Starptautisko skolotāju dienu atzīmējot, »Vakara Ziņas« aicināja uz sarunu trīs dažādus cilvēkus, kurus vieno svētīgais, svarīgais un grūtais darbs – būt par skolotāju.
Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikuma matemātikas skolotāja Dace Brakša šogad var svinēt sava profesionālās izglītības pedagoga mūža 40. gadadienu. To sagaidīt nav traucējis kāds arī presē atspoguļots diezgan skandalozs fakts - reiz viņa dusmās izmetusi pa logu skolnieka telefonu.
Kāds bija ceļš uz skolotāja profesiju?
Mani vecāki nebija saistīti ar darbu skolā. Mācījos Cēsu 1. vidusskolā pirmajā pedagoģiskā novirziena klasē, un man patika tas process - iet pasniegt stundas mazajiem. Man bija fantastiski jauki skolotāji - audzinātāji Jānis Karitons un Jānis Rudmiezis, fizkultūras skolotāja Sermole. Abus Jāņus vēl tagad redzu uz ielas Cēsīs, un man paliek silti ap sirdi, es viņus tiešām mīlu. Pēc vidusskolas beigšanas vienu gadu nostrādāju par skolotāju mazākajās klasītēs un tad iestājos Liepājas Pedagoģiskā institūta Matemātikas fakultātē.
Pēc augstskolas beigšanas mani uzrunāja toreizējā Cēsu arodskolas direktore Gunāra Magone, un es piekritu. Sāku mācīt informātiku un skaitļošanas tehniku, lai gan man nebija ne jausmas, kas tas ir. No tiem laikiem atceros programmējamos kalkulatorus, vizītes uz skaitļošanas centru. Dažus skolēnus uzreiz ieinteresēja IT joma, viņi ātri vien pārauga šajās zināšanās mani, un var teikt, ka palīdzēja apmācīt pārējos. Esmu mācījusi arī psiholoģiju, estētiku, bet vienmēr gribēju, lai ir matemātikas stundas, jo tāpat kā klavierspēlē - ja ilgi nevingrinies, prasmes piemirstas.
Kādas oriģinālas mācību un audzināšanas metodes izmantojat?
Pirmajā mācību dienā audzēkņi savās kladēs pieraksta iekšējās kārtības noteikumus. Es nevis tos nokopēju un izdalu visiem, bet lieku pierakstīt ar paša roku, lai viņi tos tiešām zinātu. A4 formāta klade jāizmanto visiem trīs mācību gadiem. Ja pietrūkst vietas, lai lipina klāt, pieskavo vai vēl ko izdomā.
Piemēram, viens no noteikumu punktiem: «Sēdēt uz četrām krēsla kājām.» Tas nozīmē - nežvangelēties, nependelēties un neļurkāties uz krēsla. Cits noteikums - stundas sākumā visiem jābūt pie durvīm, jo aiz manis neviens klasē neienāk. Vilciens ir prom, nākamais būs pēc 40 minūtēm.
Klasē aizliegts mobilais telefons, tas nedrīkst atrasties ne uz galda, ne zem galda vai rokā. Ja skolotāja to pamanīs, tad noņems un atdos tikai vecākiem un aizbildnim. Ja gaidi svarīgu zvanu, nu kaut vai vecmāmiņa garāmbraucot grib ābolus ievest vai brūte no pagasta atbraukusi, pasaki to (tikai faktu, ne iemeslu) man pirms stundas, un varēsi atbildēt. Visas lietas var izrunāt un vienoties.
Es nelepojos ar to, ka izmetu skolēna telefonu pa logu. Tā bija spontāna rīcība, un varu teikt viennozīmīgi, ka skolotājs tā darīt nedrīkst. No otras puses - man tas ir palīdzējis, jo man iet pa priekšu mana slava. Pirmkursnieki sēž sastinguši kā kapiņos pieminekļi, jo saklausījušies informāciju par skolotāju - briesmoni. Man ir viegli strādāt, jo groži nav jāpievelk, tikai jāpalaiž vaļīgāk. Mani respektē un saprot, ka nekādi joki te nebūs.
Vai skolēni jums devuši kādu iesauku? Vai esat pamanījusi, kādus izteicienus lieto mūsdienu jaunatne?
