Krievijas karš pret Ukrainu – Krievijas karš pret Eiropas vides veselību

Tieši pirms trim gadiem, 2022. gada 24. februārī, Krievija uzsāka visaptverošu karu Ukrainā. Kara militāro, politisko, humāno vērtējumu sniegs politiķi un militāristi. Jau šobrīd dažādi pasaules līderi dažādi un pat pretrunīgi traktē kara iemeslus. ASV prezidents Donalds Tramps mūs pēdējā mēneša laikā pārsteidz ar savu izpratni par Krievijas iebrukumu Ukrainā. Kaut dažādu informācijas avotu sniegtie skaitļi ir atšķirīgi, jādomā, ka karā un netiešā kara ietekmē bojā gājis vismaz miljons cilvēku, protams, galvenokārt militārpersonas. Pēc dažādiem datiem 11–20 miljoni cilvēku ir pārvietoti vai pārvietojušies, ļoti daudzi Ukrainas iedzīvotāji ir emigrējuši. Kara netiešā ietekme uz veselību ir izraisījusi lielāku civiliedzīvotāju saslimstību un mirstību, galvenokārt nepietiekama uztura, infekcijas slimību, neinfekcijas slimību saasināšanās, mātes un zīdaiņu slimību, kā arī garīgo un uzvedības traucējumu dēļ. Krievijas militārie spēki ir nodarījuši plašus postījumus civilajai infrastruktūrai veselības aprūpē, lauksaimniecībā un pārtikas apgādē, ūdensapgādē un kanalizācijā, enerģētikā, transportā un komunikācijās. Karš ir izpostījis Ukrainas ekonomiku un mazinājis pārtikas un energoapgādes drošību daudzās pasaules valstīs.

Tomēr mans uzdevums šodien ir pievērst uzmanību kara postījumiem Ukrainas videi. Vide ir klusais kara upuris. Autora viedoklis, ka bīstamākais ir gaisa, ūdens un augsnes ķīmiskais piesārņojums, kā arī fakts, ka 30% Ukrainas teritorijas ir piesārņotas ar kājnieku mīnām un nesprāgušu munīciju. Ainavu iznīcināšana, apšaude, ugunsgrēki, mežu izciršana un piesārņojums ir negatīvi ietekmējuši vismaz trešdaļu Ukrainas teritorijas. Krievijas veiktā Zaporižjas atomelektrostacijas sagrābšana un Nova Kahovkas dambja iznīcināšana ir radījušas ilgtermiņa vides problēmas un bažas par iespējamu kodolkatastrofu.

Kara rezultātā nodarītais kaitējums videi ir divējāds - kaitējumu nodara netiešas militārās darbības (Krievijas militāristi pilnīgi ignorē savas rīcības sekas, īpaši jau dabas aizsardzības jomā), kā arī - kaitējums Krievijas karā pret Ukrainu nereti ir daļa no militārās stratēģijas. Krievijas militāristi veic apšaudes, kas izraisa meža ugunsgrēkus; veic "izdedzinātas zemes" taktiku, kur tipiskākais piemērs ir plūdi, kas rodas, sagraujot aizsprostus; veic militāras darbības videi jutīgās teritorijās, piemēram, dabas rezervātos. Jāpiebilst, ka vidi nīdējušas un negatīvi ietekmējušas ir gan Krievijas uzbrukuma, gan Ukrainas aizsardzības militārās darbības. Bet atbildīgas par šīm kara darbībām ir tikai un vienīgi Krievijas valdošās aprindas, kas izraisīja šo karu.

Gaisa piesārņojums

Gaisa piesārņojums Ukrainā tieši un netieši attiecas uz visu Eiropu, tajā skaitā - uz Latviju. Bombardēšanas un tās izraisīto ugunsgrēku dēļ ir krasi palielinājusies smalko daļiņu koncentrācija. Piemēram, Kijivā smalko cieto daļiņu koncentrācija 2022. gada 19. martā - nepilnu mēnesi pēc Krievijas iebrukuma sākuma - bija 27,8 reizes lielāka par Pasaules veselības organizācijas noteikto normu. Otrs gaisa piesārņošanas avots ir degvielas uzglabāšanas iekārtu iznīcināšana. Kara sākumā Ukrainā tika iznīcinātas degvielas noliktavas, sadedzinot simtiem tonnu naftas, naftas produktu un benzīna. Jāteic, ka kara trešajā gadā šāda veida piesārņojumu abas karojošās puses rada simetriski, jo arī Ukrainas droni aizsniedz Krievijas naftas produktu ražotnes un noliktavas.

Trešais nopietnais gaisa piesārņojuma avots ir Krievijas uzbrukumi minerālmēslu un slāpekļskābes rūpnīcām, kuru rezultātā atmosfērā ir nonācis ļoti daudz slāpekļskābes un amonjaka.

Pasaules dabas fonda sniegtajā informācijā atradu tādu interesantu atziņu, ka kara laikā gaisa piesārņojumu lielā mērā rada militārās tehnikas, tostarp tanku, artilērijas, bruņumašīnu un kravas automobiļu pārvietošana plašā mērogā, kas ir radījusi lielu daudzumu putekļu, kā arī fosilā kurināmā emisiju. Krievija karā izmanto (vai drīzāk noraksta) vecos, pagājušā gadsimta vidū ražotus tankus un bruņmašīnas, kas patērē ļoti daudz degvielas.

