Rīgas brīvostas pārvalde turpina Latvijas jūrniecības mantojuma digitalizācijas projektu, un tajā ir pabeigts kārtējais posms. Šosezon virtuālā ekspozīcija papildināta ar izzinošām digitālām tūrēm pa Irbes, Mērsraga un Daugavgrīvas bākām.
Lai rādītu ceļu kuģiem, Daugavas grīvā jau kopš 13. gadsimta kurināja ugunskurus, bet pastāvīgu akmeņu krāvuma signālplatformu tagadējā Daugavgrīvas bākas atrašanās vietā ierīkoja pēc Zviedrijas karaļa Gustava Ādolfa rīkojuma 1621. gadā, kad zviedru karaspēks ieņēma Rīgu. 1788. gadā pēc Rietumu mola būvdarbu pabeigšanas cariskās Krievijas izdotajā bāku sarakstā tika iekļauta koka baļķu konstrukcija Daugavas grīvā, kas pilda bākas funkcijas, dedzinot ugunskuru uz metāla platformas torņa augšgalā.
Krimas kara laikā (1853-1856) torni daļēji nojauca, iekļaujot tā konstrukciju krasta aizsardzības sistēmā, bet pēc Krimas kara 1863. gadā tornis tika atjaunots, izbūvējot stabilu granīta pamatni un uzstādot cilindrveida čuguna konstrukciju. Tā pildīja bākas funkciju līdz 1915. gadam, kad Pirmā pasaules kara laikā, atkāpjoties Krievijas karaspēkam, tika uzspridzināta.
1920. gadā pēc būvinženiera Edgara Veisa projekta uzsāka dzelzsbetona konstrukciju bākas celtniecību, un jau 1921. gada 1. oktobrī bāka sāka darboties. Taču Otrā pasaules kara laikā 1944. gada 9. oktobrī, vācu karaspēkam atkāpjoties no Rīgas, bāku atkal uzspridzina. Mūsdienu veidolā Daugavgrīvas bāka atsāk savu darbu 1957. gada 2. februārī.
Daugavgrīvas bākas torņa augstums ir 35 metri, gaismas ierīce novietota 30,9 metru augstumā, un gaismas redzamība no bākas ir 15 jūras jūdzes. Daugavgrīvas bāka gadsimtu gaitā no baļķu torņa ir pārtapusi par vienu no pazīstamākajām un skaistākajām bākām Latvijā.
«Irbes un Mērsraga bākas padomju Latvijas gados bija slepeni militāras nozīmes objekti, ilgus gadus tās bija pieejamas tikai retajiem, skopa ir arī par tām publiski pieejamā informācija,» stāsta bāku digitalizācijas idejas līdzautors, jūrniecības vēstures pētnieks Haralds Apogs.
«Ņemot vērā, ka Irbes bāka atrodas aptuveni 20 jūras jūdžu attālumā no krasta un ir vienīgā bāka Latvijas teritoriālajos ūdeņos - atklātā jūrā, arī mūsdienās nokļūšana līdz tai ir izaicinoša. Ar to vairākkārt saskārās arī projekta komanda, tāpēc esam ļoti priecīgi, ka šobrīd Irbes bāka ir virtuāli «izstaigājama» katram interesentam,» gandarījumu par padarīto darbu pauž Apogs, atzīmējot, ka Irbes bāka īpaša arī ar to, ka savulaik tikusi darbināta ar atomenerģiju. Mūsdienās - ar saules baterijām.
Bāka sāka darboties 1985. gadā. Tās priekšgājēja bija peldošā bāka jeb Somijā ražots ugunskuģis «Irbenskij». Stacionārās Irbes bākas tornis tika izgatavots Tallinā un pa jūru transportēts uz Irbes šaurumu. Bāku montēja jūrā. Tornim ir 14 stāvi, un virs bākas ir helikopteru nosēšanās laukums. Irbes bākas augstums ir 37 metri, bet gaismas signāls redzams 10 jūras jūdžu attālumā.
