VAKARA ZIŅAS. Rakstniece Zane Nuts: Agrāk es tikai sevi lauzu

© NO ZANES NUTS PERSONISKĀ ARHĪVA

Rakstniece Zane Nuts bērnībā sapņoja par slavu, panākumiem un bagātību, taču tagad – par siltiem laikapstākļiem, jo tad var staigāt pa āru basām kājām. Viņai ir maģistra grāds tiesību zinātnē, taču pēc šīs profesijas viņa nealkst. Viņa ir sešu grāmatu autore, ieguvusi neskaitāmu lasītāju uzticību un negrasās apstāties, lai Latviju un ne tikai to pārsteigtu no jauna ar savu rokrakstu.

Sešas grāmatas nav maz. Kādas atziņas esi guvusi rakstniecībā?

Man šķiet, ka vēl pāragri nosaukt lielākās atziņas. Lai gan man ir izdotas sešas grāmatas, es rakstniecībā esmu vien trīs gadus. Grāmatu skaits tikai liecina, ka esmu ātra, bet atziņas man sāk veidoties tikai tagad un, kas būtiski - ļoti lēnām. Cerams, ka pēc dažiem gadiem varēsim parunāt vēlreiz un tad man būs pa kādai atziņai, ko nosaukt.

Kāds bija ceļš, līdz jaunākā grāmata «Mums vajadzētu šķirties» ieraudzīja dienasgaismu?

Pēdējā grāmata tapa drīz pēc tam, kad kopā ar vīru bijām kļuvuši par audžuvecākiem un bija sācies karš Ukrainā. Emocionāli jutos izsmelta, apātiska un nogurusi. Bija sarežģīti radīt sev raksturīgos nenopietnos romānus. Tā vietā sāku rakstīt šo lakonisko, introspektīvo darbu, kurš man bija kaut kas līdzīgs terapijai. Rakstīšana vienmēr ir terapija, pat tad, kad rakstu ko nenopietnu, bet šoreiz es varēju izrakstīt laukā lērumu emociju. Papildus biju sapratusi, ka vēlos būt rakstniece, nevis izdevēja, tāpēc uzsāku sadarbību ar izdevniecību «Latvijas Mediji», kuru darbībai sen sekoju līdzi, un tā man ļoti patika. Man par laimi, es patiku arī izdevniecībai. Tā mums sākās veiksmīga sadarbība.

Ko tev nozīmē rakstīt?

Es ticu, ka rakstot daru pasauli labāku. Agrāk biju pārliecināta, ka darīšu daudz laba, esot laba amatpersona un godīgi darot savu darbu, bet tas nebija mans aicinājums, tāpēc es tikai sevi lauzu. Rakstot pilnveidoju sevi, attīstos, augu un kļūstu labāks cilvēks, savukārt kā labs cilvēks, nevis laba amatpersona, es sniedzu lielāku labumu pasaulei.

Vai vari atklāt, ko esi iemācījusies rakstot?

Kā it visur, arī rakstniecībā ir svarīgi ticēt sev, savai varēšanai un spējām. Pirmās grāmatas tapa, balstoties uz cerību, vēlmi un alkām, taču es neticēju, ka man piemīt talants vai ka esmu pietiekami laba, gudra. Tāpat arī nezināju, vai man piemīt visas nepieciešamās sastāvdaļas, lai es drīkstētu rakstīt. Tāpēc mani dzina izmisumā vajadzība saņemt apliecinājumus no malas, ka man sanāk. Un pat tad, kad tos saņēmu, es neticēju, ka tie ir patiesi. Varētu teikt, ka tikai beidzamā grāmata «Mums vajadzētu šķirties» ir tapusi laikā, kad beidzot ticu - man sanāk, es protu, esmu talantīga, un sajūta ir brīnišķīga. Arī šobrīd daudz vieglāk ir neitrāli lasīt grāmatu atsauksmes, ir vieglāk augt un attīstīties, jo ik mirkli es neraustu sevi ar domām, vai šādi drīkst darīt, vai kādu neaizvainošu, vai cilvēkiem patiks.

