Nākotnes televīzijā «Go3» ir skatāms Latvijas un Ukrainas kopdarbs – seriāls «Čornobiļa 2022. Iebrukums», kas vēsta par trim jauniešiem, kuri ir devušies ekstrēmā pārgājienā uz Čornobiļas slēgto zonu tieši dienu pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, un par viņu gaitām, nokļūstot Krievijas armijas gūstā okupētajā Čornobiļas atomelektrostacijā. Seriālu, kurā lomas atveido gan ukraiņu, gan arī latviešu aktieri Elīna Bojarkina, Kaspars Zāle, Juris Lisners, Gatis Gāga u.c., veidojis pazīstamais ukraiņu režisors Dmitro Malkovs. «Gribu, lai eiropieši, skatoties šo seriālu, saprastu, ka tas viss ir daudz nopietnāk, nekā tiek rādīts ziņu sižetos; ka tas nav joks vai «specoperācija», ka tā nav «atbrīvošana»!» sarunā ar »Vakara Ziņām« saka Dmitro.
Šķiet, ar latviešu aktieriem kā režisors strādājāt pirmoreiz. Kāda bija šī pieredze?
Manā profesijā pats aizraujošākais ir tas, ka mani pirms darba ar citu valstu aktieriem brīdina par visādām niansēm. Piemēram, šoreiz paziņas teica, ka tas būs sarežģīti, ka vajadzīga īpaša pieeja (tiesa gan, tāda ir vajadzīga vienmēr), ka būs jāievēro divu metru distance, jo parasti satiekoties man patīk aktierus apskaut. (Smejas.) Turklāt saņēmu brīdinājumus arī par to, ka filmu par tik smagu tēmu uztaisīt tik īsā laikā būs ļoti grūti, ka tas vienkārši nebūs reāli. Kad sākām strādāt, ar aktieriem un filmēšanas grupu sadraudzējāmies un kopīgu valodu atradām ļoti ātri. Seriāla producents Andrejs Ēķis pēc tam brīnījās par to, ka esam satuvinājušies tik ātri un kā mums tas ir izdevies, un atzina, ka latviešiem galīgi tas neesot raksturīgi - pielaist kādu tik tuvu.
Vai šajā laikā jums izdevās apgūt arī latviešu valodu?
Protams, elementārās lietas - «labdien», «paldies» un tamlīdzīgi- iemācījos ļoti ātri. Kad gatavojāmies filmēšanai, mums daudzas sapulces notika «Zoom» platformā, jo tobrīd atrados Varšavā, kur tagad dzīvoju ar savu ģimeni, savukārt visi latviešu aktieri bija šeit. Sapulču laikā viņi, protams, savā starpā runāja latviski, bet man tikmēr nācās gaidīt. Taču priecājos, ka ik pa brīdim dzirdēju divus vārdus, kurus arī es sapratu, jo tie ir starptautiski - «ideāli» un «super». Tad bija skaidrs, ka viss būs kārtībā. Mūsu operators Jānis pēc tam teica - mēs šos vārdus lietojām speciāli, lai tu zinātu, ka problēmu nebūs.
Kādēļ jums bija svarīgi veidot seriālu tieši par šādu tēmu? Lai parādītu savu nostāju pret Krievijas karu Ukrainā?
Protams, taču pats galvenais uzdevums, es pat teiktu - misija, ir tas, ka gribu parādīt Eiropai, kas patiesībā notiek Ukrainā. Daudzas ziņas par karu tiek nodotas caur kāda - piemēram, žurnālistu vai ziņu sižetu veidotāju - prizmu; tās tiek adaptētas un «piepucētas» Eiropas skatītājiem. Taču ir neizdomāta patiesība un stāsti, kurus klausoties acīs sariešas asaras, un gribu, lai arī eiropieši tos dzird. Es pats evakuēju savu ģimeni no Kijivas, kura tobrīd, kara sākumā, tika bombardēta, un mums aiz muguras vārda tiešā nozīmē bruka mājas un tilti… Kara sākumā ar ģimeni bijām Kijivā, kur trīs un vairāk reizes dienā skanēja trauksmes sirēnas, kad nācās doties uz pagrabā ierīkoto patvertni. Pārējā laikā centāmies atrasties dzīvokļa gaitenī, kas bija visdrošākā vieta, jo to ieskāva vairākas sienas. Tā mēs, visa ģimene ar bērniem, nodzīvojām divas nedēļas. Pats esmu pieredzējis, kā tas viss notiek - kad ej uz veikalu un pēkšņi sākas bombardēšana; to pieredzēja arī mana ģimene un bērni. Tāpēc man tiešām ir ko teikt. Un tāpēc gribu, lai eiropieši, skatoties šo seriālu, saprastu, ka tas viss ir daudz nopietnāk, nekā tiek rādīts ziņu sižetos; ka tas nav joks vai «specoperācija», ka tā nav «atbrīvošana». Ka tie ir konkrēti cilvēki - krievu armija -, kas ir iebrukuši manā zemē, kur slepkavo cilvēkus. Ka tas ir reāls karš un ka mani tautieši pašreiz aizstāv ne tikai savu zemi, bet faktiski - visu Eiropu! Tāpēc gribu, lai Eiropa saprot, ka karš var vai nu beigties, bet tas var arī turpināties un attīstīties, un vairs nebūs kam to apturēt…
Jūsuprāt, Eiropa sapratīs jūsu stāstu un vēstījumu?
