Pazudušais uzņēmējs Rihters miris mīklainā nāvē

© f64

Bez vēsts pazudušo uzņēmēju, 55 gadus veco Andreju Rihteru meklēja 12 dienas. Vīrieti, kurš neatgriezās no darījuma tikšanās, atrada Buļļupē. Viņam bija sasista seja un pie vēdera piesiets akmens.

Nekur nav atrodams arī čips, kurā uzņēmējs glabāja svarīgu informāciju.

Ideāla un laimīga laulība

Andreja Rihtera pazušanas apstākļi ir mīklaini, un arvien nav skaidrības arī par viņa nāves cēloni. Vīrieša tuvinieki un draugi ir pārliecināti, ka viņš ir nogalināts, bet līķis iemests upē pēdu slēpšanai.

«Arvien nespēju pieņemt, ka Andrīša vairs nav. Daudzi to nespēj pieņemt, zvana man un pārprasa, vai pareizi esmu viņu atpazinusi. Man ir tik grūti, jo mājās un pagalmā katra lieta ir Andrīša taisīta, viņa hobijs bija galdnieku darbi, kas palīdzēja atiet viņam no darba lietām. Andrītis bija vienkārši fantastisks cilvēks, un nezinu, vai vispār ir kāds, kurš par viņu var pateikt ko sliktu,» »VZ« saka Andreja Rihtera sieva Iveta Rihtere. Visu sarunas laiku sievietes acīs ir asaras, brīžam balss aizlūst, asaras sāk ritēt pār vaigiem, bet tad viņa atkal saņemas un saka: «Piedodiet,» un lēni turpina sarunu.

30 gadus Iveta un Andrejs jeb Andrītis, kā visu sarunas laiku vīru mīļi dēvē sieva, viens otram bijuši viss. Abi iepazinušies tālajos padomju gados, kad Iveta savā dzimtajā pilsētā Baldonē gāja uz diskotēkām, bet Rīgas puisis Andrejs ar draugiem tajās lika mūziku. «Biju jauna, tikai 18 gadu, un, lai gan biju stingri audzināta, aizgāju no mājām un sākām dzīvot ar Andrīti kopā. Viņam tolaik bija 25. Mani vecāki jau pirms kāzām Andrīti pieņēma kā savu dēlu,» teic Iveta. «Nezinu, vai kādam vēl ir bijusi tāda laulības dzīve, kāda ir bijusi manējā. Es visus šos 30 gadus esmu uz rokām nēsāta – vārda tiešā nozīmē. Mums bija īpašas attiecības… Mēs visur un vienmēr esam bijuši kopā, izņemot darba lietas, bet arī tad, būdams komandējumā Amerikā, viņš man zvanīja no rīta un vakarā, lai pateiktu, ka viss ir kārtībā.»

Abi izaudzinājuši dēlu, kurš nu jau ir precējies un divus mēnešus audzina savu meitiņu, kuru vectēvs līdz savai pazušanai paspēja satikt vien pāris reižu.

Autobiznesā gandrīz 20 gadu

Andrejs savulaik absolvējis Rīgas Politehniskā institūta Aparātbūves un automatizācijas fakultāti. Atmodas sākumā viņš izvēlējies strādāt autobiznesa jomā. Ilgu laiku viņš bijis SIA «Mūsa Motors Rīga» tirdzniecības vadītājs, bijis SIA «Mikas» direktors, kā arī firmas «Mazda Motors» direktors, liecina internetā atrodamā informācija. Iveta par vīra darbu īpaši nevēlas runāt, vien norāda, ka pēdējos gadus viņam bijusi sava firma «A. Rihters un Partneri», kas arī darbojusies auto jomā.

Internetā atrodama informācija, ka pērn rudenī iepirkšanās centra «Sky & More» paspārnē firma atvērusi «Rihtera e-autosalonu», kur apvienojušies vairāki Latvijā un Rīgā pazīstami lietotu auto tirgotāji ar ilggadēju pieredzi šajā jomā. Bija plānots, ka autosalonā būs pieejamas automašīnas gan no Latvijas tirdzniecības plačiem, gan Eiropas un ASV oficiālajiem autodīleriem, bez tam autosalons darbotos kā informācijas centrs, kurā varētu iegūt informāciju par jauniem auto un tos arī nopirkt. Iveta atzīst, ka krīzes dēļ šis projekts bija jāslēdz. Nesen Andrejs esot sācis realizēt jaunu projektu, kas arī bijis saistīts ar automašīnām. «Viņš visu bija izplānojis no A līdz Z, bet nepaspēja līdz galam realizēt. Visa ideja viņam bija galvā, tāpēc pabeigt ieceri līdz galam, kā viņš to bija izdomājis, neizdosies,» skumji secina Iveta.