Kara trešajā gadā uzsvars tiek likts uz raķešu un dronu uzbrukumiem dzīvojamajām un citām ēkām. Ēku iznīcināšana sprādzienu veidā izraisa ne tikai spridzekļu toksisko vielu, bet arī sārmu putekļu, cementa daļiņu, stikla, azbesta, svina un citu smago metālu, kā arī organisko vielu, tostarp policiklisko aromātisko ogļūdeņražu nonākšanu gaisā. Šis vielas piesārņo pilsētu gaisu un pasliktina pilsētu iedzīvotāju dzīves apstākļus.

Ukrainā pagājušajā vasarā plosījās meža ugunsgrēki, ko izraisīja militārās darbības. Nepietiekama ugunsdzēsēju skaita dēļ šie ugunsgrēki plaši izplatījās. Meža ugunsgrēku dūmi satur smalkās un rupjās cietās daļiņas, oglekļa monoksīdu, metānu, slāpekļa oksīdus, gaistošos organiskos savienojumus un daudzas citas toksiskas vielas.

Gaisa piesārņojuma radīšanā nevar nepieminēt aizdomas par Krievijas militāristu veiktu ķīmisko ieroču izmantošanu. Ukraina ir apsūdzējusi Krieviju masu nekārtību novēršanas līdzekļu un balto fosfora bumbu izmantošanā. Tomēr es neesmu radis apstiprinājumu šiem ziņojumiem, jo Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijas (OPCW) inspektoriem nav iespējams veikt pārbaudi uz vietas aktīvu kauju laikā.

Karš ir palielinājis Ukrainas neaizsargātību pret klimata pārmaiņām un sarežģījis tās centienus samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas.

Ūdens piesārņojums

Militārās operācijas izraisa saldūdens resursu ķīmisko piesārņojumu galvenokārt no munīcijas un kara aprīkojuma izgāšanas upēs un ezeros, munīcijas sadalīšanās un sprāgstvielu atlieku izdalīšanās un izskalošanās caur gruntsūdeņiem, gan rūpniecisko iekārtu bojājumiem. Gruntsūdeņus, kas nodrošina 25% Ukrainas dzeramā ūdens vajadzību, lielā mērā jau ir piesārņojušas sprāgstvielu atlieku - perhlorāta un nitrātu - izskalošanās no augsnes un nonākšanas gruntsūdeņos. Kara laikā ūdens infrastruktūrai tieši un netieši ir nodarīti bojājumi militāro uzbrukumu rezultātā, neraugoties uz starptautiskajām konvencijām, kas aizliedz uzbrukumus ūdens infrastruktūrai (piemēram, aizsprostiem), ja civiliedzīvotājiem nodarītais kaitējums ir nesamērīgs ar militāro ieguvumu. Šādi Krievijas uzbrukumi liedz cilvēkiem lietot vietēji iegūtu dzeramo ūdeni, traucē sanitāriju, kā arī piesārņo virszemes un gruntsūdeņus.

Kara pirmajā gadā (bet arī turpmāk) Krievija tika iznīcinājusi vairāk nekā pusi Ukrainas hidrotehnisko būvju, ūdens sūkņu staciju, kanalizācijas sūkņu staciju un ūdens attīrīšanas iekārtu. Kara rezultātā virszemes ūdeņos ir novadīts ļoti liels apjoms notekūdeņu. Šobrīd vismaz 20% Ukrainas iedzīvotāju ir ierobežota piekļuve drošam ūdenim vai tā nav vispār. Pēc Nova Kahovkas dambja sagraušanas 2023. gada jūnijā aptuveni 1,25 miljoni cilvēku un vairāk nekā 300 000 bērnu Dņipras, Zaporižjas, Nikolajevas un Hersonas apgabalos bija bez stabilas un drošas dzeramā ūdens piegādes.

Šķiet, ka vislielāko ūdens piesārņojumu ir piedzīvojis Krievijas okupētais Donbass. Pamesto ogļraktuvju applūšana ir radījusi virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu piesārņojumu. Piesārņotā ūdens notece no applūdušajām raktuvēm Ukrainas austrumos nonāk Ziemeļdoņecas (Severskijdoņeca vai Siverskijdoneca) upē un Azovas jūrā. Visnopietnākos draudus rada Oleksandra-Zahida raktuve, kurā kopš 1989. gada tiek uzglabāts hlorbenzols un citi bīstamie atkritumi, un Junij-Komunar raktuve, kurā Padomju Savienība 1979. gadā detonēja 0,3 kilotonnu kodolbumbu, lai veicinātu metāna noplūdi. Junij-Komunar raktuve tika slēgta 2002. gadā, un sūknēšanas darbības tagad ir pārtrauktas, radot risku, ka radioaktīvos izotopus saturošs ūdens noplūst un piesārņo apkārtējo augsni, upes, gruntsūdeņus un apdraud dzeramā ūdens krājumus. Lieki piebilst, ka Krievijas okupētajās Ukrainas teritorijās nenotiek nekāds ķīmiskā piesārņojuma monitorings, nerunājot par starptautisku ekspertu iesaisti.