Rakstnieki raksta dažādu iemeslu dēļ, ko tikai viņi paši līdz sirds dziļumiem apzinās. Kāpēc tev ir svarīgi rakstīt, ko vēlies pateikt saviem lasītājiem?

Es vēlos cilvēkus iepriecināt. Šķiet, ka tas ir viss. Pārējais notiek neapzināti. Radu darbus, kuros ielieku lērumu situāciju, kā arī varoņu pārdomas, no kā lasītājs var smelties pa kādai atziņai, bet necenšos nevienu mācīt. Es necenšos nevienam stāstīt, kā dzīvot vai kādai jābūt pasaulei. Tas būtu muļķīgi, ja es tā darītu, jo man pašai nav ne jausmas, kā dzīvot un kā kam būt. Dzīvoju un mācos dzīvi katru dienu!

Kā uztver atzinību un, protams, arī kritiku, kas skar ikvienu rakstnieku?

Kritiku uztveru arvien labāk, pat gribētos teikt, ka strauji tuvojos līmenim, ko varētu dēvēt par «veselīgu». Atzinība man patīk, vienmēr ir patikusi un patiks, taču rakstīšana ir iemācījusi, ka atzinība vairs nav priekšnoteikums, lai es turpinātu radīt. Tā drīzāk ir patīkams bonuss.

Ko izjūti, kad zini, ka Latvija dzīvo līdzi tavam stāstam, tavām grāmatām?

Joprojām nespēju iedomāties, ka Latvija dzīvo līdzi manam stāstam un grāmatām. Manā apziņā tie ir daži desmiti cilvēku, kuri nejauši izlasījuši ko manis radītu. Tāpēc varu teikt, ka vienīgā sajūta ir neticība. Ir grūti aptvert, ka cilvēki, kurus nepazīstu, pazīst mani. Ka ir cilvēki, kuri izlasījuši visas manis uzrakstītās grāmatas un aktīvi gaida turpmākās. Tas ir gana sirreāli.

Kas ir tavs «gāzes pedālis», lai nepiebremzētu jau paveikto?

Nauda! Un to saku ar labākajiem nolūkiem. Es nezinu, kad un vai vispār laimēšu lielo laimestu loterijā, būšu tikpat produktīva. Iespējams, tad sev iestāstīšu, ka man vairs nav vajadzības rakstīt vienu romānu pēc otra, bet tagad varu radīt kaut ko izcilu. Taču var domāt par izcilību, cik vien daudz grib, bet, domājot vien, izcili darbi nerodas. Turklāt izcilība mākslā ir kaut kas neiespējams. Māksla ir pārāk subjektīva. Es ticu, ka augu un pilnveidojos procesa laikā, jo katra nākamā grāmata man iemāca ko jaunu. Es cenšos sevi izaicināt kaut nedaudz, kaut vai mainīt izteiksmes veidu un citas līdzīgas nianses. Līdz ar to šobrīd naudas trūkums un nevēlēšanās iztiku pelnīt kā juristei mani lieliski motivē gan disciplinēt sevi, gan arī radīt. Jāpiebilst, ka nauda man neder kā motivācija satura izvēlei. Zinu, ka ir cilvēki, kuri pārzina tirgu un var mērķtiecīgi strādāt, radot darbu, kurš, viņuprāt, «labi tirgosies». Esmu mēģinājusi radīt kaut ko šādos nolūkos, bet manas smadzenes ar mani nesadarbojas. Līdz ar to nauda man ir gluži kā motivācija disciplīnai, bet disciplīna rakstniekam ir vitāli svarīga.

Ticu, ka radošās industrijas pārstāvji bieži saskaras ar veiksmes jēdzienu - gan kārotu un nopelnītu, gan diemžēl arī pazaudētu un nekad nesatiktu. Vai esi atradusi savu veiksmes atslēgu?

