Piespiest mīlēt partijas
Valsts prezidents Andris Bērziņš iesniedzis Saeimai priekšlikumus par politiskās sistēmas izmaiņām. Mērķis labs, bet diez vai ar likumu varēs piespiest mīlēt un cienīt partijas. Eksperti pareizi iezīmējuši problēmu, ka, pastāvīgi mainoties partijām, «netiek pilnvērtīgi realizēta partiju politiskā atbildība».
Jāpiebilst gan, ka no politiskās atbildības ne mazāk veiksmīgi izvairās arī ilgstoši pie varas esošas partijas, solījumu nepildīšanu argumentējot ar piekāpšanos koalīcijas partneriem, krīzēm utt. Sabiedrības uzticēšanās un iesaistīšanās partijās ir niecīga, attiecīgi partiju un to vadīto institūciju pieņemto lēmumu leģitimitāte zema. Pirms desmit gadiem partijās bija mazāk nekā 1% iedzīvotāju, tagad – nedaudz zem diviem procentiem, kas daļēji skaidrojams arī ar iedzīvotāju skaita samazināšanos. Prezidents nu rosina partijas biedru minimālo skaitu pacelt līdz 500.
Diskusija par partijas biedru skaita palielināšanu ir jau vairāk nekā desmit gadu veca. Vistālāk ar to tika 1999. gadā, kad Saeima galīgajā lasījumā pēc Tautas partijas iniciatīvas, piebalsojot TB/LNNK un tobrīd daudzskaitlīgākajai partijai – sociāldemokrātiem, atbalstīja partijas biedru skaita palielināšanu līdz tūkstotim. Tobrīd no 46 Latvijā reģistrētajām partijām šāds biedru skaits bez minētajām iniciatīvas atbalstītājām vēl bija tikai zemsaviešiem. Virkne cilvēktiesību un juridisko ekspertu norādīja uz normas nedemokrātiskumu un neatbilstību Satversmei, to, ka jau esošais 200 biedru nosacījums ir nesamērīgi augsts, un likums netika izsludināts. Ekspertu iepriekš paustie argumenti nekur nepazūd arī šodien. Līdzīgu nacionāļu ierosmi pērn noraidīja iepriekšējā Saeima, tādējādi maz ticams, ka šī, ar to pašu koalīciju, rīkosies citādi.
Partijas veidojas ap vienu vai pāris līderiem, vairākums dibinātāju tiek sakasīti starp radiem, paziņām. Nevar teikt, ka tas ir kas pozitīvs, bet arī dibinātāju skaita uzskrūvēšana neko labāku nenesīs – partijās nāksies pieņemt, ko pagadās, viedokļu nesaskaņas un kašķi pēc tam sekos ar dubultu sparu, un partijas ārdošais efekts tikai pastiprināsies. Lai savāktu kvantitāti, partijai jākļūst populistiskākai, bet pēc tam paši politiķi mocīsies, jo izpildīt solīto, nesagraujot valsts budžetu vai kādu nozari, nevarēs. Tā populistiskas rīcības rezultātā izveidojās Zatlera Reformu partija, kuras dibināšanā gan piedalījās gandrīz 300 biedru, bet vēlmi pievienoties bija izteikuši vairāk nekā 1200. Ja vajadzētu, reformisti savāktu arī tūkstoti dibinātāju, bet jau ar mazāku skaitu pietika, lai steigā stiķētā partija sagrūtu kā kāršu namiņš trīs gadu laikā. Daudzskaitlīgākā partija – sociāldemokrāti – arī palēnām degradēja ideoloģiju un izčākstēja strīdos par partijas vadību, vēstures annālēs nonākusi arī Tautas partija. Masa nav kvalitātes rādītājs.
Ja partijās darbotos pašattīrīšanās process, tad varbūt būtu par vienu iemeslu vairāk nedibināt jaunu partiju vai nemigrēt pie citas. Kāda pašattīrīšanās bijusi, piemēram, Vienotībā, kur pēc dīvainību atklāšanas amatpersonas deklarācijā ģenerālsekretārs joprojām ir Artis Kampars, pēc auto iegādes lietas publiskošanas, apejot nodokļus, Dzintars Zaķis turpināja vadīt Saeimas frakciju, Lolita Čigāne ar saviem lakatiņiem iepriekšējā Saeimā tika ielikta visai augstos amatos, Solvita Āboltiņa ir Saeimā, bet ievēlētais Jānis Junkurs – Honkongā, Vienotības Ētikas komisijas biedrs vada auto reibumā, un par to sabiedrība uzzina tikai pēc deputāta mandāta apstiprināšanas?
Eksperti uzskaita, ka Saeimā uzreiz ar lielu mandātu skaitu bieži iekļuvušas jaundibinātas partijas. Acīmredzot pie varas tajā brīdī esošās partijas nespēj apmierināt sabiedrības pieprasījumu. Vai jaunu partiju veidošanās apgrūtināšana nebūs mākslīga toksisko partiju uzturēšana pie dzīvības, tādējādi varas leģitimitāti samazinot vēl vairāk?
Kamēr izmaiņas politiskajā kultūrā un politikas kvalitātē nesāksies no apakšas, ar ultimātu no augšas rezultāts neuzlabosies. Tādēļ arī palielināt valsts sniegto finansējumu partijām, kā rosina prezidents, ir pāragri. Virkne aizdomīgu varas lēmumu nevieš pārliecību par partiju atkarības mazināšanos kopš valsts finansējuma ieviešanas partijām, tādēļ to palielināt bez šīs atkarības mazināšanās konstatēšanas nozīmētu bērt naudu caurā mucā. Reālāks varētu būt priekšlikums piešķirt nodokļu atlaides mazajiem ziedotājiem, bet arī tam jēga būtu tikai tad, ja patiesi aktivizētos partiju atbalsts sabiedrībā. Citādi tā būtu tikai papildu iespēja negodīgām shēmām.