Šonedēļ nonācu pie secinājuma – lai gan visi putniņi gaisā, Saeimā un pat tie, kas parazitē uz plašsaziņas līdzekļu kakla, tēlojot ekspertus un pētniekus, to vien dara kā vienotā frontē vītero – esiet pozitīvi, atvērti un nenervozējiet, mūs nemitīgi dzen stresā, negatīvismā un bailēs.
Un absolūtas muļķības ir tās, ka pie visa vainīgi žurnālisti, kas neprot sacerēt briljantus virsrakstus no sērijas valsts nevaid miruse, tā tikai komā dus (lai man piedod klasiķis par šādu viņa dzejas rindu transformāciju) – treknās un pārtikušās Austrijas tēlu pasaules acīs nespēj sabojāt pat desmit maniaki Fricla kungi kopā ņemti. Savukārt Latvijā kā tik kāds nasing spešals, tā vainīgi žurnālisti, kas raksta nepareizus rakstus, producē mītus, ka visi deputāti esot slaisti un dienaszagļi, ka ministrijās un uzņēmumu padomēs sēžot nekompetenti šoferu dēli. Bet pietiks smērēt papīru, izklāstot acīmredzamas banalitātes.
Atgriezīsimies pie stresa un bailēm. Jau piekto mēnesi valstī tiek producēta baiļu psihoze – nav naudas, jūsu darbavietu likvidēs, algu samazinās, un tad jūs nespēsiet atdot savus kredītus, kurus, lepni būdami, paņēmāt tāpēc, ka negribējāt mitināties seši cilvēki vienā istabiņā bez ērtībām, ka nevēlējāties braukt uz darbu ar patiesībā jau likvidēto sabiedrisko transportu, kurš turklāt ir tik dārgs, ka no Ogres uz darbu Rīgā iznāk lētāk braukt ar auto. Nestresojiet, ļautiņi, Saeimā sēdošie, ziepes savārījušie reālpolitiķi mūs biedē tāpat vien – profilaksei, lai pārliecinātos, vai saspringtos brīžos neuzdod latvju nācijas veselība, un zinātu laikus pieprasīt no Eiropas humāno kardioloģisko palīdzību. Tā teikt, bailes profilakses nolūkos. Tas, ka tikai ar galvu slims optimists iedomājas, ka valsts iestādēs šādā saīsināšanas un apcirpšanas situācijā rit raits un produktīvs darbs arī, protams, ir nekrietni un salti meli, jo mūsu birokrāti nenoliedzami ir patrioti – viņus taču atlaidīs tikai rīt, bet vēl šovakar tie draudzīgi strādās virsstundas.
Šonedēļ līdzās šai ierastajai krīzes baiļu porcijai Latvijā tika izspēlēta nodeldētā 16. marta ekstrēmisma kārts. Krievus tā biedē ar neonacisma uzplaukumu, latviešus biedē ar krieviem, kuri drīz ņems un atnāks, tāpat kā tā bēdīgi slavenā Amerikas klerka sakaitētajās smadzenēs, kas reiz, avīzes pārlasījies, ar kliedzienu – krievi nāk – izlēca pa sava biroja logu. Tiem, kas šīs bailes uzkurina, vēlētos atgādināt dažas elementāras patiesības. Pirmkārt, Vācija Otrajā pasaules karā zaudēja, un mums, kas šajā ellē nebijām ierauti gluži vienkārši tāpēc, ka tolaik vēl, par laimi, nebijām dzimuši, nevajadzētu tagad mēģināt uzvārīt reitingus, apgalvojot pretējo. Otrkārt, krievi jau sen atnākuši, un tāpēc lēkt pa logu ir vismaz kādus deviņus gadsimtus par vēlu. Krievu pēdas jau sen saskatāmas pat latviešu valodā tādos savulaik kristietības ieviestos terminos kā karogs, baznīca, svēts. Šo vārdu etimoloģiskās kājeles nepārprotami aug no senslāvu valodas, nevis vācu mēles, kā to varētu domāt, ja ticam pasaciņai par labo krustnesi Meinardu, kas atnesa kristīgo ticību pagāniem.
Patiesībā kā normāliem latviešiem, tā normāliem krieviem šeit Latvijā uz visiem šiem bubuļiem jau sen nospļauties, jo, lai kāda arī būtu situācija, cilvēcisko pašcieņu jau tāpēc neiesim zaudēt. Šorīt piestāju autostāvvietā, kuru jau gadiem apsargā man pazīstams krievs. "Gribi anekdoti?" viņš prasa. "Iet pa mežu noraudājies zaķītis un bļauj – krīze, krīze... Izlien no krūmiem lācis un teic – nu ko tu te bļausties, es kā ēdu medu, tā ēdīšu arī turpmāk. Iznāk lapsa un piebilst – bet es kā staigāju smalkā kažokā, tā staigāšu. To dzird mērkaķis un domā, ko lai gudru pasaka. Domā, domā un tad šauj ārā – bet es kā staigāju ar pliku dibenu, tā staigāšu." Laikam jau galvenais šajā situācijā nepalikt par mērkaķi – ja reiz par tādu kļūsi, atpakaļceļa nebūs.