Daudzkrāsains dāliju "sprādziens" Elīnas Zaļās dārzā

Daudzas starptautisku atzinību guvušas dāliju ziedu šķirnes ir radušās tieši Latvijā. Krāšņākajā rudens puķu ziedēšanas laikā »Vakara Ziņas« sarunājas ar dāliju audzētāju un kolekcionāri Elīnu Zaļo.

Dāliju audzēšana jūsu ģimenē ir gan vaļasprieks, gan darbs, tāpēc mans pirmais jautājums ir par to, kā jūs līdz tam nonācāt.

Jāsāk ar to, ka manas mammas, latviešu valodas un literatūras skolotājas, dārzā dālijas ir augušas vienmēr. Lielu daļu savas apzinātās dzīves man par tām intereses nebija vispār. Mammai pat jokojoties teicu: «Ko tu niekojies ar dālijām, rokot tās zemē un pēc tam ņemot ārā? Pat ēdams no tām nekas nav.» Taču viņa palika pie sava: vienmēr mainījās gumiem ar citiem dāliju audzētājiem, un ikvienu priecēja dāliju rinda, kas mūsu dārzā bija iekopta.

Taču tad es iepazinos ar savu nākamo vīru - viņa mamma ir dāliju selekcionāre Rita Zaļā. Viņas dārzs ir dāliju pilns. Vairākus gadus esot šī dārza tuvumā, vērojot, kas tur notiek, nebija iespējams palikt vienaldzīgai vērotājai no malas. Neiemīlēt dālijas vienkārši nebija iespējams; jau kādu laiku dzīvoju šo puķu virpulī. Dālijas ir manas dzīves sastāvdaļa gan ziemā, gan vasarā. Ja sāc audzēt dālijas, mainīties ar gumiem, šī darbošanās izvēršas plašumā. Ja vien dzīvē kaut kas ļoti kardināli nemainās, tu vienkārši nevari apstāties! Dālija ir puķe, kas sevī iemīlina. Tu ieraugi jaunas formas, krāsas; tu pamani arvien labākas pazīmes dāliju ziedos - tas liek tiekties pašam uz vēl kaut ko interesantāku, neparastāku, pārsteidzošāku vai košāku. Man pat šķiet, ka dālijas ir atbilstošas cilvēku personības tipiem. Man patīk mierīgāku toņu puķes - violetas, baltas, rozā; taču ir cilvēki, kas dod priekšroku sarkanām, ugunīgām, oranžām vai dzeltenām dālijām, citiem vārdiem, viņi izvēlēsies ziedus enerģiskākās krāsās.

Kur atrodas jūsu dāliju dārzs?

Mūsu un arī manas mammas dārzi atrodas Bauskā, savukārt mana vīra Miķeļa mammai - Valmieras pusē. Esmu novērojusi, kā abās šajās vietās, kas it kā taču atrodas relatīvi netālu viena no otras, atšķiras gaisa temperatūra. Bauskā vienmēr ir vismaz par diviem grādiem siltāks, līdz ar to veģetācijas sezona ir garāka. Tas nozīmē, ka pie mums Bauskā - Latvijas dienvidos - dālijas zied stipri labāk nekā Valmierā.

Jūsu mammai dāliju audzēšana ir vaļasprieks, taču jūsu vīramātei tas ir citādi, vai ne? Rita Zaļā ir Latvijā labi zināma dāliju audzētāja un selekcionāre.

Jā, viņa dālijas audzēja jau padomju okupācijas laikā, turklāt ziedus veda un tirgoja uz kaimiņvalstīm. Tolaik tas bija izdzīvošanas un peļņas gūšanas avots, taču tagad viņa ir specializējusies tieši selekcijas virzienā - jaunu dāliju šķirņu radīšanā. Rita man ir stāstījusi, ka, audzējot citu selekcionāru radītās dālijas, viņa pamanīja nepilnības, piemēram, tās gāžas vai puķu kāti nav stabili. Līdz ar to radās vēlme pašai radīt tādu dāliju, kas dobē nesagāztos, lai būtu glīts ziedkāts, ko var likt pušķos. Lai būtu praktiski, noderīgi un arī dārzā izskatītos skaisti. Tā pamazām Rita šajā nozarē ir iestrādājusies. Man šķiet, ka viņa jau kādu laiku ir pazaudējusi precīzu skaitu, cik dāliju šķirņu ir selekcionējusi.

Vai arī jūs nodarbojaties ar dāliju selekcionēšanu?

