VAKARA ZIŅAS. Asnate Rancāne: Dzīve ar "Tautumeitām" ir patiešām kā ar māsām
«Dzīve ar «Tautumeitām» ir patiešām kā ar māsām,» saka etnomūzikas grupas «Tautumeitas» dalībniece Asnate Rancāne. «Šis gads mums iesācies jaudīgi, kabatā ir «Zelta mikrofons» par mūsu jaunāko albumu «Skrejceļš», un nevaram vien sagaidīt, kad varēsim turpināt pavasara tūri Līvānos, Smiltenē, Ulbrokā, Ventspilī un Rēzeknē.» Un vēl Asnate kopā ar savu māsu Aurēliju ir iesaistījusies kultūrizglītības programmā «Latvijas skolassoma», lai kopā ar skolēniem pētītu, kāds izskatās gads, dzīvojot saskaņā ar dabu, latviešu tradīcijām un svinot gadskārtu svētkus.
10 lietu, kas raksturo Asnati Rancāni
«Tautumeitu» māsība
«Esmu laimīga, jo man dzīvē ir paveicies ar vēl piecu meiteņu kompāniju, ar kuru pavadu milzīgu daļu savas ikdienas. Esam pilnībā dažādas - katra savā vidē augusi, katra ar savu raksturu, interesēm un izpratni, taču mūs vieno cieņa pret savām saknēm un mīlestība pret dabu un tautas mūziku. Skatuves dzīve paredz ne tikai kopīgu muzicēšanu, bet arī nepārtrauktu būšanu kopā visdažādākajās dzīves skatuvēs - arī ceļojot, filmējot, kopīgi iepērkoties, ballējoties, mācoties cita no citas, atpūšoties un, protams, sapņojot par nākotnes plāniem.»
Seriāls «Draugi»
«Jā, esmu seriāla «Draugi» klubiņā un katru reizi priecājos, satiekot tādu pašu fanātiķi, kas ik pa brīdim citē kādu frāzi no šī seriāla. Tā ir pirmā zīme, ka mums sakrīt humors. Esmu pūce, un vakaros, atgriežoties no mēģinājumiem vai citiem darbiem, mans prāts turpina ļoti aktīvi darboties, nevaru aiziet gulēt. Skatoties filmas vai seriālus, uzņemu jaunu informāciju, tāpēc tas nestrādā, taču, ieslēdzot «Netflix» «Draugus», jūtu, kā atslābstu. Ir pat tāds teiciens, ka, skatoties «Draugus», atrisināsies visas tavas problēmas. Tas, protams, ir joks, taču, nenoliedzami, šie seši varoņi, viņu pieredze un humors liek justies labāk.»
Dārzs
«Šis ir hobijs, ar kuru aizraujas ļoti daudzas latvietes. Tas apvieno daudzas pozitīvas lietas: svaigu gaisu, būšanu dabā, sportu, iespēju mākslinieciski izpausties, savas dzīves telpas labiekārtošanu... Agrāk, skatoties, kā citi darbojas pa dārzu, šķita absolūti neiedvesmojoši, taču, kad tiku pie savas mājas ar zemi, sākās jauna lappuse manā dzīvē. Visvairāk mani interesē daiļdārzniecība, kas iedvesmota no savvaļas dabas («naturalistic planting»). Bez priekšzināšanām tas paņem daudz laika, darba un arī izdevumu, jo daudz kas ir jāpārtaisa, un vizuālie risinājumi nestrādā tā, kā bija cerēts, taču lēnām virzos uz savu sapņu dārzu. Noteikti process ir tas, ko es izbaudu visvairāk no šī ceļa.»
Dabā ar asumiņu
«Esmu aktīvas dabas cilvēks, man patīk mest izaicinājumus sev. Arī ceļojot un esot dabā, es vienmēr izdomāju kādu gājienu, kas liek iziet nedaudz ārpus komforta zonas. Ja dodos ceļojumā, tad izmēģinu kādu ekstrēmu brīvdabas aktivitāti - sērfošanu un kaitošanu Marokā, lēkšanu ar gumiju Zimbabvē, kalnos kāpšanu Tatros, Anglijā un Velsā, septiņu dienu pārgājienu Dienvidāfrikā vai snorkelēšanu Taizemē. Vasaras pēc iespējas vairāk cenšos pavadīt Latvijas dabā, kur gūstu vislielāko veldzi. Viena no mīļākajām atmiņām man ir par reizi, kad devāmies apceļot Kurzemi un spontāni palikām pa nakti Jūrkalnes stāvkrasta pludmalē. Bez telts, tikai ar guļammaisiem un nelielu nojumīti.»
Zaļais karijs un pelēkie zirņi ar speķi
«Šķiet, reti kuram mūsdienās patiesi garšo latviešu tradicionālā virtuve, taču katrreiz, kad kafejnīcās pieejama asinsdesa, miežu putraimi vai pelēkie zirņi ar speķi, noteikti izvēlēšos šos ēdienus. Tie man saistās ar svētkiem, ugunskuru un arī patiešām garšo! Taču beidzamajā laikā man patīk taizemiešu virtuve. Visbiežāk mājās gatavojam taizemiešu zaļo vistas kariju. Pēc pēdējās «Tautumeitu» Japānas tūres esmu ļoti iecienījusi svaigas zivis, piemēram, dažādus sašimi vai nigiri, kā arī rāmenu. Savukārt karbonādes, kotletes un gulašs ir gandrīz pazudis no manas ēdienkartes.»