2021. gada 17. septembrī «Latvijas pasts» laida apgrozībā pastmarku un pirmās dienas aploksni ar Irbes bākas attēlu. Šī nav vienīgā uz pastmarkas attēlotā bāka. «Latvijas pasts» sērijas «Latvijas bākas» izdošanu sāka 2003. gadā, un šajā laikā kopumā emitētas jau 15 dažādām Latvijas bākām veltītas pastmarkas: Šlīteres bākai (2019), Ragaciema bākai (2018), Rojas bākai (2017), Ovīšu bākai (2016), Salacgrīvas bākai (2015), Ainažu bākai (2014), Užavas bākai (2010), Liepājas bākai (2009), Akmeņraga bākai (2008), Papes bākai (2007), Mērsraga bākai (2006), Daugavgrīvas bākai (2005), Miķeļbākai (2004) un Kolkas bākai (2003).
Virtuālā ekskursija papildināta arī ar Mērsraga bāku, tautā dēvētu par «francūzieti». 1873. gadā Rīgas biržas komitejas lūdza Jūrlietu ministrijas Hidrogrāfijas dienestam Pēterburgā pēc iespējas ātrāk ierīkot bāku Mērsragā, jo akmeņainais sēklis apdraud kuģus, lasāms mājaslapā «mersrags.lv». Rīgas biržas komiteja sedza visus ar bākas uzstādīšanu saistītos izdevumus, un metāla tornis, laterna un optiskais aparāts tika iegādāts Parīzē. Tāpēc arī «francūziete». Bāka tika iesvētīta 1875. gada 10. septembrī. Bākas uguns augstums ir 21,3 metri. Dzelzs konstrukcijas torņa apakšējā daļa pēc postījumiem Pirmā pasaules kara laikā 1922. gadā iebetonēta un nostiprināta ar dzelzsbetona kontrforsiem (čuguna spraislis deformācijas novēršanai). Torņa augšdaļā izveidots apejas balkons. Pie ieejas bākā 1975. gadā uzstādīta piemiņas plāksne par godu bākas simtgadei ar gadskaitļiem «1875-1975». Pašreiz apmeklētājiem Mērsraga bāka ir atvērta, par tās apmeklējumu interesēties Mērsraga Informācijas centrā.
Rīgas brīvostas pārvalde informē, ka, vairākus gadus sadarbojoties ar Latvijas vadošajiem virtuālo multimediju speciālistiem un vēsturniekiem, publiskai apskatei nodotas jau septiņas jūrniecībā nozīmīgu objektu un ievērojamu hidrobūvju virtuālās tūres, iemūžinot tās 360 grādu fotofiksācijās, kā arī vienkopus apkopojot arhīvos un iedzīvotāju liecībās iegūtu informāciju un dokumentālos kadrus par tām.
Ekspozīcijā aplūkojamas Kolkas un Miķeļa bākas, Rīgas ostas leģendārais ledlauzis «Varma» un improvizēta kuģu vadītāju mācību klase, kurā iekļauta plaša jūrniecības priekšmetu kolekcija, bet nu interesenti var ielūkoties arī Irbes, Mērsraga un Daugavgrīvas bākā.
Rīgas ostas teritorijā atrodas viena jūras bāka - Daugavgrīvas bāka, bet kopumā Rīgas brīvostas pārvalde apsaimnieko 15 bākas visā Rīgas līča piekrastes zonā, sākot ar Irbes bāku un Miķeļbāku, kas rāda ceļu Irbes jūras šaurumā, un beidzot ar Ainažu bāku pie Igaunijas robežas. Piemēram, 65 metrus augstais Miķeļtornis ir augstākā bāka Latvijā, bet Kolkas bākas komplekss un Mērsraga bākas tornis ir valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi.
Digitālās tūres 360 grādu virtuālo ekskursiju papildina audiogida stāsti, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva melnbaltie video, fragmenti no dokumentālās filmas «Uguns valoda», kuros iemūžināts poētisks stāsts par bāku nozīmi kuģniecībā un citi interesanti materiāli. Izveidotā virtuālā tūre apskatei pieejama gan viedtālruņos, gan planšetēs un datoros Rīgas brīvostas mājaslapā.