Saeimas Sociālo un darba lietu komisija citu pēc cita skata priekšlikumus Veselības aprūpes finansēšanas likumā. Līdz šim deputāti ir vienojušies jau par vairākiem būtiskiem punktiem, pirms likumprojektu apstiprināt otrajā lasījumā. Viens no būtiskākajiem ir rosinājums, ko deputāti jau ir apstiprinājuši, un tas paredz: veselības aprūpes publiskais finansējums pakāpeniski palielinās un veido vismaz četrus procentus no iekšzemes kopprodukta.
Priekšlikumu paredzēt veselības aprūpes finansējumu noteikta procenta apmērā no iekšzemes kopprodukta Saeimā iesniedza gan tiesībsargs Juris Jansons, gan Saeimas deputāti Romualds Ražuks (Vienotība) un Andrejs Klementjevs (Saskaņa). Likumprojekta sākotnējā tekstā šāds formulējums nebija atrodams, jo pēc ilgstošām diskusijām valdība neatbalstīja ierosmi likuma pamattekstā iekļaut kaut cik konkrētus skaitļus saistībā ar veselības nozares budžetu. Tiesībsargs, pamatojot savu priekšlikumu, skaidro: ņemot vērā valdības sākotnējo apņemšanos, ka veselības aprūpes finansējumam 2020. gadā ir jāsasniedz četrus procentus no iekšzemes kopprodukta, kā arī izskanējušās prognozes, ka 2020. gadā šāds apjoms nav sasniedzams, aicinu valdības apņēmību skaidri nostiprināt likumā. R. Ražuka priekšlikums arī paredzēja papildināt šo normu, ka ikgadējais finansējums tiek pakāpeniski palielināts, bet nav mazāks par finansējuma apmēru iepriekšējā gadā. Latvija nav pasargāta no krīzes, tāpēc šādas normas ierakstīšana likumā palīdzētu cīnīties par finansējumu arī šādos gadījumos. Pēc R. Ražuka teiktā, šāda norma likumā ir ierakstīta arī Lietuvā. Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība šo priekšlikumu atbalstīja, savukārt Finanšu ministrija bija skeptiska, jo ierakstīt likumā var, taču krīzes gadījumā šādi punkti, visticamāk, nedarbosies.
Visasākās debates Saeimas sēdē līdz šim izcēlušās par priekšlikumu, ko izteikusi bijusī veselības ministre, tagad Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras pārstāve Ingrīda Circene. Viņa aicināja no likumprojekta izslēgt normu, kas paredz, ka veselības aprūpes minimālajā grozā ir ģimenes ārstu pakalpojums. Minimālais pakalpojumu grozs būtu pieejams arī tām personām, kuras nav maksājušas sociālās iemaksas vai nākotnē paredzētās veselības apdrošināšanas iemaksas. «Mēs atbalstām, ka pastāv divi veselības aprūpes pakalpojumu grozi, taču minimālajā būtu iekļaujama tikai neatliekamā palīdzība, dzemdību palīdzība un veselības aprūpes pakalpojumi, kas ārstē saslimšanas ar nozīmīgu ietekmi uz sabiedrības veselības rādītājiem,» sacīja I. Circene. Deputātiem domas dalījās visai krasi - par vai pret, nekādu vidusceļu. Kategoriski šo priekšlikumu neatbalsta Saeimas deputāte, ģimenes ārste Līga Kozlovska: «Ģimenes ārsts, kas ir vispieejamākais iedzīvotājiem, nedrīkstētu būt nodokļu sistēmas uzraugs, kurš liks cilvēkiem iet uz ielas un saukt ātro palīdzību.» Atšķiras arī nozares pārstāvju viedoklis, piemēram, mediķu arodbiedrība atbalsta, ka ģimenes ārsti ir pieejami visiem, tas ir, paliek minimālajā grozā, savukārt pret to ir Slimnīcu biedrība. Lēmums šajā jautājumā nav pieņemts. Kopumā likumprojekts otrajam lasījumam saņēmis 143 priekšlikumus.
Saeimas deputāti par ģimenes ārstiem turpināja diskutēt arī vakar, jo pašreizējā variantā likumprojekts paredz, ka, pieaugot veselības jomas finansējumam, proporcionāli pieaug arī finansējums ģimenes ārstu sniegtajiem veselības pakalpojumiem. Saeimas Juridiskajam birojam radās jautājums - kāpēc tikai ģimenes ārstiem? Arī Latvijas Darba devēju konfederācija un Lielo pilsētu asociācija aicināja izslēgt šo normu. Veselības ministrijas speciālists Ēriks Miķītis skaidroja, ka ģimenes ārstu finansējums veidojas savādāk nekā citiem un, lai finansējums palielinātos arī ģimenes ārstiem, jānosaka šāda norma. «Tur nav teikts tikai ģimenes ārstiem, bet arī,» sacīja Ē. Miķītis. R. Ražuks savukārt to aktīvi kritizēja: «Aplami, kas te ierakstīts, jo tas ir izdarīts mīļā miera labad dēļ ģimenes ārstu streika. Vienu grupu izcelt ir netaisnīgi.» Deputāti savukārt vienojās par Vienotības priekšlikumu - prioritāri novirzīt valsts budžeta naudu veselības pakalpojumiem valsts un pašvaldību veselības iestādēm, nevis privātajam sektoram.