VAKARA ZIŅAS. Dzejniece Marika Svīķe. Silta zvaigzne, kura uzliesmoja un nodzisa

Dace Ezera schedule28.apr 2023

Smiltenes dzejniecei Marikai Svīķei bija īss, bet skaists mūžs. Ar viņas brīnišķīgās dzejas vārdiem tapa grupu «Kaimiņi», «Kantoris 04», «Sestā jūdze» un «Zeļļi» dziesmas. Marikas vārsmas izskanēja daudzviet. Vēl jaunos gados viņu piemeklēja smagas veselības likstas – galvā atklāja audzēju, kas diemžēl bija liktenīgs. Marika bija teikusi, lai viņu neapglabā aukstā, tumšā kapā kapsētā, bet lai pelnus pēc kremēšanas izkaisa. Dzīvesbiedrs Vilnis Svīķis, ar kuru kopdzīvē nodzīvoja 32 gadus, teic, ka ilgi nevarējis izdomāt, ko ar tiem darīt. Tad nolēmis izkaisīt Gaujā, kas pašai Marikai bija mīļa, un ģimene pie tās bieži kopā tvērusi skaistus mirkļus. Atbildi deva arī Marikas dzejolis un «Sestās jūdzes» dziesma «Upe» – rekviēms, ko dzejniece pati sev uzrakstījusi. »Vakara Ziņas« uzklausīja Viļņa smeldzīgo, tomēr skaisto atmiņu stāstu

Fantastiskas vēstules

«Kad iepazināmies, abi bijām dziedoši jaunieši. Marika dziedāja Latvijas Universitātes meiteņu korī pie diriģenta Sigvarda Kļavas, es joprojām dziedu Smiltenes jauktajā korī «Pakalni». Meiteņu koris atbrauca koncertēt uz Smilteni, pēc tam parasti notika kopīgs saviesīgs vakars. Tur mēs pirmoreiz saskatījāmies. Otrreiz ar «Pakalnu» kolektīvu bijām aizbraukuši uz Palsmani, netālu no Marikas dzīvesvietas. Pēc tam balle, un viss notika. Var teikt, mūs kopā saveda dziesma. Viņa toreiz studēja galvaspilsētā, es jau strādāju Smiltenē. Fantastiskas vēstules Marika man rakstīja, es arī to spēju izdarīt, kaut gan man latviešu valodā skolas sacerējumos lielākoties bija trijnieki. Taču, ja meitene ļoti patīk, tu īpaši centies. Man vēstules tapa grūti, bet izdevās,» pasmaida Vilnis.

Marika studēja žurnālistiku Latvijas Universitātē, bet pabeidza tikai trīs kursus. Nekādu īpašu iemeslu nepabeigšanai nebijis, dzīvesbiedrs tagad domā, ka laikam tā bijusi jaunības degsme. Marika strādāja Valkas rajona laikrakstā «Ziemeļlatvija» par korespondenti. Žurnālistikā viņa ilgi nedarbojās, rakstīja par dažādām nebūšanām, un pašai tas ļoti nepatika. Bijis prieks publicēt kādu savu dzejoli, uzrakstīt par labu pasākumu, nevis par negācijām.

Pie ūdeņiem top dzejoļi

«Dzejas grāmatas tapšana ir kā jaunpiedzimis bērns. Radās ideja izdot krājumus, jo mājās krājās manuskripti. Pirmoreiz Marikas dzeja tika publicēta 1992. gadā kopkrājumā ar citiem Vidzemes dzejniekiem. Pēc tam 2002. gadā tapa pašas dzejas grāmata - nolēmām, ka paši finansēsim tās izdošanu. Marikai par to bija ļoti liels prieks. Viņa bija pacilātā noskaņojumā. Īpašs brīdis bija došanās uz tipogrāfiju pēc jaunizdevuma. Pēc tam notika pasākumi, kuros viņa prezentēja grāmatu, lasīja savu dzeju, un vienmēr sarīkojumi bija ļaužu pilni, jo Marika mācēja cilvēciski pateikt savu domu. Tautas valodā tuvu sirdij izstāstīt savas sajūtas un uztvert to cilvēku izjūtas, kuri bija zālē. Viņai ar cilvēkiem radās lieliska saskaņa, bet gadu gaitā novēroju, ka viņai nepatika būt pūlī. Marika izvairījās no masu pasākumiem, piemēram, dziesmu svētkiem. Taču būt pūļa priekšā viņai patika. Tāda bija Marikas rakstura iezīme,» spriež vīrs.