Uzņēmumu reģistrā atrodama informācija, ka šā gada maijā ir reģistrēts uzņēmums «Amport», kur Andrejs Rihters ir valdes loceklis. Kā uzņēmuma darbības sfēras minēti reklāmas pakalpojumi, tirgus un sabiedriskās domas izpēte, datorprogrammēšana un citas statūtos paredzētas darbības.

Nošauta vārna – slikta zīme

Viss notika 29. jūnijā. Torīt Andrejs piecēlies un bijis optimistiski noskaņots, viņam bijusi plānota tikšanās ar jauniem partneriem. «It kā jau sīkums, bet torīt bija tāds notikums. Ozols atkal bija pilns ar vārnām. Andrītis paņēma «gaiseni» un aizgāja tās šaut. Teicu, lai tikai nenošauj. Viņš atbildēja, ka tikai pabiedēšot, bet diemžēl viena vārna kaut kā pagriezās, un Andrītis viņu nošāva. Pēc tam viņš sacīja: «Ārprāts, es nošāvu vārnu, cik slikta zīme!» Atnācis pusdienlaikā mājās, viņš atkal teica: «Tā vārna bija kaut kāds ārprāts!» Man tā kā dusmas sanāca, un teicu: «Cik vārnu esi nošāvis, bet tu tagad par vienu uztraucies!» Tā arī mūsu saruna par to beidzās,» atceras Iveta.

29. jūnijs bija karsta diena, tāpēc jau pusdienlaikā Andrejs atbraucis strādāt mājās, jo birojā bijis pārāk grūti. Viņš sievai sacījis: «Saulīt, iespējams, man ap četriem pieciem būs jāaizbrauc uz tikšanos.» Šādu tikšanos bijis «miljoniem reižu», tāpēc Iveta to pieņēmusi kā pašu par sevi saprotamu. Pēc četriem Andrejs iznācis pie Ivetas, kas strādāja dārzā, un izstāstījis, ka brauks uz lielveikalu «Spice», kur atstās savu auto un tālāk dosies ar partneru mašīnu. «Man visu mūžu bijis svarīgi, pat ja Andris kavē 15 minūtes, lai viņš piezvana. Un viņš to darīja, vienmēr. Un arī tovakar viņš solīja pēc pāris stundām piezvanīt,» stāsta Iveta. Andrejs no mājas izbraucis pulksten 16.45. Zvans atskanējis, kā solīts, pēc pāris stundām – pulksten 18.48. Andrejs solījis pēc pusotras divām stundām būt mājās, un tas arī viss – vairāk ziņas no vīra sieva nesaņēma. Vēlāk pārbaudot zvanus no Andreja mobilā telefona, policija secinājusi, ka jau ap septiņiem telefons izslēgts. Iveta gan norāda, ka jau iepriekšējās dienās vīra telefonam piemetusies kāda vaina un tas mēdzis pats izslēgties. 30. jūnijā fiksēts, ka mobilais ir bijis ieslēgts un it kā sūtītas īsziņas, taču mirklis bijis tik īss, ka nav iespējams noteikt, kam ziņas sūtītas.

Ekstrasensi nespēj palīdzēt

Pēc tam sekoja 12 neziņas pilnas dienas. Jau dažas stundas pēc Andreja neatgriešanās Iveta cēla trauksmi un sāka meklēt vīru, zvanot radiem, draugiem, uz slimnīcām. Pulksten trijos naktī vīra pazušanu viņa pieteica policijai. Drīz ieradušies divi policisti, nopratinājuši Ivetu. Sieviete izstāstījusi par auto, kam vajadzētu būt pie «Spices».

Policisti sazinājušies ar kolēģiem, likuši braukt meklēt auto. Pēc vairākām stundām saņemta informācija, ka auto pie «Spices» nav. «Jau naktī, stādot protokolu, policisti pateica, ka meklēšanu sāks tikai pēc 10 dienām. Biju neizpratnē, jo filmās taču rāda, ka šādos gadījumos svarīgas ir pirmās 24 stundas, tāpēc sāku rakties pa Andrīša vizītkartēm un izgāju uz diezgan augstiem policijas priekšniekiem, un tad meklēšana tiešām arī sākās,» vēsta Iveta. Tūlīt arī «Spices» augšstāva stāvvietā, kur Andrejs bija ieradis likt auto, «Volvo» atrasts.