Pagaidām vairāk gan esmu kolekcionāre un audzētāja. Selekcijas virzienā speru tikai pirmos soļus. Šogad man ir pirmie sējeņi, kas vēl vismaz divus gadus tie ir jāpārbauda. Tikai tad tie būs šķirnes cienīgi, respektīvi, tos varēs saukt par jaunu šķirni. Ir tā, ka es palīdzu Ritai dārzā, mēs vedam dālijas uz Latvijas Nacionālo dabas muzeju, kur ar tām piedalāmies izstādē. Un tad es vienā brīdī attopos, ka esmu tā, kura ved lielu daļu dāliju uz izstādēm gan Rīgā, gan Olainē. Kopā ar savu dāliju draudzeni Evitu Puzāni, abām esot uz liela entuziasma viļņa, pašas taisām vienas dienas dāliju izstādi Olainē. Cilvēki nāk un priecājas. Izstādes mums ir svētki, kad paskatāmies uz paveikto.

Lūdzu, pastāstiet smalkāk, ko izstāde no jums prasa! Jāsakrauj ziedi mašīnā, jāaizved, jāizkrauj…

Jāsaliek pa šķirnēm vāzītēs uz galdiem, jāpieliek katrai klāt zīmīte ar nosaukumu, jāsagatavo kaste, kur apmeklētājiem iemest lapiņu ar tās šķirnes nosaukumu, kas visvairāk patīk. Tas, ko izstāžu laikā cilvēki atzīst par visskaistāko dāliju, ir pārsteidzoši, līdzīgi kā Bidstrupa karikatūrā, kad bērnu aizved uz zoodārzu un viņam no visiem zvēriem vislabāk patīk zvirbulītis. Tā arī mums Rīgas izstādē, kur jau kuru gadu topā iekļūst Ritas selekcionētā šķirne ‘Līga’ - parasta ūdensrozīte. Tā ir mistika - cilvēki par visskaistāko uzskata tieši šo vienkāršo dāliju! Taču ir arī tādi apmeklētāji, kuri mums saka: «Izvēlēties skaistāko puķi ir neiespējamā misija! Visas ir skaistas.»

Izstāde paiet, un tad sākas miera periods līdz nākamajam gadam?

Ne gluži. Ir dārza sezona: pavasarī dālijas iestādām, jūlijā tās sāk ziedēt līdz septembrim, oktobrim vai pat novembrim, ja salnas nenokož. Savukārt ziemā var domāt, kur dabūt jaunas šķirnes, kā arī nosaukumus pašu selekcionētajām šķirnēm. Arī pārdošana ziemā sekmējas labāk.

Kurš no dāliju šķirņu nosaukumiem jums patīk vislabāk?

Man patīk romantiskie nosaukumi. ‘Pērļu zvejnieks’, ‘Staburadze’, ‘Apelsīni sniegā’, kas ir Ritas pirmā selekcionētā šķirne un ir sastopama dažādos dārzos Eiropā. Vienu dāliju šķirni melni sarkanā tonī nosaucām par ‘Apokalipsi’. Rita man jautāja, vai tas ir kaut kas labs? Nu, jā - to mēs nezinām. (Pasmejas.) Dramatisks noteikti.

Lūdzu, pastāstiet par šķirni ‘Niklāvs’, kas veltīta slavena cilvēka piemiņai!

Rita katru gadu organizē dāliju izstādi Vaidavas kultūras namā. Pēc vietējās bibliotēkas darbinieku iniciatīvas vienu šķirni nosauca par godu gleznotājam grafiķim Niklāvam Strunkem. Nosaukums ir ‘Niklāvs’, taču šķirnes aprakstā tiek ietverta informācija, kam tieši par godu tā ir nosaukta.

Dālijām nav vēlams likt nosaukumus, kas ir gari un grūti izrunājami.

Vai visas selekcionētās šķirnes iedzīvojas?

Nē. Ir šķirnes, kas laika gaitā izplatās, kļūst populāras, bet notiek arī otrādi - it kā perspektīva šķirne ar laiku iznīkst. Var būt, ka dāliju šķirne iziet no modes - cilvēki to nepērk. Problēma rodas, ja gumiem nav labu glabāšanās īpašību. Mēdz būt šķirnes, kuru gumi slikti glabājas, līdz ar to šķirne ātri izbeidzas - pat tad, ja tā ir ar skaistiem ziediem. Dālija ir dzīva tik ilgi, kamēr tā aug kādam dārzā. Piemēram, Francijā ir dāliju konservācijas dārzi, tur mēģina saglabāt kādas vēsturiskās šķirnes, taču ne vienmēr tas ir iespējams.

Ar selekciju ir tā, ka 95 procenti no tā, kas izaug, diemžēl ir jāmet ārā. Selekcionāram jābūt ļoti kritiskam, lai sasniegtu labu rezultātu.

Ja cilvēks bez zināšanām vēlētos savā dārzā izaudzēt kādu dāliju, vai tas būtu grūti?