Marikai dzeja tapusi ļoti viegli, brīvi, bet - emocionālos brīžos. Piemēram, dzīves posmā, kad dzīvesbiedre kļuva par meža darbinieku vīru kora «Silvicola» koncertprogrammas vadītāju un to darīja vairāk nekā 25 gadus. «Tas bija viens no dzejas radīšanas dzinuļiem, kad sestdienā vai svētdienā korim bija koncerts, kurš Marikai jāvada. Speciāli tapa dzeja no jauna, konkrētam pasākumam. Vislabākā dzeja radās laikā, kad korim četras stundas notika mēģinājums. Reiz bijām pie Salacgrīvas. Marika bija aizgājusi līdz jūrai, un tur tapa jauns dzejolis, kurš piedzīvoja savu pirmatskaņojumu šajā koncertā.

Ir dzejolis «Daugavas krastā». Bijām Aizkrauklē, un Marika bija aizgājusi līdz Daugavai, kur radās šīs vārsmas. Viņas pierakstos ir saglabājušās koncertprogrammas, tās katrreiz tika radītas no jauna, ar jauniem dzejoļiem, ietverot konkrēto vietu, piemēram, Daugavas atrašanos blakus. Viņu ļoti piesaistīja ūdeņi, arī debesis, kuru daudzveidību Marika fotografēja gandrīz katru vakaru.»

Vajadzīga piemiņas vieta

«Marikai patika ūdeņi, ziedi, debesis, tauriņi. Tāpēc, veidojot piemiņas vietu Marikai, tur kā īpašs simbols būs taurenis. Cerams, tas izdosies viegls un gaisīgs kā Marika savā dzejā. Viegla, gaisīga, uz debesīm vērsta, vējā plīvojoša. Smiltenē ir sabiedriska organizācija «Smiltenei un Latvijai», kuras valdes priekšsēdētāja ir Līga Krūmiņa, bet kādu brīdi to darīja Marika. Radās ideja, ka ar tās palīdzību varētu vākt līdzekļus un izveidot piemiņas vietu. Ierosme nāca no biedrības. Radās projekts, notiek kampaņa līdzekļu vākšanai, izteikts ierosinājums un lūgums domei atvēlēt konkrētu vietu Smiltenes vecajā parkā pie Klusās takas,» stāsta Vilnis. Smiltenes novada dome bijusi pretimnākoša. Atliek tikai ieceri īstenot.

Šobrīd Smiltenē un tās apkārtnē notiek koncerti ar moto «Seko tauriņiem», organizators Jānis Krūmiņš no grupas «Apvedceļš», pasākumu vada un Marikas dzeju lasa Dace Purvlīce, piedalās mūziķi, kas izpilda dziesmas ar Marikas vārdiem: Agris Gedrovičs («Sestā jūdze»), Jānis Vējiņš («Zeļļi»), Viktors Tiļčiks, Jānis Žagariņš, Inga Lazdiņa un citi. Marikas vārda dienā 22. jūlijā piemiņas vietu plānots atklāt.

Īpašā Marikas diena

«Viņa vadīja daudzus pasākumus Smiltenes kultūras namā, bija programmu vadītāja meža darbinieku vīru korim «Silvicola», kurā arī es dziedu. Domāju, ka jebkurš no vīriem var teikt, ka tas bija vienreizēji, ko allaž visi gaidīja: ko šodien Marika pateiks?

Kad viņa vēl bija mūsu vidū, vārda dienā, pašā vasaras pilnbriedā, notika Marikas diena. Šajos svētkos parasti piedalījās viena no grupām, kurai ir dziesmas ar viņas vārdiem - «Kantoris 04», «Zeļļi», «Sestā jūdze», un pati gaviļniece vadīja šo vakaru, kas notika nelielajā Rauzas estrādē Palsmanes pagastā, Marikas dzimtajā vietā. Mūzikas grupas spēlēja dziesmas ar viņas vārdiem, piedalījās arī kāds vietējais bērnu deju kolektīvs. Pavisam notikuši pieci šādi sarīkojumi. Šos svētkus gan nav doma atjaunot, jo Marika jau ir aizgājusi,» noteic Vilnis.

