Vasara parasti kliedē mūsu bažas par to, vai visas nepieciešamās uzturvielas var uzņemt ar pārtiku. Šajā gadalaikā, kad dabai labpatīk gluži vai svaidīties ar vitamīniem, jāizmanto visas iespējas mieloties ar daudzveidīgu, garšīgu un svaigu uzturu, just, kā atgriežas dzīvesprieks un vairojas spēki. Kur meklēt šādus produktus? Protams, Rīgas Centrāltirgū.
MEDUS. Meklējot sev tīkamu medus šķirni, nogaršošanu vēlams sākt ar gaišākas krāsas medu. Pavasara medus ir gaišāks, rudens medus - tumšāks. Tumšajā medū ir lielāks minerālvielu daudzums un intensīvāka bioloģiski aktīvo vielu darbība. Lietderīgais medus patēriņš diennaktī ir 1 g uz katru lietotāja svara kilogramu, uzņemot šo daudzumu 2-3 reizēs. Tautas medicīnā medu lieto, lai uzlabotu vielmaiņu, ādas stāvokli, atmiņu, redzi, spēcinātu nervu sistēmu, palielinātu izturību pret nelabvēlīgiem vides faktoriem, paaugstinātu fiziskā un garīgā darba spējas, atjaunotu spēkus pēc pārpūles. Slavenais sengrieķu zinātnieks Pitagors bijis ilgdzīvotājs un allaž apgalvojis, ka par savu garo mūžu var pateikties regulārai medus ēšanai.
ARBŪZI. Reizē ēdiens un dzēriens. Arbūzos ir ap 80% ūdens, 5,5-13% cukuru (glikoze, fruktoze, saharoze), arī pektīnvielas, kalcijs, magnijs, kālijs, fosfors, dzelzs, vitamīni. 100 gramos arbūza mīkstuma ir 224 mg magnija, tāpēc ar 150 gramiem arbūza pietiek, lai nodrošinātu sev diennaktī nepieciešamo magnija devu. Arbūzs pazīstams kā dabīgs diurētisks līdzeklis un žults dzinējs. Tautas medicīna iesaka ēst arbūzus tiem, kuri cieš no podagras, artrīta, aterosklerozes, aptaukošanās, sirds un asinsvadu problēmām. Gatavo arī «jaunības tēju» no arbūzu miziņām: 1-2 tējkarotes svaigu vai kaltētu sīki sagrieztu miziņu aplej glāzi vāroša ūdens. Lietojot šādu tēju ilgākā laika posmā, tiek solīta sejas krāsas uzlabošanās un tvirtāka āda. Vairāk par 2-3 glāzēm dienā gan neiesaka dzert.
AUGU TĒJAS. Iecienītākās plaša patēriņa augu tējas ir tās, kurām nepiemīt stipra ārstnieciska iedarbība, tāpēc ir lietojamas slāpju remdēšanai gandrīz bez ierobežojuma, piemēram, kumelītes, piparmētras, liepziedi, mežrozītes, upenes, ābolu miziņas, avenes, meža zemenītes un vēl citas. Lietpratēji teic, ka vajag paļauties uz savu garšu: kamēr kāda tēja garšo, tikmēr to vajag lietot, jo varbūt tur ir kāda viela, kas organismam tobrīd ļoti vajadzīga, bet, kad viena tēja apnīk, vajag meklēt kādu citu. Izvēle taču ir.
BAZILIKS. Eksperti baziliku vērtē kā izcilu K vitamīna (filohinona) avotu, kas vajadzīgs asins recēšanai, kaulu, zobu, aknu un žultsceļu veselībai. Baziliks ir labs kalcija, A vitamīna, mangāna, magnija un C vitamīna avots, turklāt satur balastvielas. Protams, viss atkarīgs no tā, cik daudz bazilika cilvēks lieto uzturā un cik regulāri to dara. Baziliku pievieno siera un dārzeņu, olu, makaronu, zivju, gaļas un citiem ēdieniem, reizēm lieto arī zemeņu, aveņu un plūmju ievārījumu vai saldo ēdienu garšas dažādošanai. Populārs Vidusjūras virtuves produkts, kura gatavošanā izmanto baziliku, ir pesto - aromātiska garšaugu mērce, ko tradicionāli gatavo no svaiga bazilika, ķiplokiem, Parmas siera, pīniju riekstiem un olīvu eļļas. Visbiežāk pesto pasniedz ar makaroniem, bet tas nav pretrunā arī ar kartupeļiem vai rīsiem.