Es gribētu tam ticēt, jo citādi nebija jēgas veidot šo seriālu. Man likās svarīgi nodot vēstījumu, ka mums visiem ir svarīgi apvienoties, jo vienkārši vairs nav citu variantu! Tieši tāpat kā apvienojās mūsu seriāla varoņi, lai spētu izdzīvot tajā situācijā, kādā viņi bija nokļuvuši. Un jāapvienojas ne tikai tāpēc, lai pārdzīvotu karu, bet lai to apturētu! Ukraiņi ir apvienojušies - sākot no bērniem un beidzot ar vecīšiem - un tagad no rīta līdz vakaram cīnās pret iebrucējiem kopā ar armiju. Un ir labi, ka viņi nepārtraukti saņem visdažādāko palīdzību gan no Eiropas, tostarp arī no Latvijas. Tas viņiem dod spēku izturēt.
Doma, ka jāveido šāds seriāls, radās jums pašam?
Nē, to man piedāvāja. Taču sapratu, ka tas ir labs veids, kā varu pasaulei nodot vēstījumu. Kā jau minēju, seriāla darbība ir balstīta uz patiesiem notikumiem, esmu ticies ar tiem cilvēkiem, kuri kara sākumā atradās Čornobiļas AES un ir seriāla varoņu prototipi. Tiesa, mēs ieviesām seriālā jaunu tēlu - latviešu meiteni Santu, kura ir blogere un caur kuras prizmu mēs šos notikumus parādīsim. Taču seriālā atainotie notikumi ir patiesi; tie nav sacerēti, jo pēc tā nebija nekādas vajadzības. Tiesa, mēs neparādījām visu krievu armijas nežēlību un šausmas, ar kurām nācās saskarties reālajiem AES darbiniekiem. Mani draugi armijnieki, kuri piedzīvoja 2014. gada notikumus, jau toreiz teica, ka tās bija šausmas; taču viņi atzīst, ka salīdzinājumā ar to, kas pašreiz notiek Ukrainā, tas nav bijis nekas.
Seriāla darbība risinās Pripjatā un Čornobiļā. Domājams, jūs taču pats kādreiz esat tur bijis?
Protams, pirms kara esmu bijis abās vietās. Es taču esmu dzimis Ukrainā! Ļoti labi atceros 1986. gada Čornobiļas AES katastrofu un ar to saistītos notikumus, lai gan man tobrīd bija seši gadi. Pazīstu arī cilvēkus, kuri vēlāk brauca uz katastrofas zonu, lai, tā teikt, pieskartos vēsturei. Tas viss man joprojām ir spilgtā atmiņā, tāpēc ceru, ka mums seriālā ir izdevies radīt Pripjatas un Čornobiļas noskaņu.
Vai vietu, kur filmēt par spoku pilsētu dēvēto Pripjatu un pašu AES, atradāt Latvijā?
Jā, mēs atradām ideālu vietu - pamestu pilsētu, taču tā nav Skrunda. (Smejas.) Man gan Skrundu parādīja, es uzreiz tajā vietā iemīlējos un gribēju filmēt tur, taču diemžēl tas nebija iespējams, jo pašreiz tur atrodas armijas bāze. Tomēr filmēšanas komandai izdevās atrast citu tikpat piemērotu vietu. Devāmies uz turieni, un man šķiet, ka no šīs vietas izdevās, tā teikt, izvilkt visu, kas iespējams. Savukārt AES telpu un apkārtnes filmēšanai lieliski noderēja TEC2 teritorija.
Šajā seriālā būs četras sērijas. Varbūt kādā brīdī taps šā stāsta turpinājums?
Man jau liktos interesanti veidot seriāla turpinājumu, lai pastāstītu par galveno varoņu turpmākajām gaitām, taču pagaidām neviens šādu priekšlikumu nav izteicis. Protams, tikpat interesanti būtu veidot seriālu, piemēram, par «azoviešiem». Un jūs jau saprotat, ka pašreiz manā valstī ir daudz aktuālu tēmu, cilvēku, varoņu, par kuriem filmas varētu veidot vismaz nākamos desmit gadus. Turklāt nevis pēc pieciem gadiem, bet gan tagad. Tieši ar to arī nodarbojas vairāki mani kolēģi - strādā pie aktuālajām filmām, lai pasaulei pastāstītu, kas patiesībā notiek Ukrainā. Jā, neslēpšu, ka tas ir ļoti smagi, taču uzskatu, ka par to ir jārunā, lai nebūtu kā ar mūsu seriāla galveno varoni Santu, pirms viņa nokļuva konkrētajā situācijā - ka tas ir jautrs piedzīvojums un izklaide…