Ukrainai gar Melno jūru un Azovas jūru ir aptuveni 2700 km gara krasta līnija. Lielākās ostas, piemēram, Odesa, Nikolajiva un Mariupole, ir bijušas atkārtotu un ilgstošu Krievijas uzbrukumu mērķis. Šo un citu uzbrukumu rezultātā upēs, upju grīvās, kā arī Melnās jūras un Azovas jūras piekrastē ir notikusi naftas noplūde un citi ūdens piesārņojuma gadījumi. Tiesa, jau pirms kara gan Melnā jūra, gan Azovas jūra gadu desmitiem cieta no vides degradācijas. Melnās jūras, kurā ietek trīs lielākās Eiropas upes, sateces baseins ir aptuveni piecas reizes lielāks par tās virsmas platību. Tā kā šajā teritorijā atrodas lielas rūpnieciskās ražotnes un plašas lauksaimniecības zemes, ūdens piesārņojums ir bijis ļoti izplatīts. Melnās jūras lielais dziļums un seklais izplūdums ir iemesls ļoti nelielai ūdens sajaukšanai, un dziļāk par 100 m Melnajā jūrā gandrīz nav skābekļa, kas nozīmē - gandrīz nav dzīvības. Azovas jūra ir ļoti sekla, un tajā dominē Donas un Kubaņas upju pieplūdums. Tās seklajos ūdeņos esošās barības vielas savulaik nodrošināja lielus zivju krājumus, tomēr eitrofikācija, piesārņojums, pārzveja un piekrastes militārās darbības ir degradējušas tās ekosistēmas.

Kara ietekme uz piekrastes un jūras ekosistēmām galvenokārt ir ķīmiskais piesārņojums, troksnis, apšaudes un nocietinājumu radītais fiziskais kaitējums dzīvotnēm un dabas aizsardzības pasākumu ierobežošana. Pludmalēs un citās piekrastes teritorijās ir izvietotas kājnieku mīnas, lai novērstu pretinieka izsēšanos ar amfībijām. Turklāt gan Krievija, gan Ukraina ir izvietojušas jūras mīnas. Sistēmas, ko izmanto jūras kara flotes kuģu un zemūdeņu atklāšanai Melnajā jūrā, nogalina delfīnus. Lielākās upes, piemēram, Dņepra, Dņestera un Dona, kas ietek Melnajā jūrā un Azovas jūrā, pēdējos gados ar saviem ūdeņiem atnesušas toksiskas vielas no sauszemes militārām darbībām.

Dņepras upes Nova Kahovkas dambja saspridzināšana 2023. gada 6. jūnijā izraisīja masveida plūdus upes lejtecē, kas Dņepras upes deltā un Melnajā jūrā aiznesa organiskos atkritumus, naftu, kājnieku mīnas un nesprāgušu munīciju. Par šo - nedaudz plašāk.

2023. gada 6. jūnijā sprādziens pārrāva Nova Kahovkas dambi uz Dņepras upes Ukrainas dienvidos, ļaujot izplūst 19,9 miljardiem kubikmetru ūdens no Kahovkas ūdenskrātuves, kas applūdināja 77 apdzīvotas vietas, vairāk nekā 100 000 hektārus lauksaimniecības zemju, dabas parkus un mežus lejpus upes. Lai gan Ukraina un Krievija par sprādzienu vaino viena otru, ar drošu pārliecību var apgalvot, ka dambi uzspridzināja Krievijas militārpersonas - Krievija tobrīd bija aizsprostu okupējusi, un tai bija līdzekļi, motīvi un iespējas iznīcināt aizsprostu. Ženēvas konvencijas I protokola 56. pants aizsargā aizsprostus pret uzbrukumiem, bet Krievija, kā zināms, savas starptautiskās saistības ignorē. Kā vēlāk tiks aprakstīts, Krievija šobrīd no Ženēvas konvencijas I protokola ir izstājusies.

Nova Kahovkas dambja iznīcināšana ir liela humāna un ekoloģiska katastrofa. Glābēji un brīvprātīgie evakuēja vairāk nekā 4000 cilvēku, bet vairāk nekā 50 cilvēku gāja bojā. Simtiem tūkstošu cilvēku zaudēja piekļuvi drošam dzeramajam ūdenim. Kultūraugi applūda ar ūdeni, un liela daļa 2023. gada ražas tika iznīcināta. Aizsprosta sabrukšanas rezultātā gāja bojā desmitiem tūkstošu tonnu zivju, kā arī aptuveni 20 000 dzīvnieku. Dabas parku un rezervātu applūšana iznīcināja reto floru un faunu. Dņepras upe tika piesārņota ar vairāk nekā 150 tonnām mašīnu eļļas, lielu daudzumu organisko atkritumu un nezināmu skaitu kājnieku mīnu, ko plūdu ūdeņi bija izskalojuši. Piesārņojums, atkritumi un kājnieku mīnas tika aiznestas lejup pa upi uz Melno jūru.