BIETES. Bietes ir mazkaloriskas, satur vērtīgas, maigas šķiedrvielas, ir salīdzinoši bagātas ar folskābi, satur arī kāliju, fosforu, magniju, dzelzi, cinku. Uzturvielas, kas ir bietēs, kalpo sirds un asinsvadu slimību profilaksei, jo sekmē holesterīna līmeņa normalizēšanos; palīdz ārstēt iekaisumus, pazemināt asinsspiedienu, mazināt osteoporozes risku, uzlabot aknu šūnu darbību, stabilizēt cukura līmeni asinīs; palīdz pret nogurumu un uzlabo pašsajūtu tiem, kas ārstē mazasinību; aktivizē vielmaiņu, uzlabo gremošanu un novērš aizcietējumus.
BURKĀNI allaž uzskatīti par vienu no veselīga uztura stūrakmeņiem, pateicoties savam augstajam karotīna saturam, dod organismam arī B grupas un C vitamīnus, kalciju, kāliju, folskābi un citas labas lietas. Jau senatnē, neko vēl nezinot par vitamīniem, cilvēki bija ievērojuši, ka burkāni palīdz atlabt slimajiem un vārgajiem, veicina gremošanu, nāk par labu redzei. Vieni no retajiem dārzeņiem, kuru vērtība termiskās apstrādes gaitā nemazinās. Koncentrēts un vērtīgs antioksidantu avots ir burkānu sula, tomēr svarīgi uzņemt arī sausni, jo tajā ir šķiedrvielas, kas tik ļoti vajadzīgas gremošanas trakta darbam.
DILLES pašlaik smaržo īpaši spēcīgi. Tās ir vērtīgāks C vitamīna avots nekā citrusaugļi. Pirms vēl dilles sāka audzēt dārzos, tās vāca savvaļā, izmantoja par garšaugu, ārstniecības augu un arī par burvju līdzekli. Grieķiem dilles simbolizēja labklājību un pārticību. Viduslaikos no dillēm tapa gan mīlas dzēriens, gan arī līdzeklis raganu aizbaidīšanai un viņu burvestību neitralizēšanai.
Cilvēki drīz vien pamanīja, ka dilles palīdz pret vēdergraizēm, gāzēm un žagošanos, tāpēc tās uzkoda pēc sātīgām maltītēm. Dzīru noslēgumā pasniedza pat īpašu vīnu, kurā kādu laiku turētas dilles. Šodien dilles ir viens no iecienītākajiem dārzeņiem un garšaugiem, ko izmanto neatkarīgi no gadalaika. Daudzas tautas, arī latvieši, dilles uzskata par neaizstājamu savu tradicionālo ēdienu piedevu.
VASARAS OGAS. Ērkšķogas ir samērā bagātas ar C vitamīnu (pat līdz 60 mg/100 g), satur arī B grupas vitamīnus un karotīnus, vara sāļus, kāliju, fosforu, dzelzi, mangānu, cinku u.c. Tautas medicīna iesaka ērkšķogas pret aptaukošanos, ēdot tās 3-4 nedēļas un līdztekus lietojot mazkaloriskus produktus. Augstā folskābes satura dēļ ērkšķogas ieteicamas mazasinīgiem cilvēkiem un tiem, kuri atkopjas pēc liela asiņu zuduma. Ērkšķogas satur arī vielas, kas palīdz stiprināt asinsvadu sieniņas. Iekaisušu kaklu var skalot ar svaigas ērkšķogu sulas un medus maisījumu, ērkšķogu ēšana labvēlīgi ietekmē ādas stāvokli. Arī upenēs ir daudz vairāk C vitamīna, tās ir arī labs kālija, fosfora, dzelzs un B5 vitamīna avots, satur ēteriskās eļļas, pektīnvielas, organiskās skābes u.c. Vispārzināma ir upeņu sviedrējošā iedarbība, tāpēc der ziemai sarūpēt kādu upeņu ievārījuma burciņu, ja nu gadās saaukstēties. Jāņogās arī ir ne mazums vērtīgu uzturvielu: C vitamīns, dzelzs organismam viegli uzņemamā formā, pektīnvielas, miecvielas, organiskās skābes. Jāņogas ir bagātas ar šķiedrvielām, kas veicina gremošanas sistēmas darbību un zarnu mikrofloras normalizēšanos.
