Vasaras īsākās nakts mistēriju sagaidot, paceļosim pa šā, iespējams, viena no vissenākajiem rituāliem cilvēces vēsturē attīstības posmiem mazliet nenopietni, prominento pētnieku slēdzienus necitējot un viņu viedās prātulas pārlieku neapceļot.
Akmens Jāņi
Gudri vīri apgalvo – Vasaras saulgriežu nakts sākusies vēl alu cilvēku laikmetā (no šejienes laikam latviešiem kā Jāņu tradīciju sirsnīgākajiem kopējiem mantota lēnā, pamatīgā un kā akmenī iecirstā domāšana). Lai gan pie briežādām segtās alas ieejas neviens pētnieks Jāņu naktī ar degošu sveci rokā nav stāvējis, tiek nepārprotami sludināts – Vasaras saulgriežu nakts bija vienīgā gadā, kad pirmatnējā cilvēku mātīte pielaida pie sevis tikpat pirmatnējo cilvēku tēviņu. Daži mēlneši pat baumo – esot laidusi klāt visus, kas to vēlas. Šim skaidrojumam par labu runājot cilvēkbērna deviņus mēnešus ilgā nobriešana mātes puncī. Jāņu nakts bērneļi dzimst pavasara sākumā, kad priekšā vasara, vairāk pārtikas un līdz ar to lielāka iespēja izdzīvot.
Protams, īsākās gada nakts burvību nenoteica dzimtas turpināšanas instinkts vien – šis patiesi ir dabas pilnzieda un skurbuma brīdis, kad gaisma svin absolūto uzvaru pār tumsu. Vienlaikus šī nakts ievada arī atvadas no saules un vasaras, jo ir pienācis brīdis, kad vasara sāk posties uz rudens pusi. (Skan maķenīt depresīvi, vai ne?) Būdams no dabas atkarīgs, mūsu senais sencis to pielūdza lielā nopietnībā. Tā tas pamazām gāja un attīstījās, dzimstot, veidojoties un transformējoties senajām tradīcijām – pakāpeniski formējoties tam, ko mūsdienās kāds dēvē par etnogrāfisku un autentisku Jāņu svinēšanu, bet kas tolaik nebija ne etnogrāfiski, ne autentiski – toties noteikti pa īstam un neatkārtojami.
Kristīgie Jāņi
12. gadsimtā, vācu krustnešiem nonākot Baltijas krastos, viņus ne mazums pārsteidza Jāņu nakts bakhanālija un pagānisko iezemiešu nesaprotamā līksmība pie nakts tumsā liesmojošiem ugunskuriem. Tumši ļautiņi – secināja pirmie bīskapi, bet drīz vien pragmatiski nosprieda – arī viņu kristīgajā garlaicībā derētu pa kādai izpriecai. Jāņu svinēšana izrādījās stiprāka par Dieva vārdiem, tāpēc kristīgajai baznīcai nācās iemācīties ar to sadzīvot. Ja tā labi padomā, pagānu ālēšanās nemaz nebija tik slikta – gana krāšņa, bairītis un izklaides par brīvu. Kā teiktu Mārtiņš Rītiņš – kas gan var būt labāks par šo.
Kristīgā baznīca tomēr pamazām ietekmēja Jāņu tradīciju tajā ziņā, ka izskauda no latviešu apziņas pagāniskās maģijas rituālus vai vismaz padarīja tos par otršķirīgiem un nebūtiskiem. No lielas nopietnības tie pamazām kļuva par Jāņu nakts izklaides sastāvdaļu. Arī no tikumības viedokļa baznīcai izdevās nedaudz pievilkt skrūves – gan jau ka pašiem baznīctēviem un baroniem par to sirsniņa nosāpēja, bet ko padarīsi – kā visnotaļ skaidri teica Mancelis – tev nebūs to maucību dzīt! Papardes zieda meklējumi un erotikas elements Jāņu mistērijā tomēr saglabājas. Kā gan citādi nomaļajās latvju viensētās, kur darbus dzina darbi, mūsu senči pie sievām tiktu? Jāņu nakts ugunskuri reizi gadā ļāva sanākt kopā, pulcēt tuvus un tālus kaimiņus, iet no ugunskura uz ugunskuru, meitas lūkoties.
