Aforisms liek aizdomāties: «Pirms saki, ka gribi zināt visu patiesību, padomā, vai varēsi to izturēt...» Ja nezini, vai atzīšanās par jebko kaitēs attiecībām, varbūt labāk neriskēt un visu mūžu glabāt noslēpumu pie sevis vai netincināt par savām aizdomām.
Ikviens vēlētos izbaudīt vairāk pozitīvu emociju un iespējami izvairīties no sāpīgām un skumjas raisošām. Taču dažreiz negatīvās emocijas uzbango pavisam negaidīti - kad uzzinām ko tādu, ko labprāt uzskatītu par nejauku sapni, no kura jāpamostas. Kad pārdzīvojumu vētra sāk pierimt, saprotam, ka ar to jādzīvo tālāk. Bet kā?
Vistiešāk un arī vissāpīgāk ar nepatīkamām patiesībām saskaramies privātajā dzīvē. Ģimenē, kur būtu jājūtas visdrošāk un no pasaules likstām pasargātam. Taču tas ne vienmēr tā ir.
Marta visu mūžu dzīvoja ar noslēpumu. Viņai bija jauks vīrs un divi nu jau pieauguši dēli, no kuriem viens kļuvis par iemīļotu bērnu ārstu, otrs izmācījies par inženieri un piepildījis savu mūža sapni būvēt tiltus. Jau priecādamās par mazbērniem, viņa tomēr nekādi nespēja aizmirst dienu, kad, izbaudot brīnišķīgu pavasari, pastaigājās pa meža ceļu un izdzirdēja raudam bērnu. Brienot pa krietni pakusušo sniegu balstiņas virzienā, viņa ieraudzīja ko šausmīgu - koka zarā pakārtu puskailu bērnu. Ne mirkli nedomādama, viņa piesteidzās pie atraduma, izpinķēja no marles, kas bija aptīta ap mazuli, un drebēdama iebāza aiz savas siltās jakas, tad steidzās mājup.
Pēc laika viņa šo mazuli jau sauca par savu dēliņu, un abi ar vīru bija bezgala laimīgi tikuši pie tik ilgotā bērna. Bērna māte atrasta netika, neviens mazuli nemeklēja. Marta ar vīru pārcēlās uz citu pilsētu, un daudzus gadus ģimene dzīvoja laimīgi.
Tomēr, palikusi atraitnēs un tuvojoties vecumam, Marta arvien vairāk sāka just noslēpuma smagumu. Viņa nebija pateikusi vecākajam dēlam, ka viņš ir atradenis. Reizēm viņa mierināja sevi ar domu, ka ne jau tas ir vecāks, kas tikai devis dzīvību, bet kurš izaudzinājis. Tad tomēr izlēma visu dēlam atklāt.
Par laimi, viņai gadījās noskatīties televīzijas raidījumu par bērnībā samainītiem bērniem, kuru īstie vecāki nu noskaidroti. Vecāki bija priecīgi un laimīgi atguvuši savus bioloģiskos bērnus, taču tādi nebūt nebija paši bērni, kuriem nu vairs nebija īstas ģimenes. Septiņpadsmit gadus nevar tā vienkārši izsvītrot. Tie zēni dusmojās, ka patiesība atņēmusi visu - mīlošus vecākus, draugus, brāļus un māsas, to vietā liekot dzīvot ar viņiem svešiem cilvēkiem. Viņi vairs nejutās viņi paši. Tad Marta izlēma, ka nav vērts patiesības vārdā izpostīt dzīves, jo šai patiesībai vairs nebija nekādas nozīmes. Lai viss paliek, kā ir.
Ja noslēpums ir personīgs, tas var tieši neietekmēt pāra vai citu tuvinieku dzīvi. Ja kāds senāk bijis narkomāns, sēdējis cietumā un līdzīgos gadījumos - vajag izsvērt: vai ir vajadzība to atklāt? Taču ir lietas, par kurām jārunā obligāti, jo būtu negodīgi pret partneri par tādām klusēt, piemēram, par lieliem parādiem, nopietnu slimību, citiem bērniem vai to, ka esi neauglīgs.
