Valsts prezidents Raimonds Vējonis pirms Māra Kučinska nominēšanas par premjeru partijām kā būtisku šīs valdības prioritāti minēja demogrāfiju, par ko budžeta deķīšana tradicionālās plešanas riesta laikā dzirdam maz.
Labi, ja ieraugām pāris eklektiskus triepienus, kas pazūd lielajā deķī. Lai arī utopiski, daudz konkrētāk par demogrāfiju kā valsts prioritāti - mērķi ar konkrētiem skaitļiem izteicies eksprezidents Valdis Zatlers: tam jābūt trīs miljoniem latviešu 2050. gadā!
Varbūt ne tikai latviešus, bet arī pastāvīgi Latvijā dzīvojošos un Latvijai lojālos cittautiešus bija domājis eksprezidents, pretējā gadījumā latviešu skaits būtu teju vai jātrīskāršo. Bet arī uz trīs miljonu pastāvīgo iedzīvotāju skaita sasniegšanu 34 gados nez vai pats idejas autors totalizatorā savu naudu liktu. Zatlera domu, ka jābūt neiespējamiem mērķiem, lai kaut ko izdarītu, gribētos pārfrāzēt - jābūt saturīgiem mērķiem, un būtisks demogrāfijas kāpums tāds noteikti ir. Tas ir daudz jēgpilnāks nekā līdzšinējo valdību mērķi iestāties vienā vai otrā starptautiskā organizācijā. Kad pēc iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā politiķi jau sāka zaudēt orientāciju un izdomu par valsts kursu, kā atpestīšana nāca iespēja ieviest eiro, par ko gan sabiedrības vairākums šaubījās. Kad arī tas tika izdarīts, kā glābējzvaniņš atskanēja aicinājums pievienoties tā dēvēto bagāto valstu klubiņam OECD, par ko vēl lielākam vairumam sabiedrības vispār nebija nekādas nojausmas. Un vēl mazāk tā bija par to, kāpēc mums jāmaksā dalības miljoni par atļauju sevi pamācīt, kā dzīvot, kad jāklausa viedajam padomam atjaunot treknās partiju barotnes - valsts kapitālsabiedrību padomes. Un tas viss laikā, kad valstij nav naudas ar retām slimībām saslimušu cilvēku dzīvības glābšanai, kad skolotāju algas jāpaaugstina, tās samazinot, kad visām nozīmīgajām jomām - zinātnei, izglītībai, veselībai tērējam daudz mazāk nekā vidēji ES. Tamlīdzīgu mācītāju padomiem sekojot krīzes gados, piedzīvojām veiksmes stāstu, kā rezultātā Latvijas iedzīvotāju skaits saruka apmēram no 2,35 miljoniem līdz 1,9 miljoniem, daudzi palikušie zaudēja darbu, bet strādājošie dabūja maksāt lielākus nodokļus pie samazinātām algām. Atgūstamies pamazām - bezdarba līmenis joprojām ir augstāks nekā pirms krīzes, turpinām vilkt vienu no augstākajām algas nodokļu un ārējā valsts parāda nastām, lai arī sarukuši emigrācijas tempi, tā tomēr turpinās, bet neko nedzird par tiem 80 000 Latvijā atgrieztajiem izbraukušajiem, kas bija plānoti 2013.-2016. gada reemigrācijas plānā. Kā gan to izdarīt, ja vairākums aizbraukuši pirms pāris gadiem, bet atbalsta pasākumi pamatā attiecas uz tiem, kas aizbraukuši vismaz pirms desmit gadiem vai pirms 1990. gada 4. maija, vai uz augsti kvalificēta darbaspēka atvilināšanu atpakaļ, kamēr vairākums emigrējušo ir vienkāršu darbu darītāji un Latvijā nenovērtētie sabiedriskajā sektorā strādājušie mediķi, pedagogi, policisti? Aizbraukuši pārsvarā strādāt varošie un gribošie, un arvien mazāk strādājošajiem Latvijā būs jāuztur arvien novecojošākā Latvijas sabiedrība.
Lai negatīvo demogrāfijas spirāli neiegrieztu vēl vairāk, jādomā ne tikai par tiešiem atbalsta pasākumiem ģimenēm ar bērniem, pabalstiem un bērnudārziem, kas pretēji solītajam visiem pusotrgadniekiem nav pieejami, bet arī plašāk par ekonomiku, nodrošinātību ar darba vietām, labu izglītību, pieejamu veselības aprūpi un citu cilvēka eksistenciālu un Maslova piramīdas augšgalā esošu vajadzību nodrošināšanu. Ideja par būtisku iedzīvotāju skaita vairošanu, demogrāfiju kā prioritāti saknē ir ļoti pareizi, jo tā ietver vai pakārto teju visas citas jomas, pat aizsardzību, infrastruktūru, nemaz nerunājot par iepriekš minētajām. Infrastruktūra - ceļi, sabiedriskais transports, sabiedriskās būves, skolas, elektrotīkli - to izbūve, uzturēšana - viss uz vienu cilvēku izmaksās daudz lētāk, ja būs daudz vairāk cilvēku. Kam būs vajadzīga drošība, ja te nedzīvos cilvēki, un otrādi - vai cilvēki te gribēs dzīvot, ja jutīsies apdraudēti? Ekonomiskai izaugsmei nepieciešama kritiskā masa, bet pašlaik kritiska ir drīzāk valsts attieksme pret demogrāfiju kā īstermiņā politisko konjunktūru neapdraudošu skabargu pakaļā.
Trīs miljoni iedzīvotāju ir pārspīlēta ambīcija, bet kāpēc gan ekonomistiem neparēķināt, kādu izaugsmi tas valstij nodrošinātu? Un - tas vismaz būtu mērķis, kamēr valdības deklarācijā nopietnu mērķu vispār nav. Tā runā vien par «orientēšanos» uz ekonomiskās aktivitātes, nodarbinātības un produktivitātes straujāku izaugsmi, kā arī min neskaitāmas «prioritātes», kas esot vērstas uz valsts attīstību, lai sasniegtu Nacionālajā attīstības plānā (NAP) noteiktos mērķus. Tikai nelaime tā, ka NAP šie mērķi ir vīzijas, sapņa, dzejas formā, turklāt virknē no būtiskām jomām, kur tie konkretizēti, pozitīva virzība ar visu NAP virsuzdevumu - ekonomisko izrāvienu - vēl miglā tīta.