Ēdolē mistiski pazūd sirmgalve ar dēlu

Jau mēnesi nav nekādu ziņu par 57 gadus veco Hariju Austeru un viņa 82 gadus veco māti Zelmu Voicehu. Abi mistiski naktī istabas drēbēs pazuduši no Kuldīgas novada Ēdoles pagasta «Ābeļkroga» mājām.

To, ka māte Zelma Voiceha un viņas dēls Harijs Austers pazuduši, 30. decembra rītā atklāja Harija draugs un kaimiņš, 49 gadus vecais Edgars. «29. decembrī Haris visu dienu bija manās mājās, es skaldīju malku, bet viņš pāršuva manam tēvam bikses. Jā, viņš prata visādus darbus, gan mūrēt, gan šūt,» »VZ« stāsta Edgars. Ap pulksten 18 Harijs devies mājās – laiku Edgars atceras precīzi, jo tobrīd beidzies viņa iecienītais TV seriāls. «Sarunājām, ka nākamajā rītā satiksimies ceļa galā pie autoveikala. Harijs neatnāca, zvanīju viņam uz mobilo, bet viņš neatbildēja. Zvanīju vēl reizes divas, bet nekā. Atnesu mājās iepirkumus un domāju – jāiet tomēr lejā skatīties.»

Jau pa gabalu Edgars redzējis, ka «Ābeļkroga» skurstenis nekūp – tas licies dīvaini, jo Harijs vienmēr cēlies agri un kurinājis plīti. «Durvis bija aiztaisītas, bet ne aizslēgtas, mazais sunītis izskrēja pretī. Izstaigāju istabas, virtuvi – tukšs. Viņiem mājās slikta uztveršanas zona, tāpēc Haris mobilo parasti lika uz palodzes, skatos – tas tur tā arī ir. Istabā eglīte izpušķota, televizora pults uz galda, ēdiens ledusskapī, gaisma izslēgta, bet visur tukšs. Un tā līdz šim brīdim.» Par radušos situāciju Edgars informējis Ventspilī dzīvojošo Zelmas māsu un brāli, kas drīz ieradušies Ēdolē un radinieku meklēšanā iesaistījuši policiju.

Harijs un Zelma reti kaut kur braukuši, reizēm tikai pēc mammas pensijas uz Ventspili, kur sievietei ir dzīvoklis. Taču tad vienmēr sarunāts, ka Edgars pieskatīs māju un pabaros suņus. Zelma savos gados vēl bijusi diezgan stipra, taču ziemā ārā nav gājusi, darbojusies pa istabu. «Un kur tad viņi būtu braukuši vai gājuši? Vakarā, naktī?» nesaprot Edgars.

Edgars, kurš «Ābeļkrogā» bijis biežs viesis, apgalvo, ka no mājām nekas nav pazudis. Turklāt saimnieki no mājas pazuduši istabas drēbēs, jo viss ārā ejamais apģērbs palicis mājā: Harija drēbes bijušas uz krēsla, bet Zelmas mētelis – uz pakaramā. «Protams, skapjos, kur stāv jaunie uzvalki un citas lietas, es nelīdu,» teic Edgars.

Arī policija, izsludinot meklēšanu, norāda, ka vidējās miesas būves, aptuveni 170 centimetrus garais Harijs bija tērpies T kreklā un treniņbiksēs, bet apmēram 160 centimetrus garajai Zelmas kundzei mugurā bijis T krekls, zaļgana veste un kājās čības. Figurē arī pazīme, ka sievietei līdzi ir melnas ādas somiņa. Kuldīgas policijas iecirkņa priekšnieks Gints Mežiņš »VZ« sacīja, ka par notikušo sākts kriminālprocess un turpinās abu pazudušo meklēšana. Tiek izvērtētas dažādas versijas, taču tās pašlaik nedrīkst publiskot.

«Ābeļkrogu» Harijs un viņa nu jau mirusī sieva Mirdza ieguvuši no iepriekšējā īpašnieka – veca vīra, ar kuru Austeri noslēguši līgumu par mūža uzturēšanu, un pēc sirmgalvja nāves māja nonākusi laulāto īpašumā. Taču Mirdza pārcietusi insultu un bijusi spiesta pārvietoties ratiņkrēslā, Harijs par viņu rūpējies. Toreiz atgadījies kas briesmīgs – kāds cilvēks sadūris Harija sievu. Uzbrucējs gan aizturēts un notiesāts. Runā, ka šis incidents bijis saistīts ar Harija kriminālo pagātni, no kuras viņš mucis, pārceļoties dzīvot uz Ēdoli un pieņemot sievas uzvārdu – Austers.

