Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) diriģents un kontrabasists valsts kamerorķestrī «Sinfonietta Rīga» Jānis Stafeckis par spīti aizņemtībai viņš kādā vakarā pēc izrādes «Ziedonis. Lācis. Vīrieši», kurā piedalās kā viens no mūziķiem, ir gatavs mazliet piebremzēt, pareflektēt, lai pastāstītu par to, kas paša dzīvē šķiet vissvarīgākais.
Burāšana. Brīdis ārpus laika
Jānim Stafeckim visjaunākā aizraušanās ir burāšana. «Jau sen bija vēlēšanās nokārtot jahtas kapteiņa apliecību, taču tam pievērsos «Covid-19» periodā, kad bija salīdzinoši daudz brīvā laika. Burāšana ir paplašinājusi manu kā mūziķa skatījumu uz dzīvi,» pauž mākslinieks. «Kad esi uz jahtas, šķiet, ka atrodies ārpus laika gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tā ir sadarbība ar vēju, kas diktē kustības ātrumu. Es kā kapteinis varu pielāgoties un rādīt virzienu, kur vēlos nokļūt. Tas ir līdzīgi kā dzīvē - viss ir iespējams. Izvēlies mērķi, pagriezies tā virzienā, uzvelc buras, un vējš agri vai vēlu būs labvēlīgs.»
Kontrabass kā labākais draugs
«Tieši kontrabass mani ir savedis kopā ar izciliem mūziķiem un labiem draugiem, ar kuriem es tiekos ikdienā. Tas ir universāls klasiskais instruments, kas man kā mūziķim ļauj iepazīt mūzikas plašo daudzveidību no klasikas līdz džezam un citiem žanriem.» Ar instrumentu ir jāiemācās sadzīvot, jo mūziķiem tas nav vienkārši darba rīks vai lieta, bet gan neatņemama viņu personības sastāvdaļa. «Kontrabasu izjūtu gluži kā sava ķermeņa daļu.»
Latgale - dzimtas mājas
Jāņa Stafecka dzimtas mājas atrodas pie Viļāniem, kur viņš ir saimnieks jau ceturtajā paaudzē. «Aizbraucot uz laukiem, pirmais, ko daru: vai nu pļauju zāli, vai sakopju upes malu, vai arī uztaisu laipu. Praktiska darbošanās ar acīm redzamiem rezultātiem dod milzu gandarījumu. Tā ir arī atpūta no nemitīgas smadzeņu darbināšanas.»
Makšķerēšana
Tā ir nodarbe, kas māksliniekam iepatikās jau bērnībā. Tā kā lauku mājas atrodas Maltas upes krastā, vēlme tajā makšķerēt ir loģiska. «Būšana pie ūdeņiem ir mana aizraušanās un kaislība, no šejienes arī aizmetnis vēlmei burāt,» atklāj Jānis Stafeckis. Makšķerēšana stimulē mednieka instinktu, kas snauž gandrīz katrā vīrietī, taču tajā pašā laikā tā ir meditācija.
Garšas baudas
Mūziķis smejas, ka viņam ļoti garšo gardi paēst, īpaši jūras veltes un austeres. Kad ir brīvs laiks, viņš labprāt pagatavo maltītes, kas arī esot atpūta no mūzikas. «Viens gan jāatzīst - nekad mūžā neesmu pagatavojis kādu ēdienu precīzi pēc receptes. Man patīk improvizēt, taču tas kādreiz arī noved pie rezultāta, kas izdevies ne pārāk labi,» atzīst Jānis Stafeckis. Improvizējot pavārmākslā, mūziķim izdevies pagatavot arī ļoti gardas maltītes; nelaime vien tā, ka viņš nekad nepieraksta gatavošanas procesa gaitu.
Orķestra skaņa
Orķestra labskanība vai, citiem vārdiem, skanējums ir lieta, kas mākslinieku emocionāli spēj aizraut, iedvesmot, atraisīt. Skaņas vibrācijas ir fizikāla parādība, bet, tajās ieklausoties, mūziķim ir iespējams sadzirdēt savu iekšējo balsi un domas. «Sevi sadzirdēt šajā straujajā un ļoti trokšņainajā laikmetā ir svarīgi!» Milzu nozīme ir izcilai akustikai. Mākslinieka ieskatā labākā akustiskā koncertzāle Latvijā ir «Gors».
Koncertceļojumi un zolīte
Bez garām stundām, kas pavadītas pārbraucienos vai lidojumos, īsta mūziķa dzīve nav iedomājama. «Tādās reizēs man patīk ar kolēģiem uzspēlēt latviešu nacionālo kāršu spēli zolīti,» smejas Jānis Stafeckis. Tādā veidā ne tikai daudz ātrāk paiet laiks pārbraucienos, zolītes spēlēšana asina prātu un ļauj iepazīties ar kolēģiem.
Humors
«Ja pajautātu savai ģimenei, lai nosauc 10 lietas, kas mani raksturo, viena no pirmajām būtu humors. Tas nebūtu es, ja šo lietu nepieminētu,» uzjautrinās mākslinieks, piebilstot, ka to mantojis no sava tēva, vectēva un arī mammas. «Smiekli, patiesa līksmība vai vismaz smaids sejā nevienai nācijai nevar būt par daudz. Īpaši latviešiem. Turklāt katrā jokā ir daļa joka, bet pārējais ir dzīve.»
Ģimene
Mūziķa dzīve paiet ļoti daudzu cilvēku lokā - orķestrī vien ir ap 100 mākslinieku. Nereti starp kolēģiem izveidojas draudzīgas attiecības, taču sarunas ir tikai ap un par mūziku. Tāpēc, atgriežoties mājās, rodas vēlme no tā atslēgties. «Tas nav vienkārši, jo mūzikas skolā mācās abas manas meitas. Arī sieva ir saistīta ar mūziku. Taču kopābūšana ar vistuvākajiem, īpaši, ja tas ir ārpus ierastās vides, man nozīmē bezgala daudz.»
Jāņu svinēšana
Tā ir neatņemama Stafecku ģimenes tradīcija. «Kad pievienojas brālis un abas manas māsas ar visām ģimenēm - tā ir fantastiska lieta. Tas notiek Jāņos, bez kuriem es savu dzīvi nespēju iedomāties,» pauž Jānis Stafeckis.