Kartona cepuru ēra
Tradīciju grāvējs 20. gadsimts atspēra civilizācijas durvis ar kāju un līdz ar zinātniski tehnisko revolūciju uzgrūda pasaulei tādu dzīves tempu, ka šķietami konstantas, stabilas un nemaināmas vērtības sabirza pīšļos kā pērnā zāle. Pilsētu attīstība, vispārējais progress un, kā rakstīja gadsimta sākuma avīzes, "smalka kulturāla iznešanās" uzlika zīmogu visam – arī sensenajai Jāņu svinēšanai. Ulmaņa Latvijā var runāt par šo seno svētku pakļaušanu pastāvošās varas ideoloģiskām prasībām. Senais pagāniskais saules un auglības rituāls ieguva jaunu pievienoto vērtību – latviskās valsts sludināšanu.
Latvijas PSR gados lielu pakalpojumu Jāņu lietai izdarīja latvietības skaudēji no partijai uzticamo internacionālistu aprindām. Pasludinot aizliegumu, viņi atbrīvoja pretestības un spīta garaini. Aizliegtais auglis ir salds, drumstalas par senajiem, pagāniskajiem rituāliem sajaucās ļaužu prātos ar puķubērnu seksuālās revolūcijas teorijām un apziņu: pie vella visus partijniekus – es esmu latvietis.
Tipiskus šā laika Jāņu bērnu portretus savulaik zīmēja karikatūrists Gunārs Bērziņš. Hipijs ar ozolu vainagu galvā, rokā VEF portatīvais radioaparāts ar izvilktu antenu (lai klausītos īsviļņu stacijas). Viņam blakus Jāņu māte T kreklā ar uzrakstu sex un diviem šmulīgiem bērneļiem – puikam galvā leģendārā no kartona darinātā kovboju cepure, bet meitenei tāds pats turbāniņš.
Bārbekjū & kompaktdiski
Ja 20. gadsimts bija cinisks pret tradīcijām, tad grūti izdomāt apzīmējumu tam, ko tradīcijām gatavo 21. gadsimts, kas vieglu roku iznīcina iepriekšējā epohālās vērtības – aizskalojot vēstures mēslainē telegrāfu, vienmēr zumošos telefona stabus, tvaika dzinējus, lampu televizorus un radio, kvalitatīvas un ilgmūžīgas rūpniecības preces. Kas notiks ar Jāņiem un latviešiem, to rādīs laiks, tomēr senās tradīcijas apdraudējums mūsdienās ir diezgan pamatīgs. Ko mūsdienu ofisu cilvēks gan savā dzīvē nav izbaudījis? Ugunskuru? Dejas? Lauku pirtiņu? Seksu visos iespējamajos veidos? Vasaru ziemā vai ziemu vasarā? Visiem apnikušo bārbekjū un alu? Ja nemāki līgot pats, ir taču Jāņi kompaktdiskos – liec, lai skan kaut februāra spelgonī.
Negribētu piekrist tiem krīvu krīviem, kas šūpo neesošās bārdas un skumji pūš, ka latvieši pārsātinājušies, ka glābiņš meklējams sačākstējušās ulmaņlaika ziedu vītenēs. Viņiem bija labi tad. Mums ir labi tagad. Varbūt – Jāņu perspektīva ir kā ciklisks aplis, kurš caur modē nākušo budismu un tieksmi pēc visa austrumnieciskā ved mūs pagātnē, liekot klauvēt pie alu cilvēka mītnes neesošajām durvīm. Svarīgākais Jāņu rituālā nav vis pielādēt māju ar svaigi cirstām meijām un ar saknēm rautām jāņuzālēm, kas pirktas no kāda bomža tirgū. Būtiskāk ir ieklausīties sevī, sajust sevi kā dabas sastāvdaļu, dzirdēt, par ko stāsta koki un zāle, un klausīties tajā arī tad, ja viņu valoda jau sen aizmirsusies.