet cik proporcionāli maz mēs apzināmies un novērtējam ikdienas situācijas, vērtības un paradumus. Es atrodu iedvesmu dziesmām caur ikdienas problēmām, ielūkojoties iekšējā pasaulē. Mīlu aprakstīt sajūtas ar absurdu situāciju un salīdzinājumu palīdzību. Man patīk nerakstīt par mīlestību šī vārda populārākajā nozīmē, bet atrast jaunas šķautnes, caur kurām iepazīt to, kas ar mani ir noticis un notiek. Divu cilvēku mīlestība noteikti ir aktuāls temats arī man, bet visam savs laiks, negribētu jau 25 gadu vecumā kāpt uz skatuves kā neglābjams romantiķis. Es vēl gribu padauzīties.
Toties mūzikas radīšana ir ļoti interesants process. Mēs vienmēr strādājam vismaz divu cilvēku komandās, sākotnēji katram ir sava dziesmas vīzija, vēl vairāk tā mainās procesā, daloties ar vārdiem, jokiem, muzikālajām idejām un stāstiem no dzīves, līdz rodas dziesmas. Tas ir interesants komunikācijas process, ko piedzīvot. Tas ļauj paraudzīties uz it kā jau pazīstamām situācijām, sajūtām un lietām no jauna, un tas man liekas skaisti.
Runājot par dzīvo uzstāšanos, jūtu līdzīgu azartu, kā spēlējot, piemēram, basketbolu. Starp citu, nesen iegādājos viedpulksteni, kas mēra manu sirdsdarbību. Grupas koncerta laikā ieslēdzu to kardio treniņa režīmā. Stundas garumā pulss turējās uz 144 un tika nodedzinātas gandrīz tūkstoš kalorijas, tā ka koncerts daudz neatšķiras no basketbola spēles.»
«Jēdzieni mūziķis un mākslinieks ir ļoti atšķirīgi. Nereti populāriem mūziķiem tiek pārmests komerciālisms. Populārā māksla nereti tiek pasniegta kā nevērtīgāka mākslas forma, kas man šķiet aizskaroši, ņemot vērā, ka darbojos popmūzikas laukā. Uzņēmējdarbība un māksla nav atdalāmas, ja vēlies nopelnīt ar mūziku un nestrādāt citu darbu. Jo sevišķi, ja vēlies radīt dziesmas valodā, kurā runā ap diviem miljoniem cilvēku. Esmu apguvis plānošanas un sistemātiskas darbības nozīmi. Iedvesma ir tāds pats muskulis kā jebkurš cits muskulis mūsu ķermenī. Iedvesma un radošums ir jātrenē.
Liela daļa ar mākslu saistīto tēlaino apzīmējumu ceļā līdz gatavam darbam manā praksē ir izrādījušies vienkārši attaisnojumi. Mūziķa profesijā darbi nekad nebeidzas, nav iespējams izdarīt visu, iemācīties visu. Nav iespējams uzrakstīt perfektu dziesmu, un nav iespējams uzvest perfektu šovu. Svarīgākais ir iemācīties robežas, kurās tiekšanās uz perfekto uzlabo darbu un rezultātu un kad tā paliek destruktīva un bojā gan darba virzību, gan mentālo veselību. Darbošanās izklaides industrijā nenozīmē to, ka vajag un drīkst izklaidēties vairāk nekā cilvēkiem, kas nestrādā šajā industrijā. Darbs paliek darbs, un izklaide paliek izklaide. Mūziķa profesija, manuprāt, bieži liek skatīties uz superzvaigznēm un normalizēt viņu sasniegumus - ja nenonākšu superzvaigznes punktā, man nebūs izdevies. Es cenšos tā nedarīt, esmu pateicīgs, ka ar savu darbošanos mūzikā varu stabili dzīvot un uzturēt savu karjeru. Skan banāli, bet esmu pateicīgs, ka ar savu mūziku varu ienest mazliet vairāk prieka cilvēku ikdienā, jo sevišķi grūtajos laikos.»
