Es pilnīgi piekrītu – šai valstī lamāt politiķus jau sen ir kļuvis par sliktu stilu. To dara katrs, kam nav slinkums, vietā vai nevietā. Arī tad, ja kāds no rīta atklāj, ka viņa kāpņu telpā kaimiņu žūpa čurājis tieši zem pastkastītēm, vainīga ir valdība, pērkamie politiķi un Saeimā sēdošie bandīti.
Ir tomēr lietas, kas šajā zemē nav kārtībā jau sen un hroniski. Un tās bez politiķu līdzdalības atrisināt neizdosies.
Jāņu dienā pēc ļoti samērīgi un mēreni nosvinētas saulgriežu nakts braucu mājup no laukiem. Sēžot pie stūres, jutos pagalam neomulīgi. Un, visticamāk, neba es viens tāds. Nē, tas nudien nav tas, kas šādā situācijā pirmais nāk prātā – vismazāk kreņķīgu mani darīja iespēja uzrauties uz ceļu policijas patruļas un pūst trubiņā. Braukt nebija patīkami. Dīvaini lēni un apbrīnojami piesardzīgi šoferīši, kas kusli čunčināja uz 70. Brašuļi, kas rādīja labo pagriezienu, bet grieza pa kreisi. Daži atklāti idioti, visticamāk, krietnā ķēmā – viņu nākamo manevru nespētu prognozēt pat Centrālās izlūkošanas pārvaldes analītiķi – tas viss piederas pie lietas.
Labi jau, ka viss šai dienā beidzās labi. Statistiķi tagad var priecāties par statistiskiem uzlabojumiem, ceļu policija sist sev uz pleca – beidzot bijām uzdevumu augstumos. Ja būtu šajās dienās bijis ārzemēs, tad tagad varētu domāt, ka brīnums noticis un latvieši ir jāņojuši ar prātu. Tomēr es biju šeit, un tā nelāgā sajūta, ka nezini, vai no sānceļa ārā braucošais pamanīs zīmi, ka viņam nav galvenais ceļš, un nedrāzīsies sānos, ir stiprāka par optimistiskajām atskaitēm.
Kopš atmodas laikiem jau sen pazuduši visi šķēršļi, lai beidzot godam varētu svinēt mūsu tautas galvenos svētkus – Jāņus. Visi, izņemot vienu. Mūsu labējie politiķi, kas labākajā gadījumā reprezentē darba devējus un kapitālistus šā vārda marksistiskajā 19. gadsimta izpratnē, nav sapratuši elementāru patiesību. Ja valsts visu nakti svin kaut kur Latvijas ārēs pie ugunskuriem – nevajag tās pilsoņus, negulējušus, paģirainus un piekusušus, 24. jūnijā sēdināt automobiļos un triekt atpakaļ uz pilsētu, lai 25. jūnijā imitētu darba rosību. Normālas privātfirmas, kuru īpašnieki saprot, ka piekusis un nakti negulējis darbinieks nav strādātājs, šonedēļ vienkārši nestrādā vai dara to minimālā režīmā.
Pārējie 25. jūnijā vai nu imitēja darbību, vai zūdījās, ka viss notiek kaut kā ļoti gausi un ar aizķeršanos. Es jau saprotu – izslavētais latviešu strādīgums, kas liek vilkties uz darbu slimiem, kusliem un pusmirušiem. Bet es, goda vārds, nevaru paciest šos ikziemas puņķiem un gripas baciļiem apsēstos darbaholiķus, kas tā vietā, lai mājās ārstētos, izplata savus baciļus visās iespējamajās sabiedriskajās vietās ar šķērdīgi dāsnas namamātes vēlību.
Bet ko gan lai dara nabaga vidusmēra latvietis, ja pats Ministru prezidents Ivars Godmanis viņam rāda piemēru. Kā vēsta plašsaziņas līdzekļi, pēc avārijas "ārsti ieteikuši Godmanim ārstēties mājās aptuveni mēnesi, taču viņš jau nākamnedēļ plāno atsākt aktīvi strādāt, pirmdien apmeklējot valdības sēdi". Īstenībā man būtu dziļi nospļauties par Ivaru Godmani kā neapzinīgu, ārstus neklausošu privātpersonu. Tā būtu viņa personiskā darīšana, tomēr, ja premjers neklausa ārstu ieteikumiem, tas nudien nav priekšzīmes vērts solis.
Protams, uz šāda darbaholisma fona vispārēja saprāta vārdā aicināt pārvērst 25. jūniju par brīvdienu ir nepopulārs gājiens. Un tomēr es riskēšu. Galu galā pat tāds darbaholiķis kā Vladimirs Putins saprata, ka viņa valsts no Jaungada līdz pareizticīgo Ziemassvētkiem vienkārši imitē darbu un ekonomiski izdevīgāk ir laist tautu brīvdienās.