Uzticējies nejauši iegūtam paziņam un atļāvis viņam padzīvot savā dzīvoklī, kāds Jelgavas iedzīvotājs kļuvis par slepkavības upuri. Šokējoši, taču varmāka divas nedēļas mierīgi dzīvojis blakus trūdēt sākušam un nenormāli smirdošam līķim.
Priecājušies līdz četriem rītā
Vienā no Meiju ceļa 42. nama Jelgavā dzīvokļiem 8. janvārī atklājies baiss fakts – apmēram kvadrātmetru lielajā pieliekamajā, kāds iebūvēts katrā no šīs mājas 74 vienistabas dzīvokļiem, zem segu un lupatu kaudzes atrasts 38 gadus vecā dzīvokļa iemītnieka Māra līķis. Brīdī, kad policija iegāja dzīvoklī, tajā atradās kāds vīrietis, kurš aizvests uz iecirkni. Viņu nopratinot, noskaidrojies, ka viņš varētu būt vainojams Māra nonāvēšanā, tāpēc kā drošības līdzeklis piemērots apcietinājums. Policija pieļauj, ka Māris nonāvēts ap Ziemassvētkiem un līķis skapī nogulējis divas nedēļas. Iespējams, mirušais nebūtu atrasts vēl kādu laiku, taču mirstīgās atliekas jau bija sākušas sadalīties un mājā izplatījusies neciešama smaka. Nāves iemeslu noteiks ekspertīze, taču, iespējams, vīrietis nožņaugts.
Tieši zem Māra dzīvokļa mītošā gados jaunā sieviete ar diviem maziem bērniņiem atceras, ka naktī uz 24. decembri apakšstāvā bijis pamatīgs jampadracis – skanējusi mūzika, bijušas dzirdamas balsis, skaļi darbojies televizors. «Līdz pulksten četriem no rīta negulēju,» saka kaimiņiene. Iespējams, tajā naktī mājas saimnieks, kuram, visticamāk, nav patikusi viesa trokšņošana un uzdzīve, ticis nonāvēts, bet līķis paslēpts. Svinēt Ziemassvētkus un sagaidīt jauno gadu ģimene devusies uz laukiem, bet, atgriežoties mājās 1. janvārī un atverot dzīvokļa durvis, degunā iesitusies nepatīkama smaka. «Nesapratu, kas tā par smaku. Iztīrīju visu dzīvokli, bet smaka nepazuda,» teic sieviete. Nākamajās dienās ģimene mēģinājusi sadzīvot ar baiso aromātu. «Dzirdēju, ka augšā kāds staigā. Man pat prātā neienāca, ka tur notikusi slepkavība. Par notikušo uzzināju tikai no ziņas internetā,» atklāj sieviete.
Saslimusi, vēdinot dzīvokli
Augšstāvā dzīvojošā kaimiņiene Gunta sarunā ar »VZ« atklāj, ka pirmo reizi smaku sajutusi 2. janvārī. «Pirms Ziemassvētkiem saņēmu ziņu, ka māsas vīram ir kļuvis pavisam slikti un jāgaida tā diena. Ļoti sanervozējos un pārdzīvoju, tāpēc dzēru nomierinošas zāles, visticamāk, to iespaidā arī naktī pirms Ziemassvētkiem stipri gulēju un nedzirdēju tos trokšņus kaimiņa dzīvoklī, par kuriem stāstīja pirmā stāva iemītniece. Jauno gadu sagaidīju viena, pusnaktī tikai uz desmit minūtēm izdzert bezalkoholiskā šampanieša glāzi ienāca kaimiņiene ar meitu. Tad smakas vēl nebija, lejā bija pilnīgs klusums. Smaku sajutu 2. janvāra vakarā, kad atgriezos no māsas vīra bērēm,» stāsta Gunta. Smirdoņa kļuvusi arvien spēcīgāka, tā izplatījusies pa visu māju, tāpēc sieviete sākusi interesēties, kas apakšstāva dzīvoklī dzīvo. «Man teica, ka kāds puisis no laukiem. Domāju, ka varbūt pieliekamajā salicis kāpostus un tie sākuši pūt. Man ar apakšstāva kaimiņiem neveicas, tie tur mainās regulāri – vieni cepa uz lodžijas šašliku un smacēja mani nost, citi nepārtraukti rīkoja ballītes un vakaros, atnākuši mājās, vienmēr kaut ko lauza un dauzīja. Māris gan bija kluss un nemanāms,» stāsta kaimiņiene. Dienām ejot, Gunta jutusi, ka apakšstāva dzīvoklī kaut kas nav kārtībā: « Kādreiz pati strādāju par medmāsu, tāpēc drīz vien sapratu – tā taču līķa smaka!» Tad arī Gunta par savām aizdomām informējusi mājas komandanti.