Lai arī Iveta neticot ekstrasensiem, viņa tomēr ķērusies pie pēdējā salmiņa un lūgusi viņiem palīdzību. Pati Iveta sava smagā psiholoģiskā stāvokļa dēļ ar ekstrasensiem nav tikusies, to darījuši radi un draugi. Katrs no zintniekiem teicis ko citu. Interesanti, ka pirmās četras dienas neviens no ekstrasensiem nav teicis, ka Andrejs ir miris, tikai izskanējušas frāzes, ka viņš ir smagā stāvoklī. Tagad, kad vīrs atrasts, Iveta teic, ka visprecīzākās savos minējumos bijušas divas čigānietes, kas teikušas, ka Andrejs ir kaut kur pie ūdeņiem. Viena, būdama tālu prom no Rīgas, spējusi visai precīzi aprakstīt Andreja mājas atrašanās vietu un izskatu, kā arī to, kas atrodas tuvumā. Viņa arī pateikusi, ka Andreja vairs nav. Precīzu vīrieša atrašanās vietu viņa neesot varējusi noteikt, jo «pāri gājuši pārāk daudzi ekstrasensi». «Jocīgākais, ka pirms pusotras nedēļas, kad Andrītis jau bija apglabāts, čigāniete bija zvanījusi un teikusi, ka lietu atrisinās kaut kad vēlāk, kad tiks aizturēta kāda noziedznieku grupa pavisam cita notikuma sakarā. Viņa arī vēstīja, ka Andrītim kaut ko likuši izdarīt, piedraudot, ka pretējā gadījumā cietīs viņa sieva vai kāds cits tuvs cilvēks,» stāsta Iveta.

Pulkstenis skaitīja stundas pat zem ūdens

Rīta agrumā Andreju Buļļupes vidū peldam virs ūdens pamanīja makšķernieki. Andrejam mugurā bija drēbes, kurās viņš izgāja no mājas. Uz vīrieša rokas bija pulkstenis, kurš dīvainā kārtā vēl skaitīja laiku. Andrejam ap vidu bija apsiets striķis, kuram galā, ievīstīts kādā melnā kreklā, bija piesiets akmens. Krekls, straumes rauts, bija saplīsis, tāpēc smagums izkritis un līķis uzpeldējis. Trīs lietas, kas pie Andreja netika atrastas: «Volvo» atslēgas, viņa mobilais tālrunis un čips, kurā viņš glabāja visu sev svarīgo informāciju. «Tajā čipā bija viss, jo nekādus papīrus viņš neturēja un arī datorā būtisku informāciju nesaglabāja. Dēls kā datorspeciālists pārbaudīja, cik spēja, bet neko neatrada. Tā kā nav čipa, nav pat pavediena par viņa plāniem, darbiem un jaunajiem partneriem, kas, visticamāk, arī vainojami viņa nāvē,» atklāj Iveta.

Rītabuļļos, Rojas ielā, kur mirušais Andrejs tika izvests krastā, »VZ« sastaptie vietējie iedzīvotāji stāsta, ka vietā, kur uzpeldējis līķis, upes dziļums sasniedz astoņus, desmit metrus. Visticamāk, vīrietis upes vidū iemests no laivas, un tas izdarīts tieši tajā vietā, kut viņu atrada – ja līķis būtu nests pa straumi, tas tiktu izskalots vienā vai otrā upes krastā, kā tas desmitiem reižu noticis ar neapdomīgiem peldētājiem vai pārgalvīgiem makšķerniekiem. «Es redzēju to cilvēku, kad viņu izveda, – viņam bija daudz zilumu, tādus ūdenī nevar dabūt. Pa upi regulāri brauc daudz laivu, netālu ir arī laivu bāze. Krastos vienmēr ir daudz makšķernieku. Domāju, ka noziedznieki savu netīro darbu pastrādāja upes otrā krastā, jo tur nav nevienas mājas, ir tikai mežs un ceļš,» domīgs ir kāds Rojas ielas iedzīvotājs.

Divas reizes liek atpazīt vīru

Andreja sieva tika izsaukta uz mirušā atpazīšanu upes krastā. «Es viņu atpazinu, vēl neizkāpusi no mašīnas,» acis aizsegusi ar rokām, saka Iveta. «Viņam viss bija vesels, izņemot sejas vienu pusi, mans pirmais iespaids bija, ka viena sejas puse ir sadragāta.» Vīra meklēšanas laiku, atpazīšanu un policijas attieksmi Iveta nosauc par murgu un teic, ka neko tādu piedzīvot nenovēl «pat recidīvistam, nevienai dzīvai radībai».

