Zolitūdes vienošanās – labāk vēlu nekā nekad
Veikalu tīkls Maxima Latvija nepilnus trīs gadus pēc Zolitūdes traģēdijas vienojies par 100 000 eiro kompensācijas izmaksu par katru bojā gājušo to tuviniekiem. Grūti to vērtēt ar vienu olekti, jo cilvēki, kas paši nav cietuši, nevar ielīst to ādā, kas joprojām redz murgus par tās dienas baisajiem notikumiem un zaudētajiem mīļajiem.
Tomēr kopumā vienošanās jāvērtē pozitīvi, jo īpaši tāpēc, ka šāda kompensācija tiek piedāvāta ne vien advokāta Alda Gobzema klientiem, kurš slēdzis vienošanos, bet arī citiem, tostarp tiem, kas nemaz nevērsās tiesā. Atzīstama ir arī uzņēmuma vadības attieksme. Atšķirībā no Maxima Latvija vadītāja Gintara Jasinska arogantajiem izteikumiem neilgi pēc traģēdijas, pēc kuriem viņš tika atlaists, tagad uzņēmuma vadība izsakās skaidri: «Maxima Latvija uzņemas pilnu morālo atbildību.» Ja visu 54 Zolitūdes traģēdijā dzīvību zaudējušo cilvēku tuvinieki piekristu šīs summas izmaksai, tad Maxima Latvija tas maksātu 5,4 miljonus eiro, kas ir mazāk nekā puse no tās gada peļņas. Vēl Maxima no izmaksātajām kompensācijām būs jānomaksā uzņēmuma ienākuma nodoklis, kamēr tās saņēmēji tiks atbrīvoti no nodokļiem. Un vēl jau ir vairāki desmiti ievainoto, cietušo fiziski, kuru kompensāciju aplēšana turpinās un to apmēru noteiks individuāli.
Jautājums - kāpēc šī vienošanās nāca tik ilgi? Trīs no cietušajiem jau līdz šim brīdim ir miruši. Bet labāk vēlu nekā nekad. Tā aiztaupīs garas un dārgas tiesu un advokātu darba stundas, pašu cietušo laiku un nervus, atkal un atkal uzjundot sāpīgās emocijas, atmiņas un bezpalīdzību. Tā ļaus gan viņiem pašiem, gan Maxima, kas tiesā figurē gan kā cietušais, gan kā apsūdzētais, norakt kara cirvi, aizvērt skumīgo lappusi un dzīvot tālāk. Cietušajiem varbūt pat piedot, lai nebojātu savu karmu, bet, protams, ne aizmirst. Bojā gājušie ir jāpiemin, un galvenais - no šādām traģēdijām jāizdara secinājumi un jāsaprot mācības.
Visas ģimenes gan Maxima piedāvājumam nav piekritušas. Šī summa traģēdijā necietušajiem Latvijas iedzīvotājiem, kas tādu naudu nav nopelnījuši visa mūža laikā, iespējams, šķitīs laime nelaimē, bet kādiem bojā gājušo tuviniekiem - atpirkšanas ar Jūdasa grašiem. Protams, tuva cilvēka dzīvību nevar izmērīt naudā, bet arī tāpēc karošana par daudz lielākām kompensācijām izskatītos ne īpaši cēli. Latvijas vēsturē par tuvinieka bojā eju summas pieprasītas miljonos, bet izmaksātas, lielākoties, desmitos tūkstošu. Lielāku kompensāciju - 100 000 latu - saņēma Talsu traģēdijā pēc pacēlāja nokrišanas bojā gājušā bērna vecāki, citiem cietušajiem izmaksātas krietni mazākas summas. Jau iztiesātajās civillietās no Maxima Latvija piedzīti 75 000 eiro.
Pensionāru pāris, kas audzina traģēdijā bojā gājušās meitas divus bērnus, pieprasījis 70 miljonus eiro. Protams, 100 000 eiro kompensācija uz diviem nepilngadīgiem bērniem viņa mūža garumā nav laimīgas dzīves garants, bet tomēr šie bērni saņems vēl citus pabalstus. Gan viņiem, gan citiem cietušajiem pēc traģēdijas tika izmaksātas prāvas kompensācijas no sabiedrības dāsni saziedotajiem līdzekļiem, katram bērnam, kam bojā gāja vecāks (-i), tika izveidoti pilngadības depozīti 14 000 eiro apmērā, Maxima neilgi pēc traģēdijas apņēmