PVD asarām netic
«Birokrātija nogalina mazo uzņēmēju» – tamlīdzīgi virsraksti šonedēļ pāršalca medijus pēc LTV Panorāmas sižeta par mazas Kauguru kafejnīciņas Beze slēgšanu. Sociālo tīklu lietotāji metās gānīt birokrātiju un aizstāvēt simpātisko, apņēmīgo jauno meiteni, kas viena raujas pa kafejnīcu, lolodama sapni par savu mazo biznesu un našķiem, kas nebūtu pārsātināti ar pārtikas piedevām.
Emocionāli ir vieglāk nostāties radošās, darbīgās meitenes pusē, jo īpaši tad, ja pretī ir valsts kontrolējošie, naudu iekasējošie dienesti, ja pašu uzņēmēju praksē bijuši vai no paziņām dzirdēti nostāsti par gadījumiem, kad bijis jāpilda nevajadzīgas, birokrātiskas prasības vai jāmaksā neadekvātas summas par saskaņojumiem, licencēm, kas politiķu skandēto par to, ka pie mums ir tik viegli nodibināt uzņēmumu par vienu eiro, pārvērš par anekdoti.
Reālo uzņēmējdarbības vidi spilgti izgaismoja LTV raidījuma Aizliegtais paņēmiens operācija Frics - dārgi būvvaldes saskaņojumi un tirdzniecības atļaujas, savukārt Pārtikas veterinārā dienesta (PVD) inspektore piedāvāja pārdot apliecības par kursa noklausīšanos par higiēnas prasībām uzņēmumā. Acīmredzot paša dienesta pārstāvjiem ir priekšstats, ka tā tāda formalitāte vien ir un jāpiekasās, kad kāds neizrāda vēlēšanos sadarboties dienesta gaumē. Protams, katrā dienestā var gadīties pa kādām melnajām avīm, kas automātiski nenozīmē, ka visa sistēma tā strādā. Diemžēl gan šie notikumi, gan Valsts ieņēmumu dienesta (VID) negodīgo darbinieku birums atstāj vietu pamatīgām šaubām par sistēmu un neticībai, ka jaunā kārtība ar divu inspektoru uzņēmuma inspicēšanu viena vietā mazinās korupcijas risku. Tas turklāt sadārdzina PVD darbību, bet par to maksā tie paši uzņēmēji un citi nodokļu maksātāji. Arī no jaunās uzņēmējas teiktā nojaušams, ka atsevišķas PVD prasības bijušas tādas, lai tikai atbilstu papīriem, vienlaikus jāatzīst, ka sabiedriskā ēdināšana nav tas pats kas lupatu tirgošana un saprāta robežās paaugstinātas higiēnas prasības ir pamatotas un pārbaudes nepieciešamas. Cits jautājums par to atbilstību burtam vai garam un par darba efektivitāti. Piemēram, uzņēmumā Kindercatering PVD veica pārbaudi dienu pirms tam, kad izskanēja ziņas par masveida bērnudārznieku saslimšanu ar salmonelozi, kuri bija lietojuši šā uzņēmuma produkciju. Pēc tam gan PVD zināja stāstīt par atklātiem pārkāpumiem šajā uzņēmumā un solījās tuvākajā laikā cītīgāk pievērsties skolēnu un pirmsskolnieku ēdinātājiem. Gadījumu ar masveida saindēšanos ar pārtiku vai saslimšanu netrūkst, šovasar desmit ārzemnieki pēc saindēšanās ar pārtiku pasākumā Kuldīgā nonāca slimnīcā un nez vai nesīs tālāk pasaulē Latvijas virtuves labo slavu. Bieži dzirdam par saindēšanos ar pārtiku dziesmu un deju svētkos, bet viens no skaļākajiem gadījumiem bija pirms vairākiem gadiem, kad vairāk nekā 40 cilvēku inficējās ar A hepatītu - slimību, kas var atstāt sekas uz mūžu! Higiēna sabiedriskās ēdināšanas vietās nav joka lieta. Protams, daļu PVD aizrādījumu kafejnīcas Beze īpašniecei var uztvert kā piekasīšanos, kaut vai par to pašu receptūras maiņu picām, lai tās varētu uzglabāt ārpus ledusskapja, vai kādā brīdī darba procesā uz grīdas nobirušiem miltiem, bet produktu lietošana ar pirms pāris dienām beigušos termiņu, gatavo kūku glabāšana blakus sadzīves atkritumiem gan ir viela pārdomām patērētājam.
Cita lieta, ka kopējais birokrātiskais slogs mazajiem uzņēmējiem ir apgrūtinošs un te valstij kopā ar uzņēmēju asociācijām, pašvaldību dienestiem vēl daudz darāmā. Vēl būdama ekonomikas ministre, Dana ReizneiceOzola pēc operācijas Frics birokrātijas apmērus nosauca par šokējošiem un solīja kopā ar tagad pašas vadīto Finanšu ministriju izveidot atbalsta pasākumu kopumu jaunajiem uzņēmējiem, tostarp ko līdzīgu vienas pieturas aģentūrai, kur vienuviet varētu saņemt visu informāciju biznesa sākšanai un turpināšanai. Tikmēr joprojām katrs dienests piedāvā savus kursus, starpniekus, maksas pakalpojumus, prasa savus saskaņojumus, nereti cilvēkos radot nepārvaramu vēlmi no tā visa atpirkties. Atkal dzirdam kārtējos solījumus, šoreiz ekonomikas ministra Arvila Ašeradena izpildījumā, par dzīvesstila uzņēmumu atbrīvošanu no nodokļu sloga vai nelielas, fiksētas gada maksas ieviešanu. Dzirdētas šādas runas jau daudz, bet vezums ik pa laikam tiek tikai pagrūstīts. Piemēram, atsevišķās nozarēs ieviests princips «klusēšana - piekrišana», kas gadījumos, ja noteiktā laikā nav saņemta atbildīgās iestādes atļauja, tā uzskatāma par piešķirtu un uzņēmējs var sākt darbu.
Labi, ka šāda veida ziņas par to, kā valsts pārvalde, birokrātija, politiskie lēmumi ietekmē vienkāršu cilvēku, konkrētu nozaru pārstāvju dzīvi, darbu, iekaro mediju telpu un pievērš sabiedrības un politiķu uzmanību. Cerams, ka viss nebeigsies ar īslaicīgu parunāšanu.