Pikets un citi jaukumi
Pirms Lieldienām piestāv runāt par garīgumu, par atdzimšanu, par spējām celties augšup no pīšļiem, bet, piedodiet, tas lai šoreiz paliek svēto tēvu pārziņā. Dzīvē no visas šīs Lieldienu padarīšanas ir tik vien, cik maza bērna prieka, zaķa izdētās olas meklējot. Kaut nebūsim naivi, ne jau visiem bērniem šis prieks tiek.
Nezinu, vai kāds pamanīja ziņu par to, ka Ziepniekkalnā kādai gādīgai deviņu bērnu māmuļai policija šonedēļ atņēma zīdaini, jo cienītā kundze esot bijusi vairāk nekā trīs promiļu žvingulī. Tautas valodā runājot, tas nozīmē - piedzērusies lopā. Kā noprotams, sviķošana notikusi kopā ar vēl dažām augstākās sabiedrības dāmām pamatīgi piepīpētās telpās, kas kā radītas zīdaiņu komfortam. Ziņā lasāms arī tas, ka daži apreibušās lēdijas bērni esot bērnu namu iemītnieki, bet citi izdalīti adopcijai.
Nenoliedzami, Latvija ir brīva valsts un katrai dzēroņai ir visas tiesības laist pasaulē tik daudz bērnu, cik tā pati vēlas, darīt ar tiem, ko vēlas. Lai tik kāds pamēģina nosodīt šīs vai kādu citu lēdiju morālo stāju, tikumus un svēto pienākumu vairoties par spīti prezervatīvu reklāmām un citiem sātaniskiem izgudrojumiem dzimstības ierobežošanai. Katrs ir tiesīgs atpūsties, kā pats vēlas. Šī ir ļoti tipiska situācija mūsu sabiedrībai, kuras locekļi stāv piketos pie Saeimas, pieprasot tiesības nedzemdējušām sievietēm tirgot savas olšūnas, novērst vardarbību pret cirka dzīvniekiem, palielināt dzimstību par katru cenu, cīnās par un pret tradicionālajām ģimenēm un ko tik vēl. Rezultātā maksājam mēs visi - nodokļos, ar drošību uz ielām un ko tik nu visu vēl.
Savā ziņā spoguļattēls šai ziņai ir vēl viena šonedēļ kaut kur interneta plašumos pavīdējusi vēsts par kādu audžumāti no Liepājas. Viņa saņēmusi nosacītu sodu par savas mazgadīgās atvases pēršanu, kura nonākusi ģimenē saskaņā ar Bāriņtiesas lēmumu. Bērns, ja ticam medijos atrodamajai informācijai, saņemšot no audžumātes arī 500 eiro kompensāciju. Tāpēc, godātās latvju mātes, nākamreiz padomājiet, pirms aicināt ciemos bērziņdakteri. Ja šo visu saliktu kopā klasiskā Zoščenko vai Harmsa stilā, iznāktu absurda satīra, kas diezin vai būtu pa prātam arī šodienas politiķiem un urrāpatriotiem ar viņu jancīgajām pozitīvisma un politkorektuma kampaņām. Diemžēl šis nav literārs, bet gan sadzīvisks neprāts.
Pie prezidenta pils rakstnieki un intelektuāļi, kas atjaunoja Latvijas PEN klubu, aizvakar piketēja, prasot brīvību Ansim Ataolam Bērziņam. Saule spīdēja, televīzijas filmēja, klīda baumas, ka prezidents Ansi nepažēlošot. Pēc piketa Valsts prezidentam Vējoņa kungam tomēr tika iesniegta vēl viena vēstule, kurā tiek lūgts izbeigt šo dīvaino riņķa danci starp indivīdu un tieslietu sistēmu, kas veselu vīrieti spēka gados draud padarīt par invalīdu uz visu atlikušo mūžu.
Kamēr vieni autori stāvēja piketā, atbalstot Ansi, citi koda pirkstos un rakstīja epasta vēstules Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes 3. nodaļai, kura atbild par kārtību interneta un intelektuālā īpašuma jomā. Pēc kāda brīža pieklusuma sarosījušies ir tie tīkla zaglēni, kuri nelegāli izvieto dažādus lejupielādējamus latviešu rakstnieku tekstus. Māra Jakubovska bija tā, kas pamanīja jaunās aktivitātes, īsā brīdī saskaitot, ka viņas darbus var nelegāli nopumpēt vairāk nekā 30 adresēs.
Pat vislielākais mūlāps pasaulē labi zina, ka veikalā neko par velti nedod, ka degvielas uzpildes stacijā par brīvu benzīnu bākā nelej, bet zagt autortiesības vienai daļai mūsu līdzpilsoņu šķiet ļoti dabiski. Tas nekas, ka autors nesaņem par savu darbu to, ko viņš ir pelnījis. Tas nekas, ka izdevējs cieš zaudējumus. Tas nekas, ka grāmatu tirgotāji cieš zaudējumus. Tas nekas, ka poligrāfiķi cieš zaudējumus. Nu kuram tas rūp? Te nu laiks tomēr būtu valstij sākt domāt, kā aizstāvēt grāmatniecības nozari, jo pretējā gadījumā grāmatniecības nozare varētu izdomāt, kā aizstāvēt sevi Eiropas līmenī. Tad atkal var gadīties, ka valsts par to dabūs maksāt daudz vairāk nekā tagad, ja tā ieviestu kārtību šajā jomā. Nav te ko gaidīt, ka autortiesību zagļi paši no sevis pāraugs un pēc Lieldienām modīsies jaunā apziņas kvalitātē. Ja paskatāmies vēsturiski, Marksa piesauktais lumpenproletariāts vienmēr ir pārticis no haļavas. Šajā ziņā autortiesību zagļi ir klasiski lumpenproletariāta pārstāvji. Gan jau arī šī raksta komentāros viņi anonīmi plātīsies, kā veikli kačā zagtu mantu. Bet ko no lumpena var gribēt? Kad var, viņi dedzina muižas un slepkavo turīgos. Kad nevar, tad apzog autorus, zog puķes kapos un krāsaino metālu.