" Atcerēsimies, cik gadus vajadzēja, lai nomainītu dzemdes kakla skrīninga metodi, kas ir dārgāka, bet daudz efektīvāka un ar pilniem pierādījumiem. Nespēja pārlauzt domāšanu ir briesmīga. Ir taču teiciens - skopais maksā divreiz. Šoreiz ar cilvēku dzīvībām," intervijā aģentūrai LETA saka bijusī veselības ministre Ilze Viņķele.
Fragments no intervijas:
Aizvadītā gada nogalē bija akcija "Dod pieci", kuras moto bija - "Kad no dzīvības šķir nauda". Skaidrs, ka valstij naudas visam nepietiek, un īpaši reto slimību gadījumos zāļu izmaksas ir kosmiski augstas. Tomēr teju katram radās jautājums, kā 21.gadsimta Eiropas valstī var būt tā, ka cilvēku var izārstēt, taču viņš šai ārstniecībai netiek klāt.
Tas nav nekāds mierinājums, taču šādas situācijas ir jebkurā valstī. Šķēres starp industrijas spēju radīt zāles un tehnoloģijas, kas var palīdzēt arī ļoti sarežģītos gadījumos, un finansiālām iespējām to apmaksāt, diemžēl aizvien vairāk pieaug. Taču tas, kā pietrūkst, ir atklāta saruna ar skaidrojumu. Pašlaik tas notiek plakātiskā frāžu līmenī. Nevar būt kādi sporādiski rīkojumi pēc sociālo tīklu vētrām, kas labi izskatās, bet praktiski neko nedod. Nu nevar, nosacīti runājot, piektdienā prasīt atnest risinājumus uz pirmdienu, kā kompensēt individuālos pieprasījumus onkoloģijas jomā. Tā ir teatrāla rīcība.
Protams, ir lietas, kuras var izskaidrot un saprast. Piemēram, ka retu slimību gadījumos valsts nevar apmaksāt zāles, kuras mēnesī maksā vairāk nekā 10 000 eiro. Taču ir lietas, kuras nevar ne izskaidrot, ne saprast. Piemēram, kāpēc valsts apmaksā vienas un tās pašas zāles pie diagnozes krūts vēzis, bet pie diagnozes olnīcu vēzis neapmaksā.
To ir grūti saprast. Es neatceros dzirdējusi skaidrojumu, ka konkrētajām zālēm ir primārais lietošanas mērķis noteiktā lokācijā, kurš ir pierādīts pētījumos. Un tad ir otrais lietošanas līmenis, kur pierādījumu par efektivitāti ir mazāk. Šādam skaidrojumam bija jābūt. Proti, ka nabadzīga budžeta apstākļos izvēle par labu kompensācijai ir primārajam zāļu lietošanas mērķim, kur ir vairāk pierādījumu par efektivitāti. Šādas sarunas nav.
Te gan nav konsekvences, jo ārsti nemitīgi norāda, ka valsts kompensē mazefektīvas zāles, nevis dārgākās un efektīvākās. Jautājums, vai tas ir pareizi, jo nauda tiek izdota jebkurā gadījumā, bet jautājums par efektivitāti ir aktuāls.
Te gan es gribētu piekrist. Atcerēsimies, cik gadus vajadzēja, lai nomainītu dzemdes kakla skrīninga metodi, kas ir dārgāka, bet daudz efektīvāka un ar pilniem pierādījumiem. Nespēja pārlauzt domāšanu ir briesmīga. Ir taču teiciens - skopais maksā divreiz. Šoreiz ar cilvēku dzīvībām.
Kāpēc mēs tā darām?
Man nav atbildes. Te gan jāsaprot, ka, ja neizdodas pārliecināt Finanšu ministriju par lielāka budžeta piešķiršanu, tad esošā budžeta ietvaros dārgākas zāles var kompensēt mazākam cilvēku skaitam. Tieši tik skarbs ir rēķins.