Atceroties veco kā pasaule pamatjautājumu – kam tas ir izdevīgi? –, vērts pavaicāt: kam ir izdevīga jezga ap Basteja bulvāra pārdēvēšanu par Zigfrīda Annas Meierovica bulvāri.
Liksim šoreiz mierā citās laikraksta nodaļās jau aplūkotos neizdevīguma aspektus. Piemēram, to, cik pārdēvēšana izmaksās un kādas klapatas sagādās šajā biroju ielā izvietotajām firmām, mainot veidlapas, vizītkartes un tamlīdzīgi. Liksim arī mierā citu valstu pieredzi: to, ka Parīzē ir gan Miterāna, gan de Golla, gan Pompidū iela u. tml. Arguments – Eiropā tā dara – ir vienkārši muļķīgs. Nu ļoti jau tas dvako pēc nesenās pagātnes, kad mūsu vadoņi un vadonīši vārīja ziepes, bet attaisnojās ar frāzi – Maskava lika.
Patiesi, kam ir izdevīgi, ka laiku pa laikam tiek sacūkāta ideja par kādas Latvijas valstiskumam nozīmīgas personības vārda iemūžināšanu. Paraudzīsimies pagātnē: apsaukāšanās ap Kārļa Ulmaņa pieminekli, pamatīgais konflikts par represēto piemiņas vietu, nogremdētā Konstantīna Čakstes pieminekļa epopeja, tagad gan cauri izdabūtais, bet, šķiet, nebūt ne rimušais Meierovica bulvāra jautājums, par ko, visticamāk, mēs vēl dzirdēsim daudz aizraujoša.
Ne mazāk interesanta ir arī mūsu pašu attieksme pret ielu pārdēvēšanu un pieminekļu uzstādīšanu. Latvijas galvaspilsētā iemūžināti visdažādāko valstu politiķu vārdi – Aristīds Briāns, Džordžs Vašingtons, Džohars Dudajevs ir tikai daži no viņiem. Vai jums vajag šos vīrus un pēc "diplomātiskā pasūtījuma" Rīgas parkos uzstādītos savādos pieminekļus, par kuru mākslinieciskajām vērtībām vēl varētu arī diskutēt? Visticamāk, latviešiem neviens nekad neko tādu īpaši nav vaicājis. Atbrauc vizītē kāds draudzīgas valsts prezidents, uzrodas jauna plāksnīte, jauns piemineklītis. Tas tiek pieņemts zināšanai, un lieta darīta. Bet, tiklīdz kāds pieķeras pie pašu latviešu piemiņas iemūžināšanas, tā villa pa gaisu.
Nekā paradoksāla te nav, visticamāk, to var skaidrot ar mūsu tautai piemītošo divkosību. Ja runā par pirmajiem – neies jau lielajai politikai acīs lēkt, kaut ko iebilst vai apspriest. Voluntārie lēmumi netiek komentēti, un tad nu enerģija tiek izgāzta tur, kur neviens tai netraucē izplūst – šoreiz pār nabaga Zigfrīda Annas Meierovica galvu.
Domāju, ja tagad Latvijā veiktu aptauju, kurā tiktu uzdots viens vienīgs jautājums – vai jūs esat par to, ka būtu jāiemūžina izcilā Latvijas pirmās brīvvalsts diplomāta un politiķa Zigfrīda Annas Meierovica vārds? –, vairākums latviešu atbildētu ar "jā". Tomēr kāpēc gan vajadzēja ķerties klāt tik ļoti latviešu kultūrā iegājušajam un mīļajam Basteja bulvārim? Kāpēc, piemēram, Zigfrīda Annas Meierovica vārds nevarētu tikt dots Rīgas lidostai, ostai, jaunceļamajam tiltam pār Daugavu vai kādam no plānotajiem trīs jaunajiem brāļiem?
Atbilde ir ārkārtīgi vienkārša. Latvijas Republikā šobrīd nevienam politiskajam spēkam nav savas ideoloģiskās platformas vai tā ir izstrādāta tādā līmenī kā Divpadsmit krēslu smalkmehāniķim Poļesovam – vienmēr ar jums! Ja nav ideoloģisko mērķu, nav arī skaidras koncepcijas par pagātnes politiķu un kultūras darbinieku vārda iemūžināšanu. Kādam ienāk prātā laba doma, ka šo vīru vajag pieminēt, un tad nu sākas brīnumi. Cinisks un visnotaļ neprofesionāls PR, kas noliek lielu sabiedrības daļu uz nažiem, – to esam piedzīvojuši ne reizi vien. Sliktākais ir tas, ka, redzot savu nespēju izvirzīt ideju formāli demokrātiskā ceļā, vara sāk rīkoties pēc padomju birokrātijas labākajiem paraugiem. Basteja bulvāris būs Meierovica bulvāris. Runas vīri ir lēmuši, un basta! Tomēr birokrātija ir aizmirsusi, ka vismaz pagaidām tās rokās nav LPSR represīvo struktūru un sviru, kas ļautu aizbāzt muti tiem, kam šādas manieres nešķiet pieņemamas.
Voluntāri pārdēvējot ielas vai uzliekot pieminekļus, tiek degradēta cilvēku piemiņa un ideāli, par kuriem tie cīnījušies. Un tad nu atgriežamies pie saknēm. Kuram ir izdevīgi degradēt Latvijas valstiskuma ideju, un kādi vēji pūš mūsu politiķu burās?