Viena no personībām, kam Dievs šūpulī ielika divus pilnīgi dažādus talantus, bija Emīls Braunbergs. Kopš bērnības, kas pagājusi dzimtajā pilsētā Tukumā, viņu aizrāva zīmēšana un gleznošana, tāpēc bijusi doma iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā. Taču Emīls paklausījis mātei un izvēlējies praktiskāku profesiju, kas būs vajadzīga vienmēr, tāpēc kļuva par ķirurgu. Gleznošana nekur nepazuda, tai ķirurgs veltīja savus brīvos brīžus, piemēram, pēc operācijām, lai «izlādētos», ārsts gājis dabā un gleznojis ainavas. Turklāt, strādājot Jūrmalas slimnīcā, viņš līdztekus pamatdarbam vairāk nekā gadu bija arī Jūrmalas muzeja mākslas izstāžu filiāles vadītājs.
Bija 1957. gada augusts, kad Aglonā ieradās jauns ārsts - ķirurgs Emīls Braunbergs, kurš nupat bija absolvējis Rīgas Medicīnas institūtu un vēl pavisam nesen stāvējis pie viena operāciju galda ar ķirurģijas korifeju Paulu Stradiņu. Aglonas slimnīcā bija vajadzīgs ķirurgs, tāpēc sadales komisijas locekļi izvēlējās, ka turp varētu doties absolvents Braunbergs. Šim lēmumam neiebilda arī viņš pats. Aglonā jauno mediķi sagaidīja 20 gultasvietas un primitīvs operāciju galds. Vietējie vispirms uz dakteri skatījās ar neuzticību, bet jau pēc pāris mēnešiem ar lielu paļāvību. Kāpēc? Tāpēc, ka dakteris Braunbergs nenobijās un pacientam kuņģa čūlas plīsuma operāciju naktī izdarīja kabatas baterijas gaismā. Riskēja tāpēc, ka neredzēja citu iespēju.
Braunbergs cīnījās ne tikai par saviem latgaliešu pacientiem. Pavisam drīz pēc darba gaitu sākšanas slimnīcā viņš saprata, ka gultasvietu skaits no 20 būtu palielināms uz 35. Vairākas no jaunajām gultām tiem laikiem skaitījās modernas - ar paceļamiem galvgaļiem. Kad tas bija nokārtots, ārsts uzstāja, ka slimnīcai nepieciešams arī jauns operāciju galds, jauni ķirurģijas instrumenti un portatīvais rentgena aparāts. Taisnības labad piebilstams, ka instrumentus pa vienam vien viņš pirka par saviem līdzekļiem. «Izcīnīja» pat vienu neatliekamās palīdzības mašīnu. Nemaz nerunājot par to, ka pirmajā darba gadā vien Braunbergs bija izdarījis 200 operāciju!
Tie retie mirkļi, kad dakterim gadījās brīvs laiks, tika veltīti gleznošanai. Studiju gados viņš šad tad gleznās attēloja Jūrmalas ainavas. Savukārt dzīvojot Aglonā, tapa Latgales ainavas.
Pēc četriem laukos nostrādātiem gadiem Emīlu Braunbergu liktenis aizveda uz Jūrmalu, precīzāk, uz Slokas slimnīcu. Savukārt 1962. gadā, kad Bulduru slimnīcā, kas mūsdienās zināma kā Jūrmalas slimnīca, tika izlemts izveidot ķirurģijas nodaļu kā atsevišķu struktūrvienību ar 70 gultasvietām, dakteris uzņēmās to paveikt. Braunbergs šo nodaļu izveidoja un vairākus gadus bija tās vadītājs. Braunberga tuvākie kolēģi jaunizveidotajā nodaļā bija ķirurgi Roberts Nuķis un Leonīds Siļeckis. «Atceros, ka ķirurgs Braunbergs mūsu slimnīcā nodibināja medicīnas māsu kursus, kas bija paredzēti cilvēkiem ar nelielām priekšzināšanām, proti, sanitāriem. Kursu mērķis bija sagatavot slimnīcai māsas,» kādā sarunā ar šo rindu autori pastāstīja ilggadēja Jūrmalas slimnīcas Radioloģijas nodaļas vadītāja, tagad pensionēta ārste Ārija Gaile. «Viena no kursu beidzējām bija Silvija Bunka, kura vispirms strādāja ķirurģijas nodaļā par māsu, tad par vecāko māsu, taču mums izdevās viņu pārvilināt uz radioloģijas nodaļu par rentgena laboranti. Diemžēl Silvija gāja bojā autoavārijā, braucot uz darbu.»
Arī atbildīgajā nodaļas vadītāja amatā ķirurgs turpināja gleznot, turklāt to darīja augstā profesionālā līmenī. To apliecina fakts, ka kopš 1968. gada viņš piedalījās profesionālo mākslinieku organizētajās izstādēs gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām - Lietuvā un Vācijā. Braunberga gleznas eksponētas arī izstāžu zālēs Somijā, Šveicē un Japānā. Nemaz neskaitot tās reizes, kad daktera gleznas tika izstādītas Jūrmalas slimnīcas kompleksā. Kopš 1996. gada Braunbergs bija Latvijas Mākslinieku savienības biedrs.
Pārāk ilgi Bulduru slimnīcā Braunbergs neuzturējās; viņa pēctecis ķirurģijas nodaļas vadītāja amatā bija ārsts Vitāls Oga. Savukārt Braunbergs pārcēlās uz galvaspilsētu un vadīja Rīgas 1. klīniskās ātrās palīdzības slimnīcas ķirurģijas nodaļu. Kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem bija Republikāniskā prettuberkulozes dispansera stacionāra augstākās kategorijas ķirurgs. Līdztekus tiešajiem pienākumiem darbojās arī Rīgas tramvaju un trolejbusu pārvaldes kultūras nama tautas tēlotājas mākslas studijā.
Par spīti savai lielajai noslogotībai, dakteris Braunbergs bijis arī vecāku komitejas priekšsēdētājs Jūrmalas 4. vidusskolā, kur mācījies viņa dēls. Ārsts pensionējās 1991. gadā un turpināja rosīgu dzīvi savā mīļajā Jūrmalā.