Daļēji pateicoties Valsts ieņēmumu dienesta (VID) aizņemtībai ar eiro ieviešanu, jau šajā sezonā nav sasteigti ieviests sezonas laukstrādnieku īpašais nodoklis, kas būtībā ir īpaša nodokļu režīma piemērošana vienai nozarei.
Saeima likumprojektu, kas šai kategorijai nākamajā sezonā paredz samazināta 15% iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) maksāšanu, nodeva izskatīšanai Sociālo un darba lietu komisijā, kur, cerams, pieeja tā ieviešanai nebūs tik virspusēja.
No lēstajiem nozarē ap 38 tūkstošiem nodarbināto oficiāli reģistrēti un nodokļi maksāti tikai par 232 strādājošajiem, kas, pēc FM aplēsēm, valsts budžetā ik gadu radot ap 1,75 miljonus latu zaudējumu. Tajā pašā laikā grozījumu autori pat uz papīra nelolo cerības, ka šī pretimnākšana legalizēs būtisku nodokļus nemaksājušo strādnieku daļu. Likumprojektā anotācijā lēsts, ka 2014. gadā nodokli samaksās vien 7% sezonstrādnieku, 2015. gadā – 10%, 2016. gadā – 16%, 2017. gadā – 20%! Jājautā, vai ir jēga vēl papildus radīt vienu legālu nodokļu optimizācijas iespēju, ja zina, ka tāpat vairākums šo nodokli nemaksās? Kāda jēga radīt likumu, kuru var neievērot? Ja jau valsts uzskata, ka šis nodoklis sezonas laukstrādniekiem ir jāmaksā un samazinātais nodoklis ir optimāls un samaksājams, tad tai arī jāpieliek pūles, lai to iekasētu un nemaksātāji negrautu maksātāju konkurētspēju. Ja tā tomēr atzīst, ka norma ir formāla, tad labāk ar to neapgrūtināt uzņēmējus, strādājošos, administrētājus un kontrolētājus, bet meklēt citus risinājumus, iespējams, pat esošās sistēmas ietvaros. Ja valsts no šīs normas necer gūt būtisku fiskālo efektu (2014. gadā mīnus 39 600 latu, 2015. gadā – plus 43 500, 2016. – plus 95 500), tad kāpēc uz sezonas laukstrādniekiem neattiecināt līdzīgu normu kā uz dabas velšu vācējiem, kam nodoklis jāsamaksā, ieņēmumiem sezonā sasniedzot 20 000 latu?
Vēl viens risks, uz ko Saeimas sēdē norādījusi deputāte Elīna Siliņa, saistīts ar epizodiski pastrādājušo un nelielas iemaksas veikušo iekļaušanu sociālās apdrošināšanas sistēmā, saņemot praktiski tādus pašus labumus, kādus saņem regulāri strādājošie un lielos sociālos nodokļus maksājošie, lielā mērā dzīvojot uz pārējo nodokļu maksātāju rēķina. Savulaik pārmetumus nācās uzklausīt māmiņām, kas saņēma bērna kopšanas pabalstus, kurus likumdevējs nebija iekļāvis sociālās apdrošināšanas likmes aprēķinā un kas savulaik bija varas arguments māmiņalgu nepaaugstināšanai. Turpmāk sezonstrādnieki, par kuru ienākumiem no vismaz 70,00 eiro mēnesī tiks samaksāts 15% IIN, būs sociāli apdrošināti pensijai – 90% aizies pensiju apdrošināšanai, 10% – IIN. Būtībā šie strādnieki galvenokārt maksā sociālo nodokli, praktiski apejot IIN maksāšanu, kas ir vēl viena dīvainība nodokļu sistēmā. Pa lēto sociāli apdrošinās, kamēr vienlaikus valdība grasījās bez pilna IIN noplēst vēl papildu sociālo nodokli no honorāru saņēmējiem, kas dažkārt būtībā arī ir sezonas strādājošie, turklāt – arī no tiem, kas sociālo nodokli jau maksā no pamatalgas. Kur līdzvērtība, sistēmiskums? Vai atlaides pienākas tikai tajās nozarēs, kur ir liela nelegālā nodarbinātība? Tad uz to mūs mudina nodokļu politika?
Samazināts nodoklis nebūs arī efektīvs instruments to cilvēku noturēšanai, kas peļņas nolūkos dodas darbā uz ārzemēm – viņi vairākumā emigrējuši jau tagad, kad šo nodokli lielākoties nemaksā vispār, turklāt ir Eiropas valstis, kur šis nodoklis arī nav jāmaksā, bet darba samaksa – daudz augstāka. Arī nozares konkurētspēju tas būtiski necels, jo, jau nemaksājot nodokli, mūsu ogas un dārzeņi cenas ziņā zaudē konkurencē poļu produkcijai. Nenovēršama tendence būs roku darba aizvietošana ar mašīnām, kur tas ir iespējams, un vēl mazāk darba vietu laukos ar vēl lielāku lauku iztukšošanos un vēl lielākām grūtībām dabūt sezonas laukstrādniekus ar vai bez samazināta nodokļa. Nevaram vairs profilēties kā lētā darbaspēka valsts, tas laiks ir pagājis. Cilvēki vai nu strādā par solīdu atalgojumu, vai brauc strādāt uz ārzemēm, vai sēž uz pabalstiem.
Kārtība nozarē, vienādi nosacījumi visiem – lai visi maksā vai visi nemaksā – ir vajadzīgi pašai nozarei, godīgai konkurencei. Diemžēl oficiālais koalīcijas jeb Vienotības deleģētais runasvīrs Eduards Smiltēns nespēja likt pretī sakarīgākus argumentus kā vien saukli, lai taču cilvēki labāk strādā legāli un maksā mazākus nodokļus nekā nemaksā vispār, un E. Siliņas kaunināšanu par to, ka sen nav bijusi laukos un nezina, kā lauksaimnieki strādā ar internetu un datubāzēm. Cerams, ka Saeimas komisijā visi pretargumenti tiks izvērtēti konstruktīvāk un rasts valsts ekonomikai, demogrāfijai, lauksaimniecībai, konkurētspējai, reģionālajai un fiskālajai politikai optimālāks risinājums.