Konvencija ķeksītim?
Viļņošanās ap Stambulas konvenciju uzbangojusi ar jaunu sparu līdz ar Tieslietu ministrijas pasūtītās juridiskās analīzes publiskošanu un premjera Māra Kučinska beidzot skaidri pausto: «Konvencija ir atbalstāma!»
Vienkāršāk būtu piebiedroties sociālo tīklu komentētājiem juridiskās analīzes izsmiešanā vai amatpersonu kaunināšanā par to, ka Latvija būs vienīgā Eiropas Savienības (ES) valsts, kas nav parakstījusi šo konvenciju cīņai ar vardarbību pret sievietēm. Kompānijā ar Latviju līdz šim minētā Čehija to nesen parakstīja. Tas daudziem liek domāt, ka ar mums kaut kas nav kārtībā! Drīzāk Latvijas ņemšanās ap konvenciju atgādina bara instinkta pārņemtu nepīpētāju pīpmaņu kompānijā, kurš, sajūtoties nepareizs, piebiedrojas pīpmaņiem. Kā citādi izskaidrot Latvijas ilgo atturību pret šo dokumentu, par 3000 eiro pasūtītu juridisko analīzi, kas viennozīmīgi secina: «Latvijai konvencija nav jāparaksta!», un valdības vadītāja rezumējumu, ka tomēr vajag? Sekojot vairākumam, pirms vairāk nekā desmit gadiem Saeima steidzīgi, neskaidrojot sabiedrībai, ratificēja ES konstitūciju, kamēr, ak vai!, Francija un Nīderlande atļāvās to referendumā noraidīt, bet tās tāpēc nedz izmeta no ES, nedz kādas citas sankcijas tām piemēroja, nedz apsaukāja par anarhistēm vai necilvēkiem, kā Latvijā tiek klasificēti Stambulas konvencijas kritizētāji. Tie ir sieviešu nīdēji, homofobi vai, kā paudusi resursu centra Marta pārstāve, «cilvēki un organizācijas, kas neatzīst cilvēka vērtību».
Gan viena, gan otra nometne aizrāvusies ar pārspīlējumiem, kas spraucas ārā no TM pasūtītās, juristes Baibas Rudevskas veiktās konvencijas analīzes. Sasaistīt vīriešu un sieviešu līdztiesības jautājumus ar Latvijas brīvības cīnītāju godināšanu, komunistisko un nacistisko režīmu noziegumu nosodīšanu ir patiesi murgaini un mazina respektu pret citām pētījuma visnotaļ vērā ņemamām tēzēm. Piemēram, par vardarbības klasificēšanu kā cilvēktiesību pārkāpumu pretstatā Latvijas likumiem, kas to definē kā civiltiesisku vai krimināltiesisku pārkāpumu, par to, ka vīrietis a priori tiek uztverts kā potenciāls varmāka. Par vecāku tiesībām izglītot bērnus saskaņā ar savu reliģisko pārliecību un filozofiskajiem uzskatiem, atsakoties pieņemt konvencijā ietverto sociālā dzimuma teoriju. Par to arī visvairāk šķēpi tiek lauzti, biedēts, ka ar laiku konvencija liks atteikties no laulības definīcijas Satversmē kā vīrieša un sievietes savienības un paģērēs virkni šodien sabiedrības vairākumā neakceptētas tiesības seksuāli netradicionāli orientētiem cilvēkiem, ka tēvs un māte būs jādēvē par vecāku A un B, lai neveicinātu bērnos uz sieviešu un vīriešu lomu stereotipiem balstītu attieksmi, kas konvencijas ieskatā esot vardarbības cēlonis pret sievieti. Tas ir karstais kartupelis, kas sabiedrībā vēl tiek viļāts. Bet - vai katoliskā Polija vai Lietuva šajā ziņā būtu liberālākas par Latviju? Tās, parakstot konvenciju, pievienojušas vienpusēju deklarāciju par tās piemērošanu atbilstoši to konstitūcijām, ko darīt Latvijai aicina arī Kučinskis. Rudevska brīdina - tas nesniedz nekādas juridiskas garantijas.
Turklāt - ja atrunas attiecas uz Satversmē noteikto vīrieša un sievietes laulību - ko konvencija mainīs Latvijā? Vai tā mainīs likumos jau esošo normu lietošanu, sodot varmākas vai definējot vardarbību? Vai tā mainīs cilvēku uzvedības stereotipus, paaugstinās emocionālo inteliģenci, kas neļaus pacelt roku ne pret sievieti, ne bērnu, ne dzīvnieku? Vai, parakstot konvenciju, mēs neizņemsim licenci neiespringt cīņā ar dziļākajiem vardarbības cēloņiem? Vai mums ir pamats bažām, ka Latvijā varētu pie varas nākt tādu uzskatu pārstāvji, kas akceptētu vardarbību? Vai vardarbības izpratne mums ir viduslaiku līmenī, ka jānāk progresīvajai Eiropai mums atvērt acis, apskaidrot, ka tā ir sodāma lieta? Ja neuzticamies pašu spējai analizēt, sistēmiski domāt, izvērtējot vardarbības cēloņus un veidojot tās prevenciju un soda mehānismus, labi, parakstām konvenciju un klausāmies pavērtām mutēm, ko mums stāstīs Eiropas (s)eksperti. Sakārtojam labi atskaites, ieviešam prasītās regulas un dusam saldi līdz nākamajiem šausmu stāstiem medijos! Bet nevar arī nevērīgi izturēties pret plašajām konvencijas interpretēšanas iespējām - cik sūdabrāļu, tostarp izvarotāju un citu veidu noziedznieku, šādā veidā jau no valsts Eiropas Cilvēktiesību tiesā nav iztiesājuši kompensācijas!
Jā, konvencijā runā par virkni labu, atbalstāmu lietu, bet, manuprāt, lietu kārtībai vajadzētu būt citai - izanalizēt esošās problēmas un tad skatīties, vai tā vai cita konvencija ir īstais palīgs to risināšanā, vai efektīvāki nav citi instrumenti. Ja ir, tad, lūdzu, reizē ar konvencijas parakstīšanu iekļaujam valdības rīcības plānā konkrētus uzdevumus, finansējumu uzlabojumu ieviešanai, nevis tikai parakstām un atķeksējamies Eiropā!