Sirmgalvi zvērīgi nogalina 15 latu un divu kilogramu cukura dēļ

© F64 Photo Agency

15 latu un divi kilogrami cukura – tāda bijusi kāda sirmgalvja dzīvības cena. Vīrieti līdz nāvei piekāvis kāds agresīvs un iepriekš tiesāts varmāka, kas savā apkaimē pazīstams kā alkohola mīļotājs un kašķīgs cilvēks.

Upuris – kārtīgs lauku vīrs

29. jūlija pēcpusdienā Jelgavas novada Vilces pagastā atrasts nogalināts kādas lauku viensētas 78 gadus vecais saimnieks Raimonds Kapteinis. Likumsargi aizturējuši iespējamo vainīgo – 31 gadu veco Ziedkalnes iedzīvotāju Māri. Vīrietis jau pirms desmit gadiem pastrādājis līdzīgu noziegumu, par ko izcietis piecus gadus ilgu cietumsodu.

Slepkavība notikusi nelielā apdzīvotā vietā Kapteines, kur viena no otra visai patālu atrodas vien dažas viensētas. Vietējie stāsta, ka nu jau mirušais bijis goda vīrs – strādīgs, labsirdīgs, nav ne dzēris, ne smēķējis. Lai arī sirmgalvis dzīvojis viens, pie viņa mājām plešas skaisti iekopts puķu dārzs, aug zemenes, bet tālāk laukā aug kartupeļi, sīpoli un viss cits, kas lauku cilvēka iztikšanai svarīgs. Ne vien malka, bet arī sīki saskaldīti žagariņi salikti rūpīgās grēdās.

«Te bijušas Raimonda dzimtas mājās paaudžu paaudzēs, šķiet, pat viņa dzimtas vārdā vieta nosaukta,» »VZ« atklāj Ināra. Raimonds bijis 2. grupas invalīds kopš bērnības, iespējams, tāpēc savu dzīvi vadījis vientulībā – viņam nebija ne sievas, ne bērnu. Raimondam bijušas ierobežotas roku kustības, taču, neraugoties uz to, tieši ar rokām veicis darbus, kam citiem pietrūcis prasmju. «Viņš gan cirvja kātu ielika, gan izkaptis kapināja, kam vien vajadzēja, palīdzēja. Es 80. gados strādāju kolhoza zirgu stallī, viņš mani apmācīja, kā ar tiem apieties, remontēja zirglietas,» atceras Ināra. «Vienkāršs vecā kaluma lauku cilvēks, kurš pieprata dažādus darbus un labprāt tos darīja. Raimonds bija ļoti labestīgs.» Šo labestību izmantojuši vieglas dzīves tīkotāji – allaž diņģējuši naudu alum un cigaretēm, kāds to atstrādājis, bet cits tā arī palicis parādā.

87 gadus vecā Irmas kundze ir Raimonda attāla radiniece un atceras viņu no šūpuļa laikiem. «Viņš bija ļoti precīzs, akurāts, tīrīgs. Tik labam cilvēkam bija jāaiziet no bandīta rokas, tas ir briesmīgi, vienkārši trūkst vārdu. Mums visiem viņa ļoti pietrūkst,» arvien satriekta ir Irmas kundze. «Raimonds pie mums nāca divas reizes nedēļā – pēc avīzēm un piena. Jāņus kopā nosvinējām. Vēl piektdien vakarā viņš bija atnācis, bet jau sestdien vakarā viņa vairs nebija.»

Sists un spārdīts

Mirušo svētdienas pēcpusdienā atradis kaimiņš Dainis. Pusmūža vīrs teju 20 gadu ik dienu gājis pie Raimonda palīdzēt ikdienas darbos, tiesa, allaž par to saņēmis samaksu. Arī sestdien Dainis bijis pie Raimonda, aizņēmies latu cigaretēm, tobrīd gar Raimonda māju klīdis arī Māris. Neko ļaunu nedomādams, Dainis devies savās gaitās, bet pie sirmā vīra atgriezies nākamās dienas pievakarē, kad atklājis – durvis slēgtas, bet viens no logiem, kas nekad netika vērts vaļā, izņemts. Tad viņš steidzies pie Irmas meitas, kas izsaukusi policiju, un baisais noziegums atklājies. Policija neatklāj, kā tieši sirmgalvis nogalināts, vietējie stāsta, ka viņš sists, spārdīts un durts ar nazi.

Māris likumsargiem atklājis, ka atnācis pie vientuļā vīra un prasījis naudu, sākumā 20 latu, taču vecais vīrs iedevis vien desmit, pēc tam izdevies izdiņģēt vēl piecus. Nogalināt sirmgalvi varmāka nolēmis, jo Raimonds «sācis slikti izturēties», proti, licis iet prom un bīdījis uz durvju pusi. «Lūk, cik lēta cilvēka dzīvība – 15 latu un divi kilogrami cukura, ko promejot slepkava paņēma līdzi, tas ir šausmīgi,» asaras Irmas kundzes acīs nežūst. Par slepkavu vietējie runāt negrib un saka, ka neko par viņu tā īsti nemaz arī nezina.