Viņa bija arī Smiltenes teātra aktrise, un, kā atzīst Vilnis, viens no Marikas dzīves «ķeksīšiem» varētu būt arī tas, ka viņa šajā ampluā plūca laurus amatierteātru skatēs, pēc tam spēlējot galvaspilsētā uz Dailes teātra skatuves.

Labāk upes dzelmē izkaisiet

Grupas «Kaimiņi» dziesma (1999), kuru vēlāk izpildīja arī «Sestā jūdze» (2003) ar Marikas Svīķes skaistajiem vārdiem «Tikai nedaudz man ļauts tevi Ievas vārdā saukt», pat kļuva par hitu. Mūziķi izmantoja Marikas dzeju, komponējot melodijas, bet bieži vien Marikai tika atsūtīta gatava melodija, kam vajadzēja uzrakstīt vairākus pantus un piedziedājumu. 2000. gadā ierakstu kompānija «Gailītis-G» grupai «Kaimiņi» un dzejniecei Marikai Svīķei pasniedza platīna disku. «Sestās jūdzes» iemīļotajai dziesmai «Upe» vārdi, iespējams, tapa jau slimnīcas gultā, jo tad cilvēks sāk pārdomāt dzīvi: «Noņem nost no manis sāpi, noņem to, lai vieglāk kļūst, nebūtu es kalnā kāpis, redzētu, kur upe plūst. Un uz putekļaina plaukta beigās mani nelieciet, tad jau labāk gadalaikā aukstā upes dzelmē izkaisiet.»

Vilnis pastāsta, ka Marikai divatā ar Jāni Žagariņu notika vairāk nekā 100 koncertu. Jānis rakstīja dziesmas ar viņas vārdiem pēdējos desmit gados, un abi brauca pa Vidzemes pagastiem - tie bija ļoti sirsnīgi pasākumi.

«Domāju, ka Marikas smeldzīgā dziesma «Upe» tapa brīdī, kad es nebiju klāt. Viņa pati dziesmu «Upe» iedziedāja un aizsūtīja mūziķiem, neprazdama notis pierakstīt. Vienkārši iedziedāja telefonā un nosūtīja. Savukārt mūziķis, klausoties Marikas iedziedāto melodiju, uzrakstīja muzikālo apdari,» izstāsta Marikas dzīvesbiedrs.

Praktiska dzīvē, romantiska dzejā

Vilnis spriež, ka dzīvesbiedre pēc rakstura bija praktiska sieviete un vēlējās, lai viss ir saplānots, sakārtots. Negaidīti pārsteigumi viņai ne visai patika. Protams, ja tie bija emocionāli, vietā un laikā, tad - jā, bet ne tādi kā: pēkšņi rīt braucam uz Itāliju. «Domāju, par romantiķi viņu noteikti nevar nosaukt. Taču dzeja gan bija pavisam cita pasaule, man liekas, es tajā līdz galam neiekļuvu. Tā bija tikai viņas pasaule. Viņa noteikti mīlēja romantiku tādā ziņā kā pasēdēt klusā vietiņā, baudīt aromātisku tēju, parunāt par dzīvi, priecāties par lidojošiem tauriņiem, bet par Vidusjūras krastu ne tik ļoti. Pa Latviju mēs diezgan daudz ceļojām, un Marikai ļoti patika. Viens no pēdējiem ceļojumiem bija uz Rundāles rožu dārzu un Liepāju, kura mūs pārsteidza ar «Spoku koku». Tur uz soliņa sēdējām, klausījāmies «Līvu» dziesmas un starojām, bet koks vizuļoja,» atceras Vilnis.

Marika mājās rīkojusi pasākumus, laukā uz ugunskura izvārījusi gardu zivju zupu. Arī šādi var pavadīt sestdienu. Marikai paticis servēt galdu ar salvetēm, ziediem, vienādiem šķīvjiem, noteikti bija jābūt svecēm. Iedegta svece allaž rada svētku sajūtu. «Perfektums mājās, arī visām dārza dobēm jābūt sapostām. Viņa man lūdza izveidot soliņus - tapa rīta, vakara soliņš un soliņš bērzos, kurš Marikai bija īpaši mīļš. Daba - sevišķi tuva, turpat mūsu dārzā ziedēja ievu krūms, par kuru ir arī populārā dziesma «Ievai»,» atklāj dzīvesbiedrs. Marikai patika pavasara atmoda, kad sāk ziedēt ābeles, viss plaukst. Dzimšanas diena Marikai ir 7. maijā, un tad viss tiešām zied.