KĀPOSTI. Apēd 200 gramus visparastāko galviņkāpostu, un izrādās, ka C vitamīna dienas norma ir uzņemta, nekas cits nemaz nav jāmeklē. Ēģiptes faraoni esot likuši pasniegt kāpostus pirms dzīrēm, lai mazāk apreibtu no dzērieniem, savukārt senie romieši ēduši kāpostlapas maltītes beigās, lai apēstais labāk sagremotos, un vispār viņi ar tām ārstējuši gandrīz visas kaites. Arī šodien tautas medicīnā kāposti ir cieņā. Vispārzināms ir fakts, ka šie dārzeņi palīdz iekustēties kūtram gremošanas traktam, veicina ēstgribu, palīdz pret aizcietējumiem. Kāpostu novārījumu ar medu izmanto pret klepu, bet kāpostlapu kompreses liek podagras gadījumā.
TOMĀTI. Izredzes atrast kvalitatīvus, smaržīgus un garšīgus vietējos tomātus ir no jūlija līdz oktobrim. Vislabāk, ja tomāti nav noplūkti zaļi, bet nogatavojušies turpat dārzā un nav pabijuši arī ledusskapī, kas jūtami mazina aromātu. Tomāti ir vieni no retajiem dārzeņiem, kas, termiski apstrādājot, nezaudē vērtību. Savā ziņā tā pat pieaug, piemēram, palielinās karotinoīda likopēna koncentrācija. Likopēnam pēdējos gados pievērsta īpaša zinātnieku uzmanība, jo tas ir spēcīgs antioksidants, kas var dot lielu labumu sirds un asinsvadu veselībai. Līdz 18. gadsimtam ārsti esot brīdinājuši ļaudis neēst tomātus, jo tie varot izraisīt šausmīgas nelaimes, sākot no apendicīta un beidzot ar vēzi. 1808. gadā Salemas pilsētiņā Ņūdžersijas pavalstī kāds pulkvedis vārdā Roberts Gibons Džonsons esot atvedis tomātu sēklas un centies jaunos dārzeņus popularizēt, pat piedāvājis vietējiem iedzīvotājiem ikgadēju balvu par lielāko izaudzēto tomātu, taču ļaudis baidījušies tomātus ēst un audzējuši tos tikai skaistumam. 1820. gada 26. septembrī Džonsons nolēmis pierādīt visiem, ka tomāti ir ēdami, un, stāvēdams uz pilsētiņas tiesas nama kāpnēm, divu tūkstošu skatītāju acu priekšā notiesājis lielu grozu ar tomātiem, tā šausminādams publiku, tomēr palikdams sveiks un vesels. Pēc divdesmit gadiem tomātu mode jau pārņēmusi visu Ziemeļameriku.
ĶIPLOKI satur ēteriskās eļļas, nedaudz C vitamīna, B grupas vitamīnus, kalciju, selēnu, fosforu, jodu, varu. Cilvēkiem ar nopietnām slimībām, piemēram, nieru kaitēm, par ķiploku lietošanu jāapspriežas ar ārstu. Izpētīts, ka ķiploki gan kož mēlē, toties nekairina kuņģa gļotādu, tie veicina gremošanu un sekmē labās zarnu mikrofloras attīstību. Tautas medicīnā ķiploks ir ļoti populārs lipīgu slimību profilaksei. Šodien to visbiežāk izmanto, lai neapliptu ar gripu un citām elpceļu infekcijām, bet kādreiz ķiplokus lietoja arī holeras, dizentērijas un tīfa epidēmiju laikā. Grāmatās skaidrots, ka ķiploki satur specifisku vielu - alliīnu. Pati par sevi tā ir bez smaržas, bet, kad ķiploka daiviņu sasmalcina, jau pēc dažām minūtēm alliīns fermenta allināzes ietekmē sašķeļas, un rodas allicīns - gaistoša viela ar raksturīgo ķiploku smaku. Tieši allicīnam ķiploks var pateikties par savu spēju iznīcināt baktērijas.