Atklātība. Man nav šaubu, ka mana veiksmes atslēga ir centieni būt tik atklātai, cik vien iespējams. Cenšos būt tāda, kāda esmu, vienlaikus strādājot ar sevi, lai visas dzīves laikā uzvilktās maskas novilktu. Taču, ja filozofiski paskatās uz veiksmi, tad nedomāju, ka veiksmei ir atslēga. Veiksme ir veiksme. Domāju, ka to, cik mēs katrs esam veiksmīgi, nosaka tas, cik mēs spējam saskatīt sevi kā veiksminieku. Kāds var būt gaužām švakos apstākļos un raudzīties sev apkārt, domājot: man gan ir paveicies, jo šodien man vismaz ir ko ēst, bet kaimiņš nav ēdis jau divas dienas. Tikmēr kāds cits var raudāt spilvenā, cik viņš ir neveiksmīgs, jo viņa «iPhone» nokrita un tam sašķīda ekrāns. Šaubos, ka veiksme ir izmērāma pēc finansiālās labklājības, panākumiem vai atzinības. Cilvēks var laimēt loterijā, un ienākusī naudas summa var šo cilvēku aizvest nebūtībā, piemēram, viņš sāk lietot narkotikas un pārdozē, ko nebūtu sācis darīt, ja viņam nebūtu bijusi šī nauda.

Mums līdzās dzīvo daudz spējīgu cilvēku, kas diemžēl apstājas pie sasniegtā. Kā ir tev?

Esmu tāds cilvēks, kurš pamet iesākto tad, kad kļūst garlaicīgi. Man ir grūti sevi pierunāt kaut ko paveikt, ja jūtos kā speciālists tajā, ko daru. Katrā darbā man gribas augt un mācīties. Par laimi, rakstniecībai nav punkta, kurā varētu teikt - esmu sasniegusi pilnību. Vismaz šobrīd man šķiet, ka esmu izmēģinājusi, «atkodusi» vai iepazinusi vien niecīgu daļu no rakstniecības pasaules, līdz ar to man nav ne mazākās vēlmes apstāties pie sasniegtā. Turklāt ir sajūta, ka vēl neko ievērības cienīgu neesmu sasniegusi.

Ko ieteiksi topošajiem rakstniekiem, kas mana, ka pēc vārdiem nav tālu jāmeklē, nemaz nerunājot par talantu, taču bailes ir nostājušās pārāk tuvu?

Bailes paralizē, bet no bailēm nav iespējams aizbēgt. No tām var atbrīvoties, tikai stājoties pretī. Beidz mukt. Apstājies un sāc darīt.

Ko tev nozīmē miers sirdī? Dzīvojam laikā, kad bailes mēdz piezagties negaidot.

Pieņemšanu un palaišanu. Apziņa, ka viss pāries. Viss ir mirklis, un visi mirkļi kļūst par citiem mirkļiem. Es šos mirkļus nevaru mainīt, varu vien tos izbaudīt un beigt malt pa galvu scenārijus - kā būtu, ja būtu, jo ir tā, kā ir.

Tu neesi tikai rakstniece, esi arī ģimenes cilvēks. Kāda ir pienākumu sadale ikdienas skrējienā?

Man ir paveicies ar vīru, kurš vairumu rūpju noņem no maniem pleciem. Man nav nekādas dižās receptes, lai paveiktu vairāk, jo patiesība ir tāda, ka man vienkārši ir paveicies ar lielisku un atbalstošu ģimeni, par ko savā dzīvē esmu visvairāk pateicīga.

Visbeidzot - ko novēli sev?

Būt apzinātai, spēt biežāk atslēgt pārāk skaļo prātu un izdziedēt traumas, kuras vēl neatklātas dus manā sirdī.

Vakara Ziņas

«Ja ziemā ķermenis un smadzenes nodarbojas tikai ar to, lai sasildītos, ja pirmajā pavasara saulītē mēs zaudējam galvu un ļaujamies lidojumam, ja vasarā tikai priecājamies un baudām, tad šķiet, ka rudens ir vienīgais laiks, kas ļauj apstāties un padomāt, kas mēs esam un kurp mēs ejam. Rudens liek mums mainīties, un varbūt tāpēc ir skumji un brīžiem nav viegli,» domā populārā dziedātāja Marija Naumova.

Svarīgākais