VAKARA ZIŅAS. Dvīņumāsas Lauma un Lelde - dzīvnieku mīles
Dvīņumāsas Lauma Ozola un Lelde Haritonova, kas ikdienā sevi izaicina uz skatuves duetā «Vada dvīnes», vadot dažādus pasākumus, atzīst, ka visi mīluļi, kam ir ne tikai četras, bet arī divas kājas, jāmīl vienādi. «Mēs abas esam meitenes no laukiem, un tas nozīmē, ka mājās dzīvnieki bija un vēl aizvien ir daļa no mūsu dzīves, par ko tikai priecājamies.»
Dzīve laukos
«Godīgi sakot, mums abām dzīvē ir ļoti paveicies, jo uzaugām laukos Gulbenes pusē. Un arī tagad, kad ikdienā dzīvojam Rīgā, tā ir dāsna privilēģija aizbraukt uz savu miera ostu, apciemot visas dzīvās radībiņas, tādā veidā sasmeļot enerģiju jauniem darba un dzīves izaicinājumiem. Protams, iespēja dzīvot kopā ar mūsu mājdzīvniekiem un mājputniem, kas vēl šodien ir laukos, ir mūsu mammas nopelns. Mums ir salīdzinoši liela saimniecība, lai gan ticam, ka mamma tā nedomā. Ir kūts, vistu māja, kā mēs smejam abas, kurās laimīgi dzīvo vistiņas, tītari, cālīši, kas tikko kā papildināja mūsu dzīvo saimniecību. Un, protams, Česters, kas ir sargsuns, kā arī mūsu lauku mājas karaliene krievu toiterjers Čiepiņa - klēpjsunītis, un reizēm var šķist, ka tik lieliem lauku plašumiem tā ir parodija. Taču mēs abas mīlam Čiepiņu no sirds, kā arī citus mīluļus, kam ir ne tikai četras kājas, bet arī divas. Uzskatām, ka dzīvnieki ir jāmīl vienādi. Par tiem ir jārūpējas pēc vistīrākās sirdsapziņas. Laukos mamma savulaik rūpējās arī par kaziņām. Ir bijušas gotiņas un, protams, cūkas. Pilnai laimei pietrūkst zirgu, taču no mammas varētu sagaidīt visu. Nopietnāk runājot, mūsuprāt, tā ir liela vērtība, ka mamma, audzinot šos dzīvnieciņus, ir ielikusi pamatus arī mums - trim meitām, jo mums ir arī vecākā māsa Lāsma. Mēs zinām, ka dzīvnieki ir ne tikai jāmīl, bet arī jāaudzina. Protams, vistiņas un citi mājputni var izdzīvot savu bohēmu, kas arī tiek darīts, taču ne suņi, kas mūsu laukos ir bijuši vairāki un dažādu šķirņu. Paldies mammai, ka pietiekami agri iemācīja, ko nozīmē atbildība un tās atstātās pēdas. Tās ir pašas skaistākās rūpes, taču reizēm - arī rūgtākās.»