Pa tām dienām, kamēr Gunta meklēja smakas cēloni, viņa smagi saslimusi. «Dzīvoklī tik vājprātīgi smirdēja, ka biju spiesta ļoti bieži vēdināt telpas, cēlos vērt vaļā logu pat naktī. Man pamatīgi sapūta muguru, tagad mokos neciešamās sāpēs,» Gunta stāv atspiedusies pret sienu, jo bez atbalsta nostāvēt ir grūti, un ik pa laikam savelk seju sāpīgā grimasē. Sieviete dabūjusi arī pamatīgas iesnas un milzu aukstumpumpas, kas izmetušās uz deguna, lūpām un pat vaigiem. Guntas dzīvoklī smaka ir jūtama arvien, jo, visticamāk, vieta, kur atrasts Māra suloties sākušais ķermenis, arvien nav sakopta. «Pieliekamajā ož briesmīgi. Man tur glabājās apģērbs, ko mainu pa sezonām, un grāmatas. Izliku mantas uz lodžijas, taču nezinu, vai tas viss vairs būs lietojams, jo viss ir tā pievilcies ar līķa smaku,» saka Gunta. Sieviete šajā ēkā dzīvojot kopš tās nodošanas ekspluatācijā – 1987. gada 1. februāra, taču neko tādu neesot nācies piedzīvot: «Mūsu mājā miruši desmitiem vecu cilvēku, bet nekas tāds nav bijis. Tas bija murgs!»
Ar slepkavu iepazinušies baznīcā
Atceroties smaku, kas valdījusi mājas gaiteņos, kad sadalīties sākušais ķermenis, salikts maisos, nests laukā, kaimiņi rauc degunus un prāto, vai maz cilvēks, kas divas nedēļas mitis blakus Māra līķim, ir pie pilna prāta. «Eksperti strādāja respiratoros, bet tas cilvēks, kad iegājām dzīvoklī, mierīgi sēdēja istabā, skatījās televizoru un dzēra alu,» »VZ« atklāj nama komandante Lauma. Tiesa, dzīvoklī smaka neesot bijusi pārāk izteikta, jo virtuves logs bijis atvērts. Viņa teic, ka vīrietis izskatījies gados jauns, bijis ģērbts normālās drēbēs un «nebija ar netīru muti». Svešinieks uzreiz paziņojis, ka neesot izdarījis neko sliktu. Pie Māra viņš apmeties, jo esot sastrīdējies ar vecākiem un aizgājis no mājām. Vīrietis dzīvojot kaut kur Rīgas apkārtnē. Savukārt iepazinušies abi esot Jelgavas pareizticīgo baznīcā, kur Māris vasarā piestrādājis un ticis pie ēdiena. «Man gan likās dīvaini, ka Māris, kurš ne ar vienu īpaši nekontaktējās, atvedis uz mājām svešu cilvēku,» piebilst Lauma. Komandante atceras, ka ar svešinieku tikusies jau 29. decembrī, kad ieradusies pie Māra norakstīt skaitītāju rādījumus. Māra dzīvoklī nebija. «Tas cilvēks, jautāts, ko šeit dara, paskaidroja, ka Māris viņam dzīvokli esot izīrējis. Vairākkārt pārjautāju, kur ir Māris, bet viņš teica, ka viss ir kārtībā. Tobrīd nebija pamata tam neticēt,» saka Lauma. «Mājā tik ļoti mainās īrnieki, ka nespēju visam nemaz izsekot līdzi.» Lauma atceras, ka reiz svešiniekam radušās problēmas ar iekļūšanu dzīvoklī, jo viņš pazaudējis atslēgas, tāpēc durvis atlauztas.
Nogalinātais savulaik arī apkrāpts
Kaimiņi nogalināto raksturo kā noslēgtu savādnieku. Kāds zina teikt, ka lielā auguma spēcīgais puisis sirdzis ar epilepsiju. «Viņš gāja uz baznīcu, reizēm redzēju, ka sēž baznīcas solā,» ievērojusi kāda kaimiņiene. «Viņš bija mierīgs, tāds lādzīgs, sirsnīgs, nebija slikts, tikai īpatnējs. Runāt gan ar viņu bija pagrūti – viņš runāja ļoti skaļi.» Vīrietis neesot ne smēķējis, ne lietojis alkoholu, arī draugu nav bijis. «Māris bija viens, cik zinu, viņam no tuviniekiem ir tikai tēva māsa – gados ļoti veca sieviete. Viņa Māri vēl pirms Ziemassvētkiem esot apciemojusi,» atklāj Lauma. Tā kā ar 70 latu lielo invaliditātes pensiju viņš nav varējis iztikt, viņš mēdzis strādāt pie kādas zemes īpašnieces, cirtis krūmus, tāpat esot strādājis «simtlatnieku programmā».
Daudzdzīvokļu namā Māris mitis apmēram gadu un ar kaimiņiem neesot kontaktējies, vien komandantei uzticējis savas sāpēs. Lauma atklāj, ka Māris bijis nelaimīgs, jo esot apkrāpts. «Māris stāstīja, ka viņam laukos bijis īpašums. Viņu pierunājuši to pārdot un nopirkt šo dzīvokli, bet reģistrēts tas ne uz viņa, bet kādas sievietes, kas pašlaik dzīvo Vācijā, vārda. Viņam solīts, ka nopirks ledusskapi, veļas mašīnu, palīdzēs nomaksāt rēķinus, taču nekas no tā netika izdarīts. Mārim par dzīvokli sakrājies paliels parāds,» atklāj komandante. Likumsargiem esot izdevies sazināties ar dzīvokļa īpašnieci, kura nu esot uzaicināta sakārtot dzīvokli un risināt ar parādu saistītos jautājumus.