Nav jau slikti, ka vēlētājam jau pirms vēlēšanām tiek piedāvāti izpildvaras vadītāju kandidāti, kuri dažkārt var vislabāk prezentēt partijas idejas, nav slikti, ka ir konkrēta persona, no kuras prasīt atbildību par solījumu (ne)izpildi.
Tiesa, nosacīti, jo nekāda cita kā vien izplūdusī «politiskā atbildība» par solījumu nepildīšanu politiķiem nedraud. Turklāt vēlētāju atmiņa nereti izrādās pārāk īsa, lai politiķi priekšvēlēšanu laikā atturētos no zināmās «kā varēja nesolīt!» taktikas. Tomēr Saeimas vēlēšanās neievēl izpildvaru, premjeru, vienu cilvēku, bet gan partiju – cilvēku kopumu ar noteiktu ideoloģisko redzējumu, komandu ar vēlmi, spējām, ieinteresētību kaut ko izdarīt. Premjeru amata kandidāti ir lokomotīves, kas ievelk Saeimā lielāku vai mazāku skaitu vagonu. Tādēļ premjeru izvēlē noteicošā būs šo kandidātu vilktspēja, spēle uz sabiedrību, nevis viņa loma partijā, idejiskās pozīcijas.
Vienotībai 12. Saeimas vēlēšanas bez Valda Dombrovska būs pārbaudījums. Lai gan 11. Saeimas vēlēšanas pagāja Valda Zatlera zīmē, jo bija pirmās, kas notika pēc viņa rosinātās Saeimas atlaišanas, eksprezidents nopelnīja salīdzinoši vien 37 235 plusiņus (un 1147 svītrojumus), kamēr V. Dombrovskis uzstādīja rekordu ar 45 228 plusiem un tikai 763 svītrojumiem. Otra labākā rezultāta īpašnieks Vienotībā Artis Pabriks ieguva vien 19 363 plusus un krietni vairāk – 4493 – svītrojumu. Pašreizējā Vienotības premjere un iecerētā šā amata kandidāte Laimdota Straujuma pamazām vairo popularitāti, viņas darbību pozitīvi vērtē vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju, bet līdz tādai vēlētāju beznosacījumu mīlestībai kā pret V. Dombrovski viņai vēl tālu. Nekādus būtiskus lēmumus, kas ietekmētu plašāku sabiedrību, Straujuma nav pieņēmusi, nekādus mēslus vēl nav savārījusi, ar skaļiem paziņojumiem nav izcēlusies, uz neērtākiem jautājumiem atbild ar: «Es painteresēšos»...Vai šāds pragmatiskas politiķes tēls spēs nodrošināt pietiekami augstu reitingu arī ilgtermiņā un konkurēt arī priekšvēlēšanu vairāksolīšanā?
Izskatās, ka Nacionālā apvienība (NA) gadu gaitā nav spējusi izskolot neko labāku par veco labo Robertu Zīli, kurš svaigi ievēlēts EP. Skaidrs, ka neba Zīle EP pametīs, neba nacionāļus pie valsts stūres laidīs – nez vai Saeimā veidosies tāds koalīcijas strupceļš, lai NA premjers tiktu izvēlēts kā kompromiss.
Vairāku personu vārdi izskanējuši, runājot par potenciālo ZZS premjera amata kandidātu: Uldis Augulis, Raimonds Vējonis, Jānis Dūklavs, Dana ReiznieceOzola, nav atmests arī Aivara Lemberga variants. Nez vai kāds politiskais spēks piekristu strādāt Lemberga vadītā valdībā, bet, ja reiz sacensība ir ne tik daudz starp reāliem premjera kandidātiem, cik vēlētāju simpātijām, tad Lembergs ar savu nemainīgi augsto reitingu sabiedrībā un šovmena talantu tīri pragmatisku iemeslu dēļ ZZS nebūtu slikta izvēle. Īstermiņā. Domājot par partijas nākotni, ZZS vajadzētu veidot jaunas politikas zvaigznes, vairot viņu atpazīstamību, dot tribīni. Jaunās paaudzes politiķei Reizniecei-Ozolai ir labs potenciāls.
Problēmas ar premjera amata kandidātu varētu būt Saskaņas centram. Līdzšinējais kandidāts Jānis Urbanovičs izteicies par sevi, ka, «iespējams, būtu labākais premjers Latvijai, bet labi saprotu, ka Latvija nav gatava tādam premjeram». Pēc Tatjanas Ždanokas veiksmīgā starta EP vēlēšanās ar Latvijas Krievu savienību jājautā, vai Urbanovičs būtu gana labs premjers ne tikai Latvijai, bet arī savam elektorātam? Populārais Rīgas mērs Nils Ušakovs no Rīgas mūriem ārā neies. Kurš cits varētu uzrunāt gan mazāk, gan vairāk radikāli noskaņoto krievvalodīgo, gan latvisko elektorātu un vēl kaut tik cik melns aiz naga cerēt uz vietu koalīcijā? Arī Ingunai Sudrabai var nepietikt ar savu vārdu vien, lai gan jebkādu partiju, kurā viņa startētu, neko vairāk nezinot, saskaņā ar Latvijas faktu aptauju maijā bija gatavi atbalstīt 4,1% vēlētāju.