Suņu mīles
«Abas esam izteiktas suņu mīles, lai piedod mums kaķu mīļi. Suņus atceramies kopš bērnības. Mūsu atmiņās ir palikuši tikai mīļākie suņi, kas pierādījuši savu uzticību katrai no mums. Pēdējos astoņus gadus - arī Čiepiņa, kurai ir drāmas cienīgs raksturs un kura ir uzticīga mums, jo tad, kad aizbraucam brīvdienās uz laukiem, naktis izvēlas pavadīt pie mums. Viņa ir ļoti gudra, jo saprot, ka abas braucam prom, žēlīgi skatās acīs, bet tad gan vienmēr piekodinām, lai māja tiktu sargāta. Tas tiek īstenots, jo viņa ir īsta mājas signalizācija. Lielais sargsuns Česters ir salīdzinoši mierīgs un sirsnīgs suņu puika, bet mazais suns rāda, kurš ir mājas boss. Esam pamanījušas, ka viņa izvēlas, ar kuriem draudzēties. Ir bijis, ka viņa apvainojas uz ģimeni un tad parāda savu dumpinieces rakstura pusi, sastrādājot dažādas muļķības, pēc kurām mammai visbiežāk ir jāmazgā māja vairākas reizes. Runājot par krievu toiterjeru plusiem, var secināt, ka suņi ir ļoti aktīvi un dzīvespriecīgi. Šie suņi, protams, dzīvo dzīvokļos, taču, mūsuprāt, tie labāk ir piemēroti mājām, jo var gadīties, ka savas gaudošanas un skaļās riešanas dēļ traucēs kaimiņus. Bieži notiek tā, ka Čiepiņa izdzird kādas skaņas, ko tikai viņa dzird, un tad, lai saprastu, kas tur notiek, aiznesas kā pats nelabais, rejot, cik vien skaļi spēj. Esam jau pieradušas, jo nav izvēles. Vēl esam novērojušas, ka Čiepiņa ir sabiedrības dvēsele. Ja kāds iziet no mājas, tad viņa sēž uz palodzes un raud. Ziemā esam saudzīgas, jo sunīte ātri saslimst ar dēvēto suņu klepu, jo Gulbenes ziema ir kas pavisam cits nekā Rīgas ziema. Tad viņu sargājam, taču siltajos gadalaikos viņa mīl laukus. Un var just, ka Čiepiņa apzinās savas iespējas hektāru plašumos, jo izskrienas, kur vien acis rāda, un labprāt mēdz ieviest kārtību pie vistām, protams, ārpus žoga. Taču pats svarīgākais, ka šīs šķirnes suņi ir uzticami. Mīl savus saimniekus un ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Īsts ģimenes loceklis.»
Mājputni laukos ir privilēģija
«Atkal jāpiemin mamma, jo viņa ir rūpējusies daudzu gadu garumā, lai mēs, meitas, un tagad arī viņas mazbērni uzaugtu ar visiem tiem labumiem, ko mājputni sniedz. Un kur vēl raža, kas vainagojas gan dārzeņos, gan augļos! Runājot par mājputniem, vēl aizvien liekas superīgi, ka katru rītu ir iespējams apēst garšīgu omleti no vistiņu olām vai kādu citu brokastu ēdienu, nedodoties uz veikalu. Mēs abas, protams, nepārtiekam tikai no vistu olām, bet tā ir privilēģija, ka tās ir ledusskapī jebkurā laikā.
Esam paspējušas kopā ar savu draudzeni fotogrāfi radīt atmiņas, nofotografējoties gan ar cālīšiem, gan ar vistiņām, tādā veidā pierādot, ka esam īstas meitenes no laukiem un par to esam laimīgas. Taču, runājot nopietnāk, uzskatām: tas, ka esam uzaugušas starp mājputniem un citām dzīvām radībiņām, mūsu dzīvi ir tikai paspilgtinājis. Esam pārliecinātas, ka esam apguvušas cilvēcības terminoloģiju, kā arī mīlestības jēdzienu. Mūsuprāt, nav iespējams rūpēties par kādu dzīvnieciņu, ja tas riebjas, nepatīk, rada diskomfortu. Ir jābūt empātijai. Pašām gan Rīgā vēl nav mīluļu, jo uzskatām, ka suņiem, kurus, protams, mīlam, ir nepieciešama lielāka mājvieta par četrām sienām. Varbūt kļūdāmies, taču mūsu pašu pieredze, dzīvojot laukos, to ir apliecinājusi, lai gan zinām, ka dzīvnieku mīlestība un dzīvokļi ir savienojamas pasaules. Arī mūsu draugiem dzīvokļos ir suņi, kaķi. Par to priecājamies līdz ar viņiem, taču pašām, vismaz tagad, pietiek ar tiem mīluļiem, kas dzīvo laukos.»