Dambja sagraušanas ilgtermiņa ietekme uz vidi, visticamāk, būs vēl smagāka vai, citiem vārdiem - vēl nav izvērtēta ilgtermiņā. Kahovkas ūdenskrātuve un meliorācijas sistēma nodrošināja irigāciju Hersonas, Zaporižjas un Dņipras apgabaliem. Zaudējot aizsprostu, vairāk nekā 1 miljons hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes šajos trijos apgabalos būs neizmantojami nākamos gados, jo trūks ūdens. Lauksaimniecības zeme, kas vairs netiks apūdeņota un apstrādāta, būs pakļauta augsnes erozijai un pārtuksnešošanai. Plūdu dēļ Ukrainas graudu eksporta apjoms samazinājās par 14%. Lielākā daļa šīs ietekmes jūtama valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem, kuras ir atkarīgas no Ukrainas graudu eksporta.

Augsnes piesārņojums

Augsnes fiziskos bojājumus rada tuneļu un tranšeju rakšanu, smagās karaspēka tehnikas pārvietošanās radītā zemes sablīvēšanās, kā arī sprāgstvielu radītie krāteri. Krievijas nocietinājumi Ukrainā ir vērienīgākie aizsardzības darbi kopš Otrā pasaules kara. Tie stiepjas vairāk nekā 1000 km garumā un ietver prettanku grāvjus, tranšejas un betona barjeras. Ik dienu tiek izšauti desmitiem tūkstošu artilērijas šāviņu, kas rada krāterus, kas padara Zemi par Marsa ainavu.

Augsnes ķīmisko piesārņojumu rada munīcija, kā arī ķīmisko vielu noplūde, bojājot rūpnieciskos objektus un atkritumu izgāztuves, kā arī eļļu un smērvielu noplūdes un izšļakstīšanās no militārās tehnikas, īpaši - šo tehniku sabombardējot. Ķīmiskās vielas, jo īpaši bioloģiski nenoārdāmi elementi un savienojumi, ko izmanto militārajā munīcijā, kā arī sprāgstvielās, var piesārņot augsni un virszemes ūdeņus un vēlāk gadu desmitiem negatīvi ietekmēs cilvēku un ekosistēmu veselību. Smagie metāli ir visbiežāk sastopamie un visizturīgākie piesārņotāji kara zonās, visvairāk - svins, antimons, hroms, arsēns, dzīvsudrabs, niķelis, cinks, kadmijs un varš. Augsni piesārņo arī ieroču sistēmu materiāli, kas sastāv gan no sprāgstvielām, gan propelentiem. Visbiežāk izmantotās sprāgstvielas ir heksahidro-1,3,5-trinitro-1,3,5-triazīns, 2,4,6-trinitrotoluols un oktahidro-1,3,5,7-tetranitro-1,3,5,7-tetrazocīns. Retākas sprāgstvielas ir nitroglicerīns, 1,3,5-trinitrobenzols, dinitrobenzols, 2,4,6-trinitrofenols un N-metil-N,2,4,6-tetranitroanilīns, nitrogvanidīns, nitroceluloze, 2,4- dinitrotoluols un perhlorāts. Šo enerģētisko materiālu liktenis vidē ir ļoti atšķirīgs un ir atkarīgs no to specifiskajām fizikāli ķīmiskajām īpašībām un bioloģiskās noārdīšanās spējas. Munīcija var saturēt arī per- un polifluoralkilvielas, kas ilgstoši saglabājas vidē.

Krievijas agresijas rezultātā Ukraina ir ļoti piesārņota ar kājnieku mīnām un nesprāgušu munīciju. Aptuveni 200 000 kvadrātkilometru jeb vairāk nekā trešdaļa Ukrainas teritorijas ir piesārņota ar kājnieku mīnām, kuru izvietošana ir dokumentēta 11 no 27 Ukrainas reģioniem. Mīnu lauki, kuros ir gan prettransportlīdzekļu, gan kājnieku mīnas, stiepjas lielākajā daļā 2500 km garās kontaktlīnijas starp Ukrainas un Krievijas spēku kontrolētajām teritorijām. Papildus militārajiem upuriem ir ziņots par gandrīz 2000 civiliedzīvotājiem, kas ir ievainoti vai nogalināti ar mīnām saistītos incidentos. Katrs astotais no šiem upuriem bija bērns.

Gandrīz trešdaļa Ukrainas zemes ir piesārņota ar nesprāgušu munīciju, kas ietver artilērijas lādiņus, granātas, mīnmetēju lādiņus, kasešu munīciju, raķetes un improvizētās spridzināšanas ierīces. Dažu veidu munīcijas bojājumu biežums var būt ļoti augsts, turklāt munīcija, kas sākotnēji nespēj eksplodēt, mēdz siltuma, šķidruma vai citu apkārtējās vides faktoru dēļ neparedzēti eksplodēt (jebkurā laikā). Pēc kara beigām paies vismaz 50 gadu, līdz visas kājnieku mīnas un nesprāgušā munīcija Ukrainā tiks iznīcināta. Pasaules Banka ir aplēsusi, ka pilnīga Ukrainas atmīnēšana izmaksās vairāk nekā 40 miljardus ASV dolāru.