Mammai kauns par dēlu

Māra 53 gadus veco mammu Birutu »VZ« satiek pie mājas, viņa sēž uz soliņa un lasa žurnālu par dārzkopību. «Es nezinu, ko par to visu domāt. Man jau neviens neko par notikušo nestāsta, zinu tikai tik, cik pagastā runā, ko kaimiņi stāsta,» teic Biruta. «Man pēc notikušā ir kauns kaut kur rādīties, es nekur neeju, man ir bail no telefona zvaniem, jo nezinu, kas mani vēl sagaida.» Sieviete par dēlu nesaka neko labu, atzīst, ka iedzēris viņš kļuvis ļoti agresīvs. «Arī pret mani iedzēris viņš bija rupjš, agresīvs, bet tikai ar vārdiem, man rokas viņš klāt nav licis.» Par savu agresiju un kašķīgumu Māris bieži vien arī esot saņēmis pēc nopelniem. «Tie, kas viņam varēja stāties pretim, tie arī sadeva. Cik neesmu dzirdējusi, ka Māris atkal spārdīts, pa asfaltu mētāts. Tikko no vienas acs zilums noiet, tā otra atkal zila. Man kauns klausīties, ko cilvēki par Māri stāsta.» Pēdējo reizi Māri mamma redzējusi apmēram pirms mēneša, un arī tad abi tikai nejauši satikušies uz ceļa un sasveicinājušies. «Es braucu uz darbu, viņš nāca no gatera, kādam bija palīdzēt. Čau, čau, un viss.» Mamma dēlu nav varējusi arī sazvanīt, jo vienā no dzertiņiem kādā mājā, kur kaimiņiene aizrādījusi Mārim par pārāk skaļu uzvedību un solījusi izsaukt policiju, viņš sācis it kā pats zvanīt policijai, lai tā nomierina sievieti, bet pēc tam aparātu triecis pret sienu, to sadauzot driskās, zina stāstīt Biruta.

Iepriekš kādu laiku Māris dzīvojis pie Birutas un viņas dzīvesbiedra, taču pirms Jāņiem aizgājis. «Viņam nepatika, ka audzinājām, ka nevar dzert, ka ir jāstrādā un jādzīvo godīgi,» saka mamma. «Viņš gribēja dzīvot kā «bomzis». Zinu, ka viņš vazājās Ziedkalnē pa centru, padzīvoja pie viena, pie otra, tad bija atradis kaut kādu pamestu māju un mita tur. Nezinu, kāpēc viņam tāda dzīve patika. Nezinu, varbūt pēdējā laikā arī narkotikas lietoja, tā arī cilvēki runā. Kamēr bija pie mums, dzēra ļoti stipru kafiju, uz mazu krūzīti lika četras karotes, dzēra bez cukura. Ļoti daudz smēķēja, dzert vajadzēja katru dienu. Dzēra divlitrīgo alu.»

Cietums nepāraudzināšot

Dēlu no gada vecuma mamma audzinājusi viena, «kungs» viņus pametis un nav interesējies ne par dēlu, ne meitu. Bērnībā Māris bijis kā visi puikas, reizēm dauzonīgs un neklausīgs, taču pēc 9. klases beigšanas Lielplatones skolā kļuvis nevaldāms – mācības nav turpinājis, interesējuši tikai draugi un iedzeršana. Pirms apmēram desmit gadiem dēls nonācis uz apsūdzēto sola. Tiesāta arī viņa draudzene. «Tas notika Glūdā, Māris dzīvoja pie dāmas. Abi dzēruši, atnākusi kaimiņiene. Nezinu, kas tur nepatika, dzinuši sievieti prom, viņa nav gājusi, tad pa abiem uzkrituši un piebeiguši viņu,» tāds ir mammas stāsts par 2002. gada novembra sākumā dēla izdarīto noziegumu. »VZ« izdevās noskaidrot, ka toreiz tikai 21 gadu vecais Māris un Inta līdz nāvei piekāva tobrīd 53 gadus vecu sievieti. Mirušās ķermeni asins peļķē atrada dzīvoklī uz grīdas. «Viņš man rakstīja no cietuma, jā, tobrīd nožēloja izdarīto, kas cits atlika, iznāca brīvībā, galva uzreiz bija cita. Viņam pēc iznākšanas no cietuma vēl bija viens gads pārbaudes laiks, tad viņš bija tiešām zelts, bet, kā pārbaudes laiks beidzās, tā viss aizgāja vecajās sliedēs.» Biruta nesaprot, kāpēc Māris devies pie Raimonda, iepriekš pie vecā vīra viņš nekad nav gājis. Biruta pati gan Raimondu labi pazinusi, savulaik gājusi pie viņa palīgā strādāt lauku darbus. «Domāju, ka tas draugs Dainis, ar kuru Māris pēdējā laikā ļoti daudz dzēra kopā un kurš gāja Raimondam palīgā, noteikti kādā reizē izlielījās, ka viņš var dabūt pie vecā vīra naudu. Mārim ir nosliece uz agresiju, viņš bija iedzēris, bija par maz, tad nu izlēma, ka tur varēs dabūt naudu.» Mamma ir pesimistiski noskaņota un pārliecināta, ka cietums Māri nemainīs: «Gudrāks viņš neiznāks. Ja jau ar vienu reizi nepietika, tad jau laikam tur būs viņa mājas.»

Vakara Ziņas

Sestdien, 23. novembrī, Valmieras teātrī Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) ar Kultūras ministrijas, Borisa un Ināras Teterevu fonda un Valmieras novada pašvaldības atbalstu rīko 31. Gada balvas teātrī «Spēlmaņu nakts» 2023./2024. gada sezonas apbalvošanas ceremoniju.

Svarīgākais