Pēdējās nedēļas notikumi lieku reizi apstiprinājuši seno patiesību – pavasarī cilvēki kāro izklaides. 264 232 Muzeju nakts apmeklētāji to pārliecinoši pierādīja, neguļot pagājušās sestdienas naktī. Šīs akcijas fenomens nupat patiesi būtu izvērstākas analīzes vērts.
Visvarenā statistika liecina, ka divu gadu laikā Muzeju nakts apmeklētāju skaits palielinājies par apmēram 120 000(!) cilvēku. Te neviļus jāsāk domāt arī par to, vai šo plašo masu nav tā kā par daudz mūsu muzeju caurlaides spējām. Īpaši, ja vēl ņem vērā to, ka daļa muzeju izvietoti ēkās, kas jau gadiem atrodas slēptā vai neslēptā avārijas stāvoklī.
Ar to gulēšanu tā pašvaki bija ne tikai Muzeju naktī, bezmiegs turpinājās arī šonedēļ – gan tāpēc, ka Rīgā viesojās roka virtozauri – leģendārā amerikāņu grupa Kiss, kas solīja nocelt Arēnas Rīga jumtu ar pamatīga pirotehnikas vezuma, gan, protams, Eirovīzijas kaislības, gan jaunais Kerijas iestudējums Nacionālajā teātrī, turklāt Gaļinas Poliščukas mērcē. Vēl pirms pāris gadiem katrs no šiem notikumiem izraisītu milzu ažiotāžu, taču pamazām arī mēs esam sākuši no tā visa atēsties – interese, protams, ir, bet vienreizīguma sajūta, kas bija tik aktuāla un būtiska pēc garajiem padomju mucā aizvadītajiem gadiem, pakāpeniski zūd. Laikam jau pamazām kļūstam par eiropeiskiem mietpilsoņiem un varētu ne par ko neuztraukties – ja vien kāds pamanītos uzraut mūsu ļodzīgo dzīves līmeni līdz Vācijas vai Francijas augstumiem.
Jā, ja jau piesauc padomju laikus, vai kāds vēl atceras, cik daudz papīra savulaik sašmucēja padomju Latvijas žurnālisti, aprakstot amerikāņu roka briesmoņus Kiss. Gan viņu atraktīvās maskas, gan viedajos ideologos uztraukumu radošās divas zibens strēles grupas nosaukumā, kas vecajiem boļševikiem raisīja asociācijas ar nacistu SS simboliku? Lai kā mums tas nepatiktu, necik tālu no padomju īstenības aizgājuši neesam. Atliek vien 9. maijā patusēt Uzvaras pieminekļa apkārtnē vai pavērot, kā mūsdienu krievu komjaunieši Maskavā dedzina filmas The Soviet Story režisora Edvīna Šnores lelli. Var jau te kulturāli draudzēties un vest uz Maskavu JRT viesizrādes, tomēr to, ka oficiālie sadraudzības rokasspiedieni ne vienmēr atspoguļo reālās attiecības, nevajadzētu aizmirst. Īpaši politiķiem, kas jau sen, šķiet, peld kādā dīvainā substancē, ko tikai pieklājības labad varētu dēvēt par citu realitāti.
Uz plaukstošās un pavasarīgās dabas fona visnotaļ sirsnīga bija stīvēšanās ap sēdēšanu Rīgas pilsētas zālienos – domes deputātu viedo lēmumu apskaustu pat Zālamans un Kaligula kopā likti. Interesanti, kāpēc gan pēc visiem šiem domes pēdējo gadu murgiem – tostarp iebraukšanas maksas projektiem galvaspilsētā, plāniem celt grandiozas maksas stāvvietas, aizliegumiem sēdēt zālienos – neviens vēl nav pamanījies likt pretī to, ko Rīgas kungi nav iedomājuši – iekasēt maksu par izbraukšanu no galvaspilsētas un administratīvā aresta piemērošanu par to, ja kāds rīdzinieks sadomātu piesēst uz celma meža noriņā kaut kur kādā tālā mūsu valsts nostūrī.
Nedēļas lielākais zaudējums Latvijas kultūrai nenoliedzami bija sirmā Dzintara Soduma aiziešana mūžībā. Varbūt šim rakstniekam nav tik plaša un publiska slava kā dažam labam viņa amata brālim, tomēr Soduma ietekme uz literatūru ir kas vairāk par lētu un ātri pārejošu popularitāti. Viņa pēdas noteikti paliks arī tajos ceļos, ko šobrīd savā daiļradē iet Nora Ikstena vai Inga Ābele. Ceru, ka piedzīvosim laikus, kad Džoisa radinieki beidzot attapsies atbildēt uz mūsu izdevēju lūgumiem atļaut izdot arī leģendāro Dzintara Soduma tulkoto Ulisu – ja, protams, šis smieklīgais iemesls ir īstais traucēklis romāna izdošanai. Jācer vien, ka tas nenotiks tad, kad Soduma novatoriskais pienesums izskatīsies tikpat arhaisks kā reiz revolucionārais Glika Bībeles tulkojums.