Ainavu un biotopu iznīcināšana

Ukraina ir daļa no "Eiropas zaļās sirds", kas ietver retas stepju ekosistēmas, piekrastes mitrājus, alpīnās pļavas, senus dižskābaržu mežus un plašus kūdrājus. Tā ir mājvieta lielai daļai Eiropas bioloģiskās daudzveidības, tostarp 70 000 augu, dzīvnieku un putnu sugām, no kurām daudzas ir retas un endēmiskas (sastopamas tikai vienā vietā). Lauksaimniecības zemēs, kas aizņem 69% Ukrainas teritorijas, atrodas 25% no pasaules melnzemes - bagātas, ļoti auglīgas augsnes. Meži aizņem 18% Ukrainas zemes.

Militārās darbības ir negatīvi ietekmējušas aptuveni 30% valsts aizsargājamo teritoriju, kas aizņem vairāk nekā 1,2 miljonus hektāru, tostarp 23 nacionālos parkus un dabas rezervātus. Šie biotopi ir iznīcināti, rokot tranšejas un nocietinājumus, plaša mēroga militārās pārvietošanās dēļ, kā arī izvietojot kājnieku mīnas, apšaudēs, ugunsgrēkos, mežus izcērtot vai vienkārši - piesārņojuma dēļ. Papildus sauszemes mīnām un nesprāgušai munīcijai liela daļa ainavas ir piesārņota ar iznīcinātu militāro aprīkojumu un citām kara paliekām. Šīs destruktīvās militārās darbības ir ietekmējušas sauszemes un ūdens ekosistēmu struktūru un funkcijas. Daži dzīvnieki, piemēram, stepes ērglis, melnais stārķis, brūnais lācis, Eirāzijas lūsis, Ukrainā ir uz izmiršanas robežas, jo to dzīvotnēs pastāvīgi notiek militāras darbības. Šīs militārās aktivitātes un Krievijas rosība okupētajās teritorijās ir traucējusi jebkādus dabas aizsardzības pasākumus.

Radiācijas riski

Ukrainā ir četras atomelektrostacijas, kurās atrodas 15 Krievijas VVER konstrukcijas saspiestā ūdens reaktori. Šīs atomelektrostacijas pirms 2022. gada Krievijas iebrukuma nodrošināja 50% iekšzemes elektroenerģijas vajadzību, turklāt Ukraina bija elektrības eksportētājvalsts.

Ukrainā atrodas arī bijušās Černobiļas atomelektrostacijas teritorija un tās piesārņotā slēgtā zona. Citas būtiskas radiācijas piesārņojuma vietas ir objekti, kuros tiek uzglabāta kodolelektrostaciju izlietotā degviela un citi radioaktīvie atkritumi, piemēram, jau minētā Junij-Komunar raktuve, urāna ieguves un pārstrādes iekārtas, kā arī pētniecības, medicīnas un rūpniecības objekti, kuros izmanto kodolenerģijas avotus (piemēram, eksperimentālais "Neitronu avota" reaktors Harkivas Fizikas un tehnoloģiju institūtā, kas tika apšaudīts 2022. gada martā un jūlijā).

2022. gada 4. martā Zaporižjas atomelektrostacija (ZNPP) kļuva par pirmo darbojošos civilo atomelektrostaciju, kas jebkad cietusi bruņotā uzbrukumā. Ženēvas konvencijas 1977. gada I protokols aizliedz uzbrukumus kodolspēkstacijām, pat ja šīs stacijas ir militāri mērķi. Padomju Savienība 1989. gadā ratificēja I protokolu, taču 2019. gadā Krievija šo ratifikāciju atsauca. Krievijas veiktā ZNPP sagrābšana un nepārtraukta okupācija ir izraisījusi iekšzemes un starptautiskās sabiedrības bažas par risku, ka militārās darbības var izraisīt katastrofālu jonizējošā starojuma noplūdi. Kopš Krievijas spēki ir okupējuši ZNPP, tā ir cietusi no sporādiskas apšaudes, vairākkārtējiem ārējās elektroenerģijas padeves pārtraukumiem un draudiem pārtraukt ūdens piegādi. Starptautiskā atomenerģijas aģentūra, kurai 2022. gada septembrī tika atļauts apmeklēt ZNPP, ir atstājusi tur savus pārstāvjus, lai mēģinātu nodrošināt objekta aizsardzību līdz kara beigām.

Tiesa, ZNPP ir projektēta tā, lai izturētu dabas un cilvēka izraisītas briesmas. Reaktoru aktīvās zonas aizsargā biezas, ar tēraudu stiegrota betona aizsargbūves, un tās ir projektētas tā, lai visi radioaktīvie materiāli būtu izolēti no apkārtējās vides. Atšķirībā no Černobiļas AES ZNPP reaktoros izmanto tādu pašu hermetizētu vieglā ūdens reaktoru tehnoloģiju kā rietumvalstu kodolreaktoros. Izlietotās kodoldegvielas kompleksus sākotnēji uzglabā un atdzesē izlietotās kodoldegvielas baseinos reaktora hermetizētajā apvalkā, bet pēc tam tos pārvieto ārā uz sauso izlietotās kodoldegvielas glabātavu.