Man nav iesaukas, jo mans uzvārds ir tik skanīgs, ka pats der par iesauku. Reiz kādā pasākumā, piesakot manu uzstāšanos, Juris Krūze pārteicās un nosauca mani - Dakša Brakša. Man šķita smieklīgi, bet tā iesauka tomēr nepielipa.
Esmu pamanījusi, ka skolnieki lieto manus teicienus. Pasaku «ziķerīgi», «susuriņ» un pēc laiciņa dzirdu tādus klases savstarpējās sarunās. Par mācību vielu, kuru svarīgi atcerēties, lietoju apzīmējumu PZB = pzbešņiki - paurī zelta burtiem. Kāds skolas beidzējs reiz teica, ka šo izteicienu atceras joprojām, bet matemātika jau nedaudz piemirsta.
Vai atceraties kādu spilgtu, smieklīgu, aizkustinošu Skolotāju dienai veltītu pasākumu?
Skolēni vadīja stundas, un skolotāji sēdēja solos. Bērni nebija spējīgi «mūs savākt», jo uzvedāmies tieši tā, kā viņi stundās, sākot jau ar lidmašīnītēm un zīmīšu ceļošanu pa klasi.
Patīkamu pārsteigumu sagādāja uzaicinājums no Rēzeknes augstskolas - kāds viņu audzēknis bija norādījis mani kā skolotāju, kas iedvesmojusi studēt. Nevarēju pat iedomāties, ka tas būs Intars no Jāņmuižas skolas. Atceros, ka reiz pat izmetu viņu no klases ar visu somu un klusībā domāju, ka nekas labs tur nebūs, bet re, kā - kļūdījos, un kaut kas no manām mācību metodēm bija nostrādājis.
Reiz vēstures skolotāja teica, ka ar baltu skaudību nākot ko pastāstīt. Klasē bijis jāuzraksta par pašreizējām vērtībām, un bērni mani bija ierakstījuši 4. vietā. Patīkami arī, ja skolu sen pabeigušie grib parunāties vai uzaicina uz saviem pasākumiem. Tā ir atzinība, kuras dēļ vērts būt par skolotāju.
Kā atpūšaties no skolas dzīves?
Kad gribas kādu nožņaugt, es braucu ar moci. Esmu iemācījusies daudz ko neņemt galvā, jo es nevaru bērnu vietā apgūt matemātiku, varu tikai palīdzēt, skaidrot, stāstīt.
Rīkoju bezgalīgā neperiodiskā skaitļa π (pī) čempionātu. Aicinu skolēnus iemācīties 24 ciparus aiz komata vai vairāk. Kas tur ko neatcerēties - tie ir kā trīs telefona numuri - paša, brūtes un mammas. Uzvarētājs startē skolas mērogā. 14. martā notiek Pī diena. Desmit gadus noturējās Ilzes Jansones rekords - viņa varēja nosaukt 455 skaitļus aiz komata. Šogad martā Ulda Seipula dēls Ilgvars Seipuls nosauca 510. Redzu, ka atcerēšanās metodikas atšķiras - kāds skaita ritmā pa diviem cipariem, čempions skatījās uz saviem pirkstiem un grozīja līdzi galvu, it kā lasītu ciparus no rokām. Spēlējam arī citas spēles, tajā skaitā Rubika kuba salikšanu.
Bijušā Valkas mēra, grupas «Bumerangs» mūziķa Venta Armanda Kraukļa darba pieredze bijusi visai raiba, taču šajā mācību gadā var teikt, ka viņš atgriezies skolā - kļuvis par 11. klases audzinātāju Valkas J. Cimzes ģimnāzijā.
Mazliet pastāstiet par savām skolas un darba gaitām.
Esmu pabeidzis Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolu (skolotājs mūzikas skolā, orķestra artists, pūtēju orķestra diriģents), studējis žurnālistiku (četri kursi), bakalaura grāds ekonomikā LU. Darba pieredze - ļoti raiba, jo oficiāli sāku strādāt jau pamatskolas laikā - pastnieks, strādnieks graudu kaltē, kurinātājs, teletaipists, žurnālists, lauku kapelas vadītājs, galvenais redaktors, vairāku firmu īpašnieks (kokapstrāde, tirdzniecība, izdevējdarbība, nekustamie īpašumi, servisa pakalpojumi), producents, pašvaldības vadītājs (vispirms pilsētā, tad novadā), Saeimas deputāts.
