Pirms Rīgas 800 gadu svinībām tika izsludināta akcija – meklēt slavenus rīdziniekus. Bet daudzi no viņiem jau tolaik bija rodami Lielajos kapos. Ko nozīmē – slavens? Kad noskaidro, kas slēpjas zem katra smilšu uzkalniņa, tad katrs no apbedītajiem ir vērts, lai viņu atcerētos.
Melns zārks, uz kura vēl redzams puķu pušķīša nospiedums, vilina pieiet tuvāk. Tā sevi Lielajos kapos vēlējis iemūžināt kāds nelaimīgs mīlētājs, kuram iecerētās vecāki nedevuši meitu. Puisis licis sevi apbērēt līdzās mīļotās ģimenes kapiem, uz kapa uzlikt melnu zārku, un... nomiris. Un tagad mēs par viņu rakstām. Un šī leģenda (vai arī patiesība) turpina dzīvot. Uz šā zārka puķītes ir vienmēr.
Šajā nekropolē mūžīgo mieru radusi arī cara Aleksandra II mīļākā - tā zināja teikt Lielo kapu pētnieks Eižens Upmanis. Lielajos kapos apglabāti ievērojami sabiedriskie un kultūras darbinieki, arī latvju eposa «Lāčplēsis» tēvs Andrejs Pumpurs, jūrniecības pamatlicējs Krišjānis Valdemārs, dainu tēvs Krišjānis Barons, pilsētas arhitekti Kristofs Hāberlands un Johans Daniels Felsko, novadpētnieks Johans Kristofs Broce, Rīgas Politehniskā institūta direktori un profesori, piemēram, profesors Henrijs Besārs, kurš Rīgas-Bolderājas līnijā pārbaudījis tiltu un, glābjot divus studentus, no tilta nokritis pats un gājis bojā.
Te atradīsiet Lāčplēša Kara ordeņa kavalieres Elzas Žiglēvicas kapu, inženiera izgudrotāja, viena no raķešu būves un astronautikas celmlaužiem pasaulē Frīdriha Candera dzimtas atdusas vietu. Pirms 20 gadiem, kad Lielie kapi grima visai lielā aizmirstībā, bija izdevies saglabāt vai atjaunot tikai apmēram pusotra simta vēsturē nozīmīgu cilvēku apbedījuma vietas, piemēram, pirmajam latvietim - pasaules rekordistam smagatlētikā Jānim Krauzem, Rīgas pilsētas virsbirģermeistaram Aleksandram Gotšalkam fon Zengbušam, arhitektiem Kristapam Morbergam, Reinholdam Šmēlingam, gleznotājiem Jānim Rozem, Voldemāram Zeltiņam, Jāzepam Grosvaldam, arī Rīgas vēsturē strīdīgi vērtētā karavadoņa Barklaja de Tolli kapenes… Tagad ir daudz, daudz labāk.
Diemžēl Lielajos kapos vairs nav skaistās sfinksas, ko nozaga krāsainā metāla tīkotāji. Tagad ir palicis tikai nostāsts, ka reiz te bija apmēram 300 kilogramu smags sfinksas piemineklis, ko uzlika Rīgā dzimušā slavenā afrikānista, Kairas muzeja dibinātāja un botāniķa Georga Augusta Šveinfurta vecāku un brāļa kapam. Arī pēc nāves Georgs vēlējies atdusēties Rīgā, bet... urna ar viņa pelniem tikusi apbedīta Berlīnes botāniskajā dārzā. Šveinfurts sarakstījis vairākus simtus zinātnisku publikāciju, un viņa savāktās kolekcijas glabājas daudzos pasaules muzejos. Slavenākā no kolekcijām atrodas Berlīnes botāniskajā muzejā un aizņem 102 skapjus.
Lielos kapus izveidoja 1773. gadā pēc Krievijas carienes Katrīnas II rīkojuma, lai izbeigtu mēra izplatību. Proti, mirušos aizliedza apglabāt baznīcās un to tuvumā, toties kapsētām vajadzēja atrasties ārpus pilsētas - vismaz 300 asu attālumā. Smilšu kalnos aiz Rīgas tika ierādīta teritorija Pilsētas kapiem, kuros bija nodalījumi visām Rīgas luterāņu draudzēm: Pētera, Doma, Jāņa, Reformātu, Ģertrūdes un Jēzus. Līdz ar Katrīnas II rīkojumu mainījās pilsētnieku priekšstati par apbedīšanu. Kaut arī sākotnēji viņi uz kapiem pārcēla baznīcas tradīcijas, piemēram, rindu kapličas un uz zemes novietotas kapa plāksnes, laika gaitā Rīgas Lielajos kapos tika ierakstīta visa tā laika mode mākslā un arhitektūrā: gan metāla sētiņas un baldahīni, gan krāšņi rotāti obeliski un kolonnas no mīkstā smilšakmens un kaļķakmens, gan aukstais un askētiskais granīts.
Ja ir pacietība, izlasīsiet, ka kapa plāksnēs iekalta visa biogrāfija - kad cilvēks dzimis, kad miris, cik laulību bijis, cik bērnu un mazbērnu piedzīvojis. Lielajiem kapiem nevar izskriet cauri vienā elpas vilcienā, ja ir vēlme apzināt visus Latvijas un Rīgas ievērojamākos ļaudis, kuri še raduši mūža mājas.