Klēpis baltu rožu

«Pēdējie desmit gadi ar šo smago diagnozi... Es nesaprotu, kā cilvēks ar to spēj sadzīvot. Tas morāli iztukšo. Nepārtraukti - pie ārstiem, procedūras. Slimību Marika nekad neņēma sev līdzi, citiem par to nestāstīja, tādā ziņā bija ļoti stipra sieviete un ar savu likteni sadzīvoja, nemēģinot to uzvelt citam. Man, līdzās esot, tas bija grūti, darījām visu, ko varējām, bet mirkļa grūtumi bija diezgan bieži. Bezspēcība un sagurums, kad krīzes momentos šķita - kāpēc grāmatu izdot, kam tā vajadzīga? Un tas ir saprotami. Audzējs bija galvā, neskaitāmas operācijas. Bet bija kāda reize, kad Marika nedēļu pēc operācijas kopā ar Jāni Žagariņu aizbrauca uzstāties. Marika bija optimisma pilna, Jānis tāds pats, viņš ir Smiltenes mūzikas skolas pedagogs. Cilvēki viņus allaž gaidīja, programma nekad neatkārtojās. Marika savu dzeju runāja no galvas. Tikšanās reizēs stāstīja arī par savu dzīvi, un visiem tas šķita ļoti mīļi,» saka Vilnis.

Marikas mīļākās puķes bija rozes. «Dārzā auga daudz šo puķu karalieņu, es viņai dāvināju baltas rozes, tās Marikai īpaši patika. Viņai vajadzēja baltas rozes ar lieliem ziediem. Mūsu 30. kāzu gadadienā uzdāvināju klēpi ar baltām rozēm. Atzīmējot kāzu jubileju, braucām ciemos pie tiem cilvēkiem, kuri bija ciemiņi mūsu kāzās. Viņi bija ļoti pārsteigti. Viss mūsu kopīgi piedzīvotais ir skaista dzīves bagāža. Pasakains laiks,» teic Marikas dzīvesbiedrs. Dēlam Eduardam būs 19 gadi, ļoti patstāvīgs puisis. Tēvs pieļauj, ka varbūt dēls nesaņēma to mīlestības devu, ko saņem citi bērni, jo viņam bija tikai seši gadi, kad mammai noteica smago diagnozi. Šķiet, mammas ietekmē Eduards ir labi iemācījies izteikt savas domas.

Sēž uz mākoņa maliņas

«Cilvēki, kuriem nav lemts dzīvot ilgi, dara to ātrāk, kvalitatīvāk, paņemot no dzīves visu, ko vien spēj. Man izdevās skaists pārsteigums Marikas dzimšanas dienā. Mēs nekad nebijām braukuši ar limuzīnu. Ar dēlu sagatavojām mammu šim pasākumam, jo vajadzēja piknika grozu. Dažas dienas iepriekš lija lietus, visur dubļi. Kāds pikniks? Un tad atbrauca liels, balts limuzīns - tas bija brīnišķīgs pasākums. Viņa bija kā zvaigzne - uzliesmoja un nodzisa. Silta zvaigzne, ļoti labas atmiņas ir palikušas. Arī viegluma sajūta, jo cilvēks dzīvoja un darīja to, ko prata vislabāk. Liekas, viņa ir atpestīta no ļaunās slimības, no sāpēm un sēž uz mākoņa maliņas, un raksta jaunu dzejoli par tauriņiem, kas augusta vakaros šosejas malā dieviņu lūdz, par mums lūdz…»

Marikas Svīķes dzejoļi

***

Tas brīdis, kurā kopā esam,

tā ir dzīve;

un tik, cik otram dodam,

tik arī pretī saņemam mēs otra sirdi...

Ja vien tu pamani un dzirdi,

ka arī otram sāp, ir grūti,

un, ja vien proti priecāties par otru tā,

it kā pats sev lielo balvu gūtu...

***

Vārdu manī tik daudz,