Pilnīgi iespējams, ka atzīšanās sekas nebūs nelabvēlīgas. Mēs pat nespējam iedomāties, ka partneris gatavs saprast un pieņemt to, kas pašiem šķitis neizturami smags un apkaunojošs noslēpums. Ja arī pēc tam tomēr izšķirsieties, saglabāsies savstarpēja cieņa. No otras puses - noslēpuma atklāšana parāda to, kuru it kā pazinām, pavisam jaunā gaismā, gluži kā būtu kļuvis par citu cilvēku. Vai ar šo jauno cilvēku spēsi dzīvot kopā, jāizlemj katram pašam.
«Visbriesmīgākā diena manā dzīve bija tā, kad uzzināju - mans vīrs ir mana bērna tēvs.» Izklausās dīvaini, tomēr tieši tā notika Nikolas dzīvē. Viņa ar Haraldu bija precējusies jau četrus gadus, kad ar deviņus gadus veco meitiņu notika nelaime. Tieši slimnīcā arī noskaidrojās baisā patiesība.
Pirms tam Nikola bija laimīga un pateicīga Haraldam par atbalstu un drošības izjūtu viņai un meitiņai. Ne katrs apprecētu vientuļo māmiņu ar piecus gadus vecu meitiņu, par kuras tēvu Nikola nekad nerunāja. Mīlošs un uzmanīgs, strādīgs un stiprs - Haralds likās ideāls vīrs un tēvs.
Nikola nebija nevienam atklājusi, pat ne vecākiem, ka Melisas tēvu viņa nezina. Viņa centās par viņu nedomāt, aizmirst. To maskējušos cilvēku, kas viņai uzbruka un izvaroja, kad viņa atgriezās pēc skolas izlaiduma balles. Nedevis iespēju ne kliegt, ne pretoties. Nikolai bija kauns atzīties notikušajā, un, uzzinājusi, ka gaida mazuli, viņa tikai īsi pateica vecākiem «tā sanāca», nevienam neatklājot neko vairāk. Kopīgi ar vecākiem viņa audzināja meitiņu, līdz viņas dzīvē ienāca bijušais klasesbiedrs. Haralds.
Ar viņu kopā Nikola bija nomācījusies tikai gadu. Puisis nebija izcils ne mācībās, ne sportā, ne pārāk izskatīgs. Viduvējība, kā daudzi citi. Viņš nebija Nikolas draugu vidū. Bija pārāk kautrīgs, lai iepatikušos meiteni uzrunātu un piedāvātu draudzību. Taču dažas glāzītes izlaidumā padarīja viņu pārāk drošu...
Pabeidzis augstskolu un atgriezies dzimtajā pilsētā, iekārtojies labā darbā, Haralds izlēma labot savu kļūdu, domas par kuru nebija likušas mieru visus šos gadus. Taču viņš vēl nebija sadūšojies Nikolai atklāt patiesību. Tomēr, ieradies slimnīcā, ne mirkli nešaubījās, jo mazajai bija vajadzīga asins pārliešana. Tā taču viņa meitiņa! Tad arī atklājās it kā svešā cilvēka pilnīgā saderība ar bērnu, un Haralds atzinās, ka ir Melisas tēvs. Nikola nespēja aptvert, kas satrieca vairāk - nelaime ar bērnu vai atskārsme, ka tuvais un mīļais cilvēks ir tas pats briesmonis no pagātnes.
Pēc ilgām un sāpīgām sarunām abi izlēma palikt kopā. Ar mērķi sākt visu no jauna. Melisas dēļ. Tomēr klusībā arī abi pieaugušie zināja, ka vēlas rast iespēju saglabāt ģimeni.
Laulātos konsultējošo psihoterapeitu un seksologu viedokļi par krāpšanu atšķiras. Daži ir pārliecināti, ka nav vajadzības visu izstāstīt, īpaši jau tad, ja tā bijusi viena epizode, kura neatkārtosies.