Etno pasaule
«Folklora manā ģimenē ir ļoti tuva un ikdienišķa. Taču, kad izskan vārds «folklora», jūtu, ka tam klāt nāk nedaudz senila pieskaņa. Nenoliegšu, ka daudzas ar folkloru saistītas lietas mūsdienās var šķist novecojušas un neaktuālas, taču tajā pašā laikā folklorā ir tik daudz iedvesmojoša, mākslinieciska, intelektuāla. Redzu tās aktualitāti un vietu šodienā, un mani interesē parādīt to citiem; varu mēnešiem pētīt nianses un atšķirības, kā piecpadsmit dažādas tantiņas laukos dziedājušas vienu un to pašu dziesmu pirms simt gadiem. Taču nesapņoju, ka kādreiz dzīvošu Straumēnu tipa lauku sētā. Man patīk iedvesmoties no citu kultūru folkloras elementiem. No ceļojumiem vedu mājās tradicionālos artefaktus, klausos cittautu tradicionālo mūziku, jūsmoju par tradicionālo apģērbu, ēdieniem. Folklora patiešām ir dzīvesveids!»
Svētki
«Lai arī ļoti izbaudu vienkāršu ģimenes un draugu kopā sanākšanu pie vakariņu galda, svētki man ir kas krietni vairāk par to. Kamēr citiem 20. marts ir parasta pirmdiena, kurā jāceļas uz darbu, mēs ar ģimeni un domubiedriem jau no sešiem rītā esam dabā un gaidām saullēktu, lai svētītu pavasara saulgriežus jeb Lielo dienu. Kad esi noguris no garās ziemas, šis ir skaists mirklis, kad saproti, ka diena kopš šī brīža kļūs garāka par nakti. Pēc tam dodamies mazgāt muti pret austrumiem tekošā ūdenī, ēdam dzērvenes, peramies ar pūpoliem, šūpojamies, dziedam dziesmas, un astoņos dodamies dienas gaitās apgaroti un enerģētiski ļoti piepildīti. Nākamie svētki jau pēc mēneša - Ūsiņi, kurus atkal svinam ar saviem rituāliem un atkal uzlādējamies ar dabas un kopības enerģiju.»
Interjers
«Interjera priekšmetus iegādājos varbūt pat biežāk par drēbēm. Man ļoti patīk iekārtot un dekorēt telpas, taisīt remontus, telpu pārvērtības. Pat agrā bērnībā abas ar māsu, būdamas septiņus un četrus gadus vecas, pārbīdījām mēbeles savā istabā. Pusaudža gados man patika sarīkot vecākiem pārsteigumus un ik pa laikam pārkrāsot sienas mūsu vasarnīcā un noņemt vecajām mēbelēm krāsu. Šobrīd, kad vasarnīca ir manā īpašumā un kļuvusi jau par nopietnāku māju, turpinu tajā spēlēties ar interjeru. Tā ir vieta, kur smelties baudu dvēselei. Turklāt atšķirībā no mūzikas šī mana radošā izpausme nav nevienam jārāda uz skatuves publiski, kas dod kaifu un brīvību.»
Pavasara talka
«Katru gadu ļoti gaidu to pirmo nedēļas nogali, kad rīkojam pavasara talku. Nokaltušo zaru un krūmāju zāģēšana, lapu grābšana un mauriņa uzkasīšana pēc ziemas sniega, vizbulīšu un krokusiņu apčubināšana, bērzu sulas, ugunskurs, kurā viss nokaltušais un sapuvušais deg un dūmo, dobīšu sakopšana. Kad viss novākts un sakopts, tas ir kā paziņojums sev un dabai, ka vasara var ienākt. Nākamajā dienā pamosties ar sauli sejā, sāpošiem muskuļiem, sadūmotiem matiem, bet dikti laimīgs. Darba terapija ir mana terapija. Ja vakarā vēl var ieiet pirtiņā vai baļļā, tad ir ekselenti! Reiz gan nedaudz pārcentos, kad, metot lapas ugunskurā, uzpūta vējš un nosvilināju sev daļu matu un skropstu galus.»
Skatuve
«Skatuve pēdējos astoņus gadus ir mana ikdiena, kaut būtībā esmu ar to saistīta visu savu dzīvi. Tās ir bijušas tik daudzas un dažādas, turklāt skatuve šajā profesijā ir ne tikai koncertskatuve, bet arī TV šovi un raidījumi, intervijas un fotosesijas žurnālos, videoklipi, sociālie tīkli un viss, kas spēj satuvināt mākslinieku ar savu klausītāju. Tas ir lielisks adrenalīns, bez kā es nevaru iztikt, taču tas liek arī novilkt robežas un spēt atrast privātumu un laiku sev. Un man ļoti patīk, skatuve pieprasa meistarību daudzās jomās, ne tikai mūzikā. Ar «Tautumeitām» ik dienas strādājam pie mūsu tēla, tērpiem, horeogrāfijām, fiziskās izturības. Lai kāptu uz skatuves, jāprot ne tikai labi dziedāt un spēlēt, bet arī spēt izteikties, izklaidēt, improvizēt, just publiku, pielāgoties. Tas ir liels rakstura un pacietības treniņš. Bieži ir brīži, kad jūties izsmelts un pārguris, bet ir jāspēj būt profesionālam komunikācijā ar grupas biedriem un, kāpjot uz skatuves, tik un tā ir jārada prieks. Tā, manuprāt, ir viena no trakākajām profesijām, ja tajā atdod sevi visu. Bet ir tā vērts."