Kā nonācāt līdz tagadējam darbam skolā?
Īsi pirms mācību gada sākuma man piezvanīja skolas direktore un klases audzinātāja. Es piekritu, jo šķita, ka ar savu darba un dzīves pieredzi, labām zināšanām vēsturē, ekonomikā, ģeogrāfijā, literatūrā, uzņēmējdarbībā varēšu jauniešiem dot padomu, palīdzēt atrast ceļu dzīvē. Esmu viens no 11. klases audzinātājiem (mēs esam divi, jo klasē 36 jaunieši). Kādreiz esmu strādājis mūzikas skolā, arī klases stundās (solfedžo), bet tas bija cits vecums un specifika.
Kā raksturotu iesākušos darba cēlienu un audzināmo klasi?
Pirmajā klases stundā godīgi pateicu, kas ir tās jomas, kur esmu gatavs jauniešiem palīdzēt. Pašlaik no viņu puses ir ļoti liels respekts, arī piesardzība, bet ceru, ka abpusējā saite kļūs ciešāka.
Manā klātbūtnē skolēni runā literārajā valodā, bet savstarpēji itin bieži lieto krievu «mātes» vārdus, taču kopumā jaunieši ir gaiši, nedaudz naivi, kovidpandēmijas ierobežojumi ir atstājuši pēdas uz spēju komunicēt, strādāt kolektīvā.
Kā tas, ka vadījāt pašvaldību, palīdz vai varbūt traucē skolas darbā? Kā jūtaties kā skolotājs - vīrietis?
Tas, ka vadīju novadu, palīdz, jo redzu lietu kopsakarības un esmu pieradis analizēt procesus. Jā, man liekas būtiski, ka skolā nedaudz uzlaboju dzimumu līdzsvaru, jo vairāk vīriešu skolotāju - tas ir būtisks faktors, lai skolēnus labāk sagatavotu lielajai dzīvei.
Vai jūsu vecāki bija saistīti ar darbu skolā?
Mana mamma Ārija Kraukle bija izcila skolotāja, bērnībā pat dzīvojām dienesta dzīvoklī Trikātas skolā, mājās visas sarunas bija ap skolu, pedagoģiju. Tagad savā ziņā turpinu viņas darbu un cenšos to darīt tikpat godīgi. Bet tas nav mans pamatdarbs, jūtu, ka vajadzētu tam veltīt vairāk laika.
Justīne Maskale pēc Murjāņu Sporta ģimnāzijas pabeigšanas atgriezusies savā Ropažu vidusskolā un uzsākusi pirmo darba gadu kā sporta un veselības skolotāja. Kā 3. kursa studente viņa Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā turpina apgūt sporta zinātni.
Kāpēc izvēlējāties šo nebūt ne vieglo profesiju, varbūt ģimenei kāda saistība ar skolotāja darbu?
Šo profesiju izvēlējos, jo sports ir mana ikdiena un vēlos jauniešiem caur sporta stundām parādīt, cik dažādi, sportiski, aktīvi var pavadīt laiku arī ārpus skolas. Ir diezgan interesanti, ka tagad esmu skolotāja, jo skolotāja ir arī mana mamma, mammas māsa, brāļa sieva un pat drauga mamma. Jokojot sakām: «Skolotājas visapkārt.»
Kā raksturotu pirmo darba mēnesi? Kas ir grūtākais šajā darbā un kas sniedz gandarījumu?
Pirmā darba diena bija ar patīkamu, pavisam mazu satraukumu. Tik daudz apsveikumu pat dzimšanas dienā nebiju saņēmusi. Godīgi sakot, šī skolotāja darba novērtēšana un apsveikšana ir ļoti motivējoša. Šo saku, novērojot iepriekšējos gados apkārt esošās skolotājas. Bet, turpinot par pirmo darba dienu - diezgan dīvaini, bet bija sajūta, ka esmu jau šo darbu darījusi, un pārsteigumu nebija.