Tai pašā laikā kodolspēkstacijām ir nepieciešama rezerves elektroenerģijas piegāde, lai nodrošinātu dzesēšanu reaktoru saražotam sabrukšanas siltumam un uzturētu kontroli. ZNPP ir četras galvenās augstsprieguma elektrolīnijas ārpus teritorijas, kā arī rezerves līnijas, kas savienotas ar termoelektrostaciju. Pilnīga strāvas zuduma gadījumā reaktoriem ir dīzeļģeneratori, kas var nodrošināt strāvas padevi uz dažām nedēļām.

2022. gada septembrī visi seši ZNPP reaktori tika ieslēgti aukstās apturēšanas režīmā, kurā vadības stieņi tika pilnībā iebīdīti degvielā. Šajā režīmā temperatūra un spiediens tiek samazināti krietni zem darba līmeņa, tādējādi samazinot tūlītējas radiācijas noplūdes risku. Tomēr aukstā izslēgšana pilnībā nenovērš risku. Ja vienā vai vairākos reaktoros tiktu pārtraukta dzesēšana, operatoriem būtu nepieciešams ilgāks laika periods, lai novērstu problēmu, pirms reaktora serdes dzesēšanas ūdens sāktu vārīties, izraisot degvielas pārkaršanu un sabrukumu.

Pēc Nova Kahovkas dambja sagraušanas 2023. gada jūnijā ūdens līmenis ūdenskrātuvē, kas apgādā ZNPP, pazeminājās. Ūdens ir nepieciešams, lai no reaktoriem un izlietotās degvielas dīķiem aizvadītu atlikušo siltumu. Tiek lēsts, ka uz vietas esošo rezerves variantu pietiks vēl vienam gadam.

Risku palielinošie faktori ir bruņotu konfliktu turpināšanās, stress un sarežģīti darba apstākļi personālam, kā arī sabotāžas draudi. Katastrofālas radiācijas noplūdes gadījumā no ZNPP radioaktīvā piesārņojuma plūsmas apjoms un virziens būtu atkarīgs no laika apstākļiem, vēja virziena un vēja ātruma, kas potenciāli varētu piesārņot septiņas blakus esošās valstis un kaut kādā mērā apdraudētu arī mūs.

Krievijas karadarbības ietekmes uz vidi novērtējums

Kopš 2022. gada 24. februāra karš Ukrainā ir radījis neizsakāmas cilvēku ciešanas. Tas ir radījis arī nepieredzētas un ilgstošas problēmas videi. Tā kā vēl joprojām turpinās vardarbība, vēl nevar veikt visaptverošu videi nodarītā kaitējuma novērtējumu, tomēr jau tagad ir norādes par kaitējuma raksturu un apmēru, kas ar katru kara dienu pieaug.

Jau pirms kara Ukraina saskārās ar būtiskām vides problēmām, tostarp klimata pārmaiņu un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās krīzi. Pēdējo 30 gadu laikā valsts jau ir sasilusi par gandrīz 1,5 °C, un līdz gadsimta vidum vidējās gada temperatūras pieaugums varētu sasniegt 3 °C. Šo pārmaiņu ietekme kļūst arvien redzamāka, piemēram, samazinās ražas apjoms.

Karš ne tikai ietekmē jau tā saspringto vides krīzi, bet arī kavē centienus uzlabot situāciju. Ir traucēti pasākumi un ieguldījumi, lai atjaunotu dzīvotnes, saglabātu sugas, uzlabotu aizsargājamo teritoriju pārvaldību, kā arī mazinātu klimata pārmaiņas un pielāgotos tām. Kā jau minēju - Ukrainā ir liela biotopu un sugu daudzveidība, tā ir daļa no plašāka reģiona, kas stiepjas cauri Centrāleiropai un Austrumeiropai un ko dēvē par "Eiropas zaļo sirdi". Tas ietver retas stepju ekosistēmas, piekrastes mitrājus, alpīnās pļavas, senus dižskābaržu mežus un plašus kūdrājus. Valstij pieder daļa Donavas deltas, kas ir otrā lielākā upes delta kontinentālajā Eiropā un lielākā niedrāju paliene pasaulē. Tā ietver plašus priežu, ozolu un bērzu mežus, kā arī kūdras purvus Ukrainas ziemeļu daļā. Karpatu kalnos valsts rietumu daļā aug seni dižskābaržu meži un plešas leknas alpīnās pļavas. Ukrainas centrālajā un austrumu daļā ir saglabājušās retas stepju ekosistēmas.