Nē, tur nav nekā sarežģīta. Sociālajā tīklā «Facebook» ir grupa «Dālijas Latvijā», kuras iniciatore ir Evita Puzāne. Grupā atrodams daudz noderīgu padomu. Evita dāliju popularizēšanā ir veikusi lielu darbu. Iemesls, kāpēc dālija nav katrā dārzā, kur vien aug kāda puķe, drīzāk ir specifiskās prasības: katru rudeni ir jāizrok gumi un ziemā tie jāuzglabā piecu grādu temperatūrā. Tas, kas patiešām ir nedaudz jāpamācās, ir dāliju gumu sadalīšana, taču pietiek ar izglītojoša raksta izlasīšanu vai video noskatīšanos «Youtube», lai saprastu, kas ir kas. Piemēram, nevar tikt atdalīts sakņu kakliņš, citādi gums pavasarī nebūs dzīvotspējīgs.

Vai dālijas ir prasīgas puķes? Piemēram, tās audzējot, nepieciešama speciāla augsne.

Nē. Dālija ir diezgan universāla un pacietīga puķe. Turklāt tai nav tik daudz kaitēkļu kā rozēm, kam vienlaikus var atrast četrus piecus kaitēkļus. Dālijām patīk, ja izmanto kompostu, ja augsne ir auglīga, taču nav vajadzības pēc skābas augsnes kā mellenēm vai hortenzijām. Savā dārzā esmu pamanījusi, ka pusēnā vai ēnā dālijas zied mazāk. Saulīti vajag, tas gan.

Vai Latvijā audzētās dālijas zina arī citās valstīs?

Kopš 2008. gada mēs savas selekcionētās šķirnes sūtām uz Parīzes ziedu parka «Parc floral de Paris» rīkoto Starptautisko dāliju konkursu. Tās vērtē publika un septembra trešajā nedēļā arī žūrija. Tad notiek rezultātu paziņošana, svinīgas pusdienas. Pēdējos gados mēs paši vairs nebraucam, tikai priecājamies saņemt ziņas, ka mūsu dālijas saņēmušas augstus vērtējumus. Arī šogad parka apmeklētāju vērtējumā mūsu šķirnes ‘Helioss’ un ‘Staburadze’ saņēmušas pirmo un otro vietu. Lepojamies, ka mūsu dālijas zied arī Parīzē! Tāpat esam sūtījuši gumus uz dārziem Vācijā, kur tie iziet sertifikāciju, taču tas nav tik interesanti.

Elīnas Zaļās ieteikumi:

Ar dāliju rakšanu nevajag steigties, bet gan sagaidīt salnas. Ja arī naktī ir kāds grāds zem nulles, zeme gumus pasargā. Oficiāli dāliju rakšanas uzsākšanas laiks ir 15. oktobris. Tad gan var sākt rakt, pat ja nav salnas, jo gumi ir pietiekami nobrieduši, lai labi saglabātos ziemā.

Daži entuziasti gumus vēl aizvien liek parafīnā, taču tas nav obligāti. Pēc izrakšanas gumus var nomazgāt un sadalīt pa atsevišķiem gumiem. Tos var likt avīzēs un maisiņos. Avīze kalpo kā mitruma mediators, lai gumiem nebūtu ne par mitru, ne sausu, savukārt maisiņš nodrošina to, ka gumi neizžūs. Ir cilvēki, kuri gumus ievieto sausā kūdrā, svaigās skujkoku skaidās (no tām izdalās nedaudz terpentīna, kam ir antibakteriāla iedarbība) vai perlītā. Gumus var dalīt arī pavasarī.

Liela daļa audzētāju gumus glabā pagrabā. Ja gumu nav daudz, var izmantot pat ledusskapi.

Griezuma vietas ir jānožāvē. Tās var dezinficēt ar kanēli, vai nu to mazliet uzkaisot, vai arī pamērkt trauciņā, kur ir kanēlis.

Pavasarī (maijā) gumus stāda zemē. Valmieras apkārtnē to parasti dara jūnija sākumā, bet siltākos novados to var darīt agrāk. Noteikti jāpavēro laikapstākļi, kas ir ar salnām.

Cita metode, kā pavairot dālijas, ir ar spraudeņiem.

Grieztas dālijas vāzē stāvēs ilgāk, ja kātu (aptuveni vienu centimetru) vispirms uz piecām sekundēm ieliks karstā ūdenī. Jāparūpējas, lai ūdens vāzē būtu tīrs un vēss. Svarīgāk gan ir ievērot dālijas griešanas brīdi, lai tas netiktu darīts dienas svelmē, bet gan no rīta vai vakarā, kad ir dzestrums. Ziedam griešanas brīdī jābūt pusplaukušam.