Ēdolē par dēla un mātes pazušanu runā visādi – gan to, ka Harijs nonāvējis mammu un pats aizlaidies, gan to, ka bijis plānots uzbrukums Harim un mamma nejauši gadījusies ceļā, bet viens otrs pat neizslēdz iespēju, ka abus aiznesis lācis. Vai tāds dzīvnieks te manīts? Īsti neviens nezina. Jāpiebilst, ka «Ābeļkrogs» atrodas aptuveni 10 kilometru no pagasta centra, pašā Ventspils ceļa malā, meža un lauku ielokā. Pēdas viensētas sniegā liecina, ka te bieži viesi ir stirnas, aļņi, zaķi un pat mežacūkas, kas tuvākā un tālākā apkārtnē sarakušas melnas bedres. «Dzīvnieki nāk līdz pašām mājas durvīm,» apstiprina Harija kaimiņš Agris, taču versijai par lāci netic.

Tāpat vietējie mēļo, ka notikušais varētu būt saistīts ar Harija kriminālo pagātni vai kādu pēdējā laika «slikto darbu». Harijs lielu daļu dzīves pavadījis ieslodzījumā. «Laikam tak par zagšanu,» teic vietējie. Kopš vismaz 15 gadu Harijs dzīvo Ēdolē, viņam nesaskaņas ar likumu nav bijušas, ja neskaita pāris kautiņu dzērumā. Par viņa pagātni vietējie nav interesējušies, un daudzas lietas viņa dzīvē ir tikpat neskaidras kā pazušana.

Harijam bijis daudz draugu, bet bijuši arī ienaidnieki. «Nu labi, Hari kāds gribēja novākt, bet kāpēc tad mammu… varbūt viņa vienkārši atradās nepareizā vietā, nepareizā laikā. Bet mūsu laikos jau nemaz nevajag ienaidniekus, māja ceļa malā stāv, visādi «bosiki» apkārt braukā. Vai kāds divus cilvēki kaut kur stiepa uz mežu vai uz mašīnu... Es tam neticu,» prāto Edgars. Tomēr kādu vardarbību izslēgt nevar. Kaimiņš zina teikt, ka pie zedeņu žodziņa no rīta bijis kaut kas līdzīgs asins pleķim – it kā tīši apmests ar sniegu, it kā apsnidzis.

Vietējo minētajai versijai, ka Haris izrēķinājies mammu, bet pats aizmucis ar naudu, ko viņa it kā dabūjusi par pārdoto dzīvokli, Edgars netic: «Viņš mammai bija vienīgais dēls. Abi labi satika. Haris mīlēja iedzert, mamma gan nekad nedzēra, bet viņa nekad dēlam neko nepārmeta. Vismaz manā klātbūtnē. Un Haris jau nav nekāds slepkava.»

Arī pagasta pārvaldē teic, ka nav dzirdēts par dēla un mātes nesaskaņām. «Ābeļkrogs» nav bijis pagasta rūpju bērns, ģimenei vien pāris reizes izmaksāts pabalsts, māte un dēls paši spējuši gādāt par sevi, un iztikai pieticis – mamma saņēmusi pensiju, Harijs strādājis gadījuma darbus, daudz sēņojis un ogojis.

Pie ekstrasensiem atbildi nerod

Kamēr ēdolieši prāto par dažādām versijām, Harija un Zelmas tuvinieki meklē palīdzību pie ekstrasensiem. Kāds ekstrasenss Rīgā pateicis, ka abi miruši. «Viņam rādījies ceļš, grants, grāvis. Nu tādas vietas mums te ir, bet tagad viss aizsnidzis, ej nu atrodi,» saka Edgars. Kāds cits ekstrasenss par pazudušo vīrieti neko nav varējis pateikt, bet par Zelmu gan – sieviete esot ūdenī, mirusi.

Edgars noskurinās, jo attopas, ka tuvākais ūdens, kur sieviete varētu būt, ir «Ābeļkroga» aka. «Es taču no turienes sev ņemu ūdeni un kannās vedu mājās. Es to ūdeni esmu dzēris! It kā jau policists tajā dienā esot ar bateriju spīdinājis akā, pat grunti redzējis un tur nekā neesot. Tomēr man laikam būs jāņem kāda gara kārts un jāiet pārbaudīt tā aka.»