Kad Iveta upes krastā bija atpazinusi savu vīru, tikai metra attālumā no līķa viņa tikusi pratināta apmēram pusstundu. «Man prasīja kas, ko, kur, kāpēc, bet es taču neko nezinu. Bija jānoskatās, kā viņu ieliek maisā, kā ieceļ katafalkā. Manuprāt, tas nav humāni,» domā Iveta. Pēc pāris dienām vīrs bija jāatpazīst otrreiz, jo morga darbinieki paziņojuši, ka nekāda Rihtera pie viņiem neesot. Uzzinājuši, kur līķis atrasts, morga darbinieki paziņojuši, ka pie viņiem esot vīrietis, kas atrasts Buļļupē, taču viņš esot reģistrēts kā nezināms. «Man atkal viņš bija jāatpazīst, un policists atkal sastādīja tādu pašu nopratināšanas protokolu kā upes krastā.»

Pirms nedēļas Iveta atkal pārdzīvojusi šoku. Ap astoņiem vakarā atskanējis telefona zvans, zvanītājs bijis Kriminālpolicijas darbinieks. «Viņš man prasa: «Jūs meklējat vīru? Viņš ir atnācis mājās?» Skaidroju, ka mans vīrs jau ir apglabāts. Zvanītājs man saka: «Ā, skaidrs, mēs te no cita rajona, mums te viens līķis ir.» Man piedāvāja atpazīt līķi. Nesaprotu, policijai nav vienotas datu bāzes, vai man tagad piedāvās visus Latvijas līķus atpazīt?» neizpratnē ir Iveta.

Jāpiebilst, ka informācija par Andreja meklēšanu joprojām atrodama publiski pieejamajā Valsts policijas mājaslapā.

Netic versijai par pašnāvību

Jau pagājis vairāk nekā mēnesis, kopš Andreja mirstīgo atlieku atrašanas, un Iveta arvien nav saņēmusi ziņas no likumsargiem par ekspertīzes slēdzieniem. Valsts policijas Preses un sabiedrisko attiecību birojā »VZ« pavēstīja: ekspertīžu slēdzieni ir saņemti, taču tie pagaidām nav publiskojami, izmeklētāji strādājot, un pēc pāris nedēļām varēšot uzzināt ko vairāk.

Gan Ivetai, gan radiniekiem, runājot ar izmeklētājiem, radusies sajūta, ka notikušais varētu tikt kvalificēts kā pašnāvība. «Zinot Andrīti, esmu pārliecināta, ka neko tādu viņš nevarēja izdarīt. Viņš plānoja un darīja lietas uz priekšu. Mēs ļoti, ļoti, un jo īpaši Andrītis, gaidījām mazmeitiņas piedzimšanu. Vēl 28. jūnija vakarā viņš staigāja pa pagalmu un meklēja vietu, kur taisīt smilšu kasti, runāja, ka viņam tagad jāmācās bizītes pīt un bantītes siet. Ja viņš būtu gribējis izdarīt pašnāvību, viņš būtu vismaz pateicis kādu vardu: «Ardievu! Atā!» Viņš būtu nokārtojis lietas, kas skar mani, lai es tagad nebūtu palikusi tā, kā esmu palikusi. Es bez viņa, nu labi, pārspīlēju, pat mobilo telefonu nemāku ieslēgt. Viņš vienmēr teica: «Saulīt, es dzīvoju priekš tevis!» Bez tam arī Andreja izskats liecinot, ka pret viņu pielietota vardarbība.

Krīzes dēļ Andrejam neesot bijis finansiālu problēmu, drīzāk viss gājis augšup, tāpēc tā nevarot būt pašnāvība. Ivetai arī nav ne mazākās nojausmas, kas varētu nogalināt viņas vīru. «Es nezinu, vai Andrītim bija ienaidnieki, šajā ziņā esmu zīdainis. Bet viņa izturēšanās pēdējā laikā nebija mainījusies, nekas neliecināja, ka ir kādas problēmas, nesaskaņas, draudi, – viņš kā vienmēr bija optimists, arī darba kolēģi to saka, viņš visu laiku smaidīja,» skumji pasmaida Iveta. Tagad sievietei jāsāk dzīvot citu dzīvi, jāmēģina rast spēku, lai atkal varētu iziet cilvēkos, atrastu darbu.

Svarīgākais