Nereti krāpšana vai cits noslēpums kļūst zināms partnerim, taču abi izliekas, ka nekas nav noticis, jo saprot - ar atklāta noslēpuma realitāti nespētu sadzīvot. Taču no iekārtotās dzīves atteikties negribas. Dīvainā veidā noslēpums satuvina un notur kopā. Turklāt dažreiz neuzticībai ir pavisam negaidīts iemesls.
Mārtiņš ar sievu Janu nodzīvoja vairāk nekā desmit gadus, līdz viņš spēra sānsoli, ko tā arī nekad nenožēloja. Viņi ar Janu jau bija vecāki četriem bērniem, kad beidzot laulības ostā iestūrēja Mārtiņa jaunākais brālis Gastons. Pagāja tikai pusgads, un Mārtiņš jau bija piekrāpis Janu ar brāļa sievu.
Izskaidrojums vienkāršs - Gastonam nevarēja būt bērni. Apcerēja iespēju par bērniņa adopciju, tomēr tā ir kā loterija. Taču tad iedomājās, ka palīgā varētu nākt brālis Mārtiņš. Vismaz būtu mazulis no pašu dzimtas. Zinot, ka Jana nesapratīs, izlēma Janai neko neteikt. Pietika ar vienu tikšanos, lai pēc deviņiem mēnešiem Gastons un Vika kļūtu par vecākiem… dvīņiem. Tā nu sanāca, ka Mārtiņa negodīgā rīcība pret sievu padarīja laimīgu Gastonu, viņa sievu un līdz ar abiem arī Mārtiņu.
Īpaša kategorija ir cilvēki, kuriem laikam savdabīgu prieku sagādā izvilkt no citu skapjiem esošos vai iedomātos skeletus un grabināt tos dažreiz pat pavisam svešu cilvēku priekšā. Ineta joprojām atceras kādu vīrieti, kurš viņai (pat nav saprotams, kāpēc tieši viņai, jo abi nebija personīgi pazīstami) sociālajā tīklā sūtīja Inetas mazpilsētas skolotājas intīmfoto ar jautājumiem: «Vai tā gadījumā nav A.B? Vai tā nav jūsu pilsētas skolotāja? Kā viņa tā var uzvesties?» Neatbildēts jautājums palika, kur viņš vispār ņēmis tādus foto un ko gribēja panākt ar sūtīšanu svešam cilvēkam.
Varbūt tā ir savdabīga varas demonstrēšana vai paša kompleksu maskēšana, sev par prieku un apmierinājumu radot skeletu «īpašniekiem» virkni negatīvu emociju un pārdzīvojumu. Kā skolas laikā - ja izdevās izzagt klasesbiedrenei dienasgrāmatu un par tās ierakstiem izstāstīt citiem. Pieauguši viņi, pat nedomājot par sekām, nereti turpina šo citu noslēpumu izcelšanu gaismā. Turklāt attaisno sevi ar skaļām frāzēm, ka patiesībai jānāk gaismā un visiem ir tiesības zināt...
Šobrīd daudz diskutē par to, vai bērnam noteikti jāuzzina, ka adoptēts. Vai pacientam jāatklāj briesmīga diagnoze. Vai varbūt pietiek, ka to izklāsta viņa tuviniekiem? Vai jāatzīstas par sānsoļiem vai labāk paklusēt? Te nav un nevar būt vienas atbildes, jo katrs gadījums ir atšķirīgu nianšu pilns. Daudziem liekas, ka no malas redzams labāk, taču vilkt dienasgaismā citu noslēpumus ir pārāk liela atbildība. Turklāt jāatceras, ka kāds cits var domāt tieši tāpat un izvilkt visu aplūkošanai kādu no paša rūpīgi slēptajiem skeletiem. Kā mežā sauc, tā atskan. Tādēļ, pirms rīkoties, vajadzētu septiņreiz apdomāt - varbūt skeletiem labāk palikt skapī.