Militārā iejaukšanās apdraud šīs dabas bagātības. Lielgabarīta militāro transportlīdzekļu pārvietošanās un sprāgstvielu izmantošana bojā dzīvotnes gan aizsargājamās teritorijās, gan ārpus tām. Saskaņā ar Eiropas Meža ugunsgrēku informācijas sistēmas satelītdatiem, uzbrukumu izraisītie ugunsgrēki jau ir nodarījuši kaitējumu vairāk nekā 100 000 hektāru dabisko ekosistēmu. Ukrainas Valsts meža resursu aģentūra kara gados ir reģistrējusi simtkārt vairāk ugunsnelaimju mežos nekā iepriekšējos - miera gados. Vismaz 900 aizsargājamās teritorijas, kas kopā aizņem 1,2 miljonus hektāru jeb 30% no visām Ukrainas aizsargājamajām teritorijām, ir cietušas no apšaudēm, bombardēšanas, naftas piesārņojuma un militāriem manevriem. Iznīcināti unikāli stepju biotopi ar visaugstāko dabas vērtību, kā arī blīvi meži, kas aug gar iepriekšminēto Ziemeļdoņecas upi un kas nodrošināja patvērumu, barību un ligzdošanas vietas aizsargājamiem putniem. Tieši šajās teritorijās tagad koncentrējas karaspēks, kas apdraud šo bioloģiskās daudzveidības integritāti.

Vismaz 14 Ramsāres teritorijas - vērtīgas mitrāju teritorijas, kas starptautiski atzītas saskaņā ar Ramsāres konvenciju par mitrāju aizsardzību - ir maksimāli apdraudētas vai pilnībā iznīcinātas. To vidū ir plašās seklās jūras lagūnas un lielākā Melnās jūras sala Karkinicas un Džarilgatas līcī, Dņepras upes delta, kas ir dabas patvērums reģionā, kurš pazīstams ar milzīgiem lauksaimniecības laukiem, kā arī purvi un dabiskās pļavas Desnas upes palienēs Sumu reģionā.

Kara rezultātā 24 aizsargājamās teritorijās Doneckas, Luhanskas, Zaporižjas, Hersonas, Mikolajivas, Harkivas, Suminas, Čerņigovas, Kijivas un Krimas apgabalos ir nācies pārtraukt aizsardzības pasākumus. Tur, kur karaspēks ir atvilkts, piemēram, Kijivas un Čerņigovas apkārtnē, karadarbība ir atstājusi bojātu dabas parku infrastruktūru.

Cietušas ir pat tās aizsargājamās teritorijas, kuras nav tieši ietekmējušas militārās darbības. Daudzi dabas aizsardzības speciālisti, dabas parku sargi un citi darbinieki ir iestājušies armijā vai teritoriālajā aizsardzībā un vairs nav pieejami parku administrēšanai un uzturēšanai. Tos, kas palikuši, ietekmē raķešu trauksmes, elektrības padeves pārtraukumi un pārtikas trūkums, kas neļauj viņiem pienācīgi veikt savu darbu. Vairākās aizsargājamās teritorijās spiedienu rada ievērojams bēgļu skaits, kas apgrūtina parku iekārtas un resursus. Sineviras nacionālais parks, Karpatu biosfēras rezervāts un citas aizsargājamās teritorijas Ukrainas rietumu daļā ir devušas patvērumu tūkstošiem valsts iekšienē pārvietoto personu.

Tā kā liela daļa vides aizsardzības iestāžu darbinieku ir pārvietoti, iesaukti dienestā vai nespēj veikt izpildes operācijas, ir palielinājusies malumedniecība un nelikumīga mežizstrāde, apdraudot daudzu gadu darbu ilgtspējīgā meža apsaimniekošanā.

Krievijas kaitējuma Ukrainas videi juridiskais aspekts

Krievijas karš pret Ukrainu ir pretrunā Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtiem, kuros noteikts, ka visas dalībvalstis atturas no spēka lietošanas pret jebkuras valsts teritoriālo integritāti vai politisko neatkarību. Karš ir negatīvi ietekmējis pasaules ekonomiku, samazinājis energoapgādes un pārtikas nodrošinājumu un palielinājis kodolkara risku.

Tomēr šā raksta mērķis ir atgādināt, ka vide ir kara klusais upuris. Tūlītējie un īstermiņa zaudējumi Ukrainas videi ir novērtēti vairāk nekā 100 miljardu ASV dolāru apmērā. Ilgtermiņa ietekmi uz cilvēku veselību, ko rada piesārņojums un dabisko ekosistēmu bojājumi, varēs pilnībā novērtēt tikai tad, kad karš būs beidzies.

Taisnīgam un ilgstošam mieram ir nepieciešama Krievijas spēku izvešana no okupētajām teritorijām, zaudējumu atlīdzināšana, kā arī Ukrainas dabiskās vides atjaunošana un atjaunošana. Protams, Eiropas valstsvīri mēdz definēt, ka, karam beidzoties, Ukrainai būs iespēja ilgtspējīgi atjaunoties, pārejot uz videi draudzīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, kas efektīvi izmanto resursus un ir sociāli iekļaujoša, kā arī atjaunojot un aizsargājot vidi nākamajām paaudzēm. Vismaz šobrīd Ukrainas iedzīvotāji ir depresīvi un šiem solījumiem nepievērš uzmanību.

Kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem ir izveidojies starptautisko tiesību aktu kopums, kas paredz aizliegumu militāriem noziegumiem pret vidi. Pirmkārt, tie ir Ženēvas konvencijas 1977. gada papildprotokoli - šajos protokolos, kas pieņemti drīz pēc Vjetnamas kara humānajām krīzēm, tika aprakstīti humānie noteikumi bruņotiem konfliktiem.

