Pēc Godmaņa kunga valdības radītā "valsts glābšanas plāna", kas sliktākajās stahanoviešu kustības tradīcijās Saeimā tika apstiprināts pēc sociālistiskā principa – izpildīsim piecgadi vienā naktī, galvenais būtu neļauties panikai, ko šobrīd neapzināti vai apzināti sēj daudzi no mums.
Jebkurā krīzes situācijā ir svarīgi nomierināties, ievilkt elpu un izsvērti rīkoties. Dabiski, ka nebūs nedz labi, nedz viegli. Kā tagad ir modē teikt, "īstermiņa" jaunās PVN likmes, protams, var izrādīties ja ne nāvējošas, tad vismaz traumējošas gan drukātajiem plašsaziņas līdzekļiem, kas, plānojot savu darbību 2009. gadam, naivi bija iedomājušies, ka dzīvo Rietumu standartam atbilstošā demokrātiskā un prognozējamā valstī, gan kultūrai – īpaši jau apgādiem, tipogrāfijām un pie viena arī rakstniecībai.
Tā tomēr ir īstermiņa programma, jo, stingri ņemot, Latvijas laikraksti, žurnāli un kultūra spējusi pārdzīvot ne šādus kūleņus vien. Bija taču bēdīgi slavenais 90. gadu sākums ar Bankas Baltija krahu. Politiķiem nacionālo kultūru tolaik vispār bija piedrāzt – tika slēgti teātri, pa kluso privatizēti un izvazāti muzeji un to zeme, tikpat kā neiznāca oriģinālliteratūra, latviešu autoru bērnu grāmatas. Kultūra tomēr izrādījās stiprāka par ekonomiku, jo tā pretēji loģikai darbojas pat bankrota un maksātnespējas situācijā.
Šā iemesla dēļ līdzās jau izteiktajai, cerams, diezgan apšaubāmajai prognozei par kultūras nāvi atļaušos izvirzīt savu versiju. Manuprāt, Godmaņa kunga un viņa kolēģu sagādātā Ziemassvētku dāvaniņa tautai var kļūt par pēdējo pilienu, lai Latvijas jaunā intelektuāļu vide sāktu veidot opozīciju pastāvošajam labējo partiju režīmam. Līdz šim valdošās aprindas visnotaļ sekmīgi veica ja ne kultūras masveidīgu nopirkšanu, tad vismaz svarīgāko atslēgas figūru piepirkšanu un pārvēžošanu citās kulītēs, kas, gods godam, deva iespēju īstenot arī dažu labu nopietnu kultūras projektu. Tagad, pēc Godmaņa kunga valsts glābšanas plāna laišanas tautā, ir grūti iedomāties vēl kādu valdošo partiju pozitīvisma kampaņu vai vadošo konfesiju atbalstu, ja vien tās nav absolūti pērkamas un bez jebkādiem principiem. Kādam gan vajadzētu būt pīrāgam, lai tas neiesprūstu rīklē? Tas pats arī ar presi un sabiedriskajiem medijiem – radio un televīziju. Pievienotais PVN pie politiķiem, kas to pievienoja, atgriezīsies jau tuvākajās vēlēšanās. Kā bumerangs, protams, jo ļoti pieļauju, ka sauklis – nesadarbojies ar valdību – varētu kļūt visnotaļ aktuāls un tautā populārs.
Daudz smirdīgāks nelaiķis par kultūru, kuru apbērēt būtu priekšlaicīga greznība, ir politiskās atbildības jēdziens. Pēdējās dienās pārāk daudz tiek prātuļots par to, kuru gan īsti Godmaņa kungs LTV1 raidījumā Kas notiek Latvijā? esot vai neesot nosaucis par idiotu. Daudz svarīgāks ir cits jautājums, kurš raidījumā tika uzdots, bet atbildi tauta tā arī nesaņēma. Kā jūs, Godmaņa kungs, atbildēsiet, ja plāns izgāzīsies? Konkrēti – kā? Tāpat nebūt ne mazsvarīgs, lai kā to gribētu Saeimas deputāti un valdošās partijas, ir jautājums – kurš šīs ziepes savārījis, un kas par to atbildēs? Ja nu valsts reiz ir bankrota priekšvakarā – kāda ir Saeimā sēdošo deputātu un pēdējo valdību politiskā atbildība? Vai te nebūtu laiks uz skatuves parādīties mūsu politiski neuzpērkamajām tiesībsargājošajām struktūrām, kas vēl pirms pāris nedēļām tik modri cīnījās ar Latvijas valsts ekonomiskās sistēmas grāvējiem?
Krīze ir visā valstī, un kam gan šādā situācijā, saņemot, piemēram, par 50% augstāku komunālo maksājumu rēķinu, paziņojumu par algu apcirpšanu vai pat atlaišanu no darba, rūp citu problēmas? Tas ir tieši tas, uz ko tagad cer labējie politiķi! Izvēle par labu atvaļinājumam, nevis referendumam, tautu un valsti pievīla vasarā. Ieciklēšanās savās problēmās un solidaritātes trūkums var kļūt par glābiņu tiem, kuri tagad cer, gan jau tauta izstrēbs viņu savārītās ziepes. Redzēs tomēr, vai pilsoniskā stulbuma limits šajā valstī vēl nav pārsniegts.
Pat ja viss paliks pa vecam, politiski bezatbildīgā elite, uzkraujot savu glābšanu visas Latvijas plecos, pamatīgi riskē un nemācās no vēstures. Savulaik komunistiskās pedagoģijas pīlārs Makarenko kungs savā mazgadīgo bezpajumtnieku cietumā bieži praktizēja tā saukto kolektīvo atbildības principu – apzagās viens, bet sodīta tika visa komūna. Pāris reižu vainīgais izspruka sveikā, bet tad pārējiem apnika. Beigas šim stāstam nudien nebija labas.