Pirmais mēnesi ir diezgan saspringts. Katru stundu cenšos padarīt interesantu un aizraujošu ikvienam skolēnam. Pats grūtākais pagaidām ir atcerēties visu skolēnu vārdus. Jaunajam skolotājam nav vienkārša arī visa dokumentu, papīru sakārtošana, piemēram, «tematiskie plāni». Tomēr lielu gandarījumu sniedz tas, ka gandrīz visi skolēni stundas beigās pasaka paldies par stundu.
Kādus skolotājus pati atceraties, gribētu pateikt paldies?
Pati no skolnieces laikiem visspilgtāk atceros skolotāju Vinetu Šķerbergu, jo viņa bija pirmā audzinātāja. Uzskatu, ka tas pirmais skolotājs skolā ir vissvarīgākais, un varu teikt, ka mūsu klasei tiešām bija paveicies. Vēl ļoti lielu paldies vēlētos teikt skolotājai Zitai Neimanei, šī skolotāja bija mana audzinātāja no 8. līdz 12. klasei. Šīs bija manas «grūtākās klases», jo biju izlēmusu paralēli mācībām nodarboties ar profesionālo sportu, un skolotāja ļoti atbalstīja un izturējās ar sapratni. Vislielāko paldies gribētu teikt savai mammai un skolotājai Kristīnei Maskalei, jo mana ikdiena darbā sākumā būtu daudz grūtāka, ja nebūtu blakus skolotāja, kura dod daudzus vērtīgus padomus.
Dace Brakša: «Lai nolaižas no saviem augstumiem uz zemes un atsakās no uzskata, ka viņu galvenais uzdevums ir kontrolēt, nevis palīdzēt. Lai padomā, kā varētu ieekonomēt valsts līdzekļus! Manuprāt, to varētu izdarīt, samazinot lielo darbinieku skaitu. Vajadzīgās izmaiņas noteikumos tiek pieņemtas tik lēni, jo papīriem jāiziet cauri miljardam kabinetu. Ja ministrija gribētu zināt reālo situāciju skolā, tad brauktu uz labu laimi, piestātu pie skolas un vispirms aprunātos ar dežurantu, pavērotu, vai skolā var ienākt kādas nepiederošas personas... Ja par gaidāmo apciemojumu jau zināms, viss tiek sapucēts un sagatavots.»
Vents Armands Krauklis: «Beigt nemitīgās reformas un iedot stabilitāti gan skolēniem, gan skolotājiem! Protams, arī kvalitatīvus mācību materiālus (tie aizvien ir milzu problēma).»
Justīne Maskale: «Izveidot skolās vidi, kas vienlīdz LABI novērtēt visas mācībās iesaistītās puses!»
...kolēģiem...
Dace Brakša: «Esiet godīgi gan pret skolēniem, gan citiem skolotājiem un skolas administrāciju! Ja kas nepatīk - uzdrīkstieties un to pasakiet. Lai mazāk gadās situācijas, kad kaut ko pukst aiz muguras, bet acīs to nevar pateikt.»
Vents Armands Krauklis: «Saglabāt dzīvesprieku!»
Justīne Maskale: «Sasniegt gandarījumu par padarīto darbu!»
...vecākiem...
Dace Brakša: «Neesiet akli mīlestībā pret bērnu! Neviens skolotājs jūsu bērnam nevēl ļaunu. Ja skolotājs ko saka - lūdzu, ieklausieties!»
Vents Armands Krauklis: «Vairāk līdzdarboties skolas aktivitātēs un klātienē atbalstīt savus bērnus!»
Justīne Maskale: «Miera sajūtu ne tikai par bērnu drošību skolā, bet arī mācību procesu un sekmēm, uzticēšanos skolotājiem, kā arī spēku un izturību savu bērnu audzināšanā, lai skolotāji varētu veltīt vairāk laika bērnu izglītošanai.»
...skolēniem
Dace Brakša: «Lai ko jūs darītu, dariet to ar atbildības izjūtu! Jā, ne visi tālākā nākotnē strādās profesijā, kuru apgūst, katru dzīve noliks savā vietā, taču tajā brīdī esiet atbildīgi! Un brauciet iepazīt pasauli, taču atgriezieties Latvijā!»