«Kā mūziķim ikdienas ritms ir ļoti mainīgs, ir periodi, kad starp koncertiem, mēģinājumiem, Kultūras akadēmiju, kur šobrīd studēju, studijas muzikālajiem darbiem un dažādām filmēšanām sanāk pagulēt tiešām maz. Ir sajūta, ka viss varbūt nav izdarāms un ka visu paspēt varbūt nemaz nevajag, jo tas nav veselīgi. Protams, ir arī brīvāki periodi, kad pietiek ar dažām stundām, lai apdarītu darbus. Tad cenšos vairāk apmeklēt treniņus, pilnveidoties saksofona spēlē un dziedāšanā. Lielos darbus cenšos plānot pēc iespējas lielākos nogriežņos un tad pildu aktuālākos uzdevumus nedēļas ietvaros.
Mūziku mīlu galvenokārt procesa dēļ. Komunicējot ar klausītājiem, es gūstu prieku no tā, ka citi gūst prieku. Mēs katrs esam unikāls ar savu dzīves stātu, pieredzēm un vērtībām, bet, jo vecāks kļūstu, jo vairāk liekas, ka oriģinālo stāstu nav nemaz tik daudz. Mēs visi esam līdzīgāki nekā liekas, tomēr katrs savu stāstu un pieredzi pasniedz citādi. Mūzika man sniedz iespēju vismaz savus stāstus aplūkot plašāk un dažādāk, ļauj man būt atvērtākam pret pasauli. Protams, ir arī garoziņa, bet tāda ir katrai profesijai. Ja kāpju uz skatuves, man ir jārēķinās ar to, ka katrs var komentēt, kā izskatos, kā uzvedos, un izteikt savas domas par to, ko esmu sarakstījis. Es ar to esmu mierā. Esmu apmierināts ar to, ko daru, un man ir žēl, ka ne visiem tā paveicies.
Saistībā ar grupu aizvien ir ambīcijas izrauties ārpus Latvijas robežām. Taču gribētos vēl mērķus paturēt pie sevis. Bet ir sakrājies daudz ko teikt. Personīgi vēlētos sadarboties ar citiem latviešu mūziķiem, gan lai mācītos, gan arī lai dalītos. Es aizvien jūtos kā jauniņais, kaut arī veiksmīgāko darbu portfolio kaut kas jau iekrājies.»
«Miers ir iespējas. Iespējas ir tas, par ko visvairāk esmu pateicīgs. Man mieru dod tas, ka varu celties un no rīta sākt strādāt pie tā, kas man vislabāk sanāk, pie tā, ko esmu plānojis. Kaut arī trauslāku nekā kādreiz, ņemot vērā pasaulē notiekošo, sākot ar pandēmiju un turpinot ar karu un dabas stihijām, bet mieru. Lielāku mieru tieši šobrīd es negaidu. Jau pandēmija atstāja lielu iespaidu. Ir grūti būt vienam mazam fragmentam no lielās nelaimes un īsti neredzēt savu devumu cīņā ar to. Man šķiet, ka jau kopš pandēmijas sākuma pasaule ir satraukta un turas tikai pie idejas par mieru. Tāds īsts miers mūs piemeklēs, kad nelaimes būs galā. Man pašam miers ļauj izdarīt pareizās izvēles, ļauj koncentrēties, būt līdzsvarā ar pasauli un saprasties ar citiem. Miers man dod spēku.
Arī ģimene man vienmēr ir radījusi milzīgu drošības izjūtu. Kaut arī netiekamies bieži, ir sajūta, ka viņi vienmēr mani atbalsta, sniedzot lielu spēku darboties ik dienas. Lielu, lielu atbalstu, iedvesmu un garšas buķeti manai dzīvei noteikti piešķir mana otrā pusīte. Bez šiem cilvēkiem es noteikti būtu cita persona. Kaut arī esmu labestīgs, tomēr reizē esmu arī egoistisks, tāpēc nevarētu iedomāties savu dzīvi bez lietām, ko daru sev, un laika, ko veltu sev, trenējoties gan fiziski, gan attīstot muzikālās un radošās prasmes. Man nepieciešams labs miegs un labs ēdiens. Pēdējā laikā esmu sapratis, ka man ļoti nepieciešamas spēles. Cik vien ilgi varēšu, turēšos pie sporta spēlēm. Nedrīkstu padoties kārdinājumam, nopērkot «Xbox», jo tas mani varētu dikti atraut no sabiedrības un atturēt no darbiem. Vecumdienās droši vien sitīšu kārtis ar veciem čomiem, jo, ko lai saka - esmu azartisks!»