1997. gadā noslēgtā Vides modifikācijas konvencija (ENMOD), ko parakstījušas gan Krievija, gan Ukraina, aizliedz militāri vai citādi naidīgi izmantot vides manipulācijas, kas radītu "plašas, ilgstošas vai smagas sekas kā iznīcināšanas, kaitējuma vai izmeklēšanas līdzeklis jebkurai citai dalībvalstij".

Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) 1998. gada Romas statūtos kodificēta individuāla kriminālatbildība par kaitējumu videi. Statūtu 8. pantā noteikts, ka "tīša uzbrukuma uzsākšana, apzinoties, ka šāds uzbrukums radīs .. plašu, ilgstošu un smagu kaitējumu dabiskajai videi, kas ir nepārprotami pārmērīga salīdzinājumā ar konkrēto un tiešo paredzēto vispārējo militāro labumu", ir kara noziegums. Ne Ukraina, ne Krievija nav parakstījušas Romas statūtus, bet Ukraina ir izmantojusi savu prerogatīvu atzīt SKT jurisdikciju attiecībā uz iespējamiem noziegumiem, kas izdarīti tās teritorijā.

Krievija apzinās šos ierobežojumus attiecībā uz tās militārajām darbībām un ir atteikusies no jebkādām līgumsaistībām, kas varētu regulēt tās rīcību Ukrainā. Prezidents Vladimirs Putins 2019. gadā atsauca Krievijas parakstīto Ženēvas konvenciju I papildprotokolu, kas attiecas uz starptautisko bruņoto konfliktu upuru aizsardzību. 2022. gada martā, dažas nedēļas pēc iebrukuma Ukrainā, Krievija tika izslēgta no Eiropas Padomes - vienu dienu pēc tam, kad pati Krievija bija informējusi organizāciju par savu nodomu izstāties. 2023. gada februārī Putins parakstīja likumu par oficiālu Padomes konvenciju denonsēšanu, tostarp par piekļuvi Eiropas Cilvēktiesību tiesai.

Papildus iespējamām līgumsaistībām attiecībā uz vides militāru iznīcināšanu darbojas arī starptautisko paražu tiesību, tostarp humānisma principu, aizsardzība. Līdzsvars starp humāniem apsvērumiem un militāru nepieciešamību ir starptautisko humāno tiesību stūrakmens. Tajā teikts: "Kara metodes un līdzekļi jāizmanto, pienācīgi ņemot vērā dabiskās vides aizsardzību un saglabāšanu."

Pastāv spēcīga virzība skaidrāk definēt vides aizsardzību saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un bruņota konflikta gadījumā balstīties uz esošo jus in bello (tiesību akti, kas reglamentē kara veikšanas veidu). Neatkarīga ekspertu grupa 2021. gadā publicēja ierosināto ekocīda definīciju kā "prettiesiskas vai bezmērķīgas darbības, kas izdarītas, apzinoties, ka pastāv liela varbūtība, ka šo darbību rezultātā tiks nodarīts smags vai ilgstošs kaitējums videi", ar nolūku padarīt ekocīdu par noziegumu saskaņā ar Romas statūtiem, pievienojot to genocīdam, noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem un agresijas noziegumam.

Starptautisko tiesību komisija 2022. gadā pieņēma "Projektu principiem par vides aizsardzību saistībā ar bruņotiem konfliktiem", kas aizliedza "tādu karadarbības metožu un līdzekļu izmantošanu, kas ir paredzēti vai var radīt plašu, ilgstošu un smagu kaitējumu videi" un galīgi noteica, ka "bruņotu konfliktu tiesības, tostarp principus un noteikumus par atšķirībām, proporcionalitāti un piesardzību, piemēro videi, lai to aizsargātu".

Starptautisko tiesību strauja attīstība bieži seko īpaši nežēlīgiem kariem, piemēram, 1949. gadā Ženēvas konvencijas tika pieņemtas pēc Otrā pasaules kara. Ņemot vērā jau sen spēkā esošos militārās nepieciešamības un samērīguma principus, jau tagad pastāv spēcīgs juridisks arguments, lai sauktu Krieviju pie atbildības par tās militārajām darbībām, kas Ukrainā ir nodarījušas plašu kaitējumu videi. Visticamāk, ka tiesvedība varētu sākties tikai tad, kad karš būs beidzies. Jādomā, ka tiks radīti jauni noteikumi, pamatojoties uz kopēju pārliecību, ka vienīgajai videi un vienīgajai planētai, kas mums ir, ir nepieciešama pastiprināta aizsardzība. Sods par Krievijas agresiju pret vidi, iespējams, atturētu citas agresorvalstis un noteiktu labākus standartus cilvēka dzīvības aizsardzībai un veselīgas vides saglabāšanai.

Vienīgais veids, kā novērst kara ietekmi uz vidi, ir novērst pašu karu - nepieļaujot, ka konflikti kļūst vardarbīgi, novēršot kara cēloņus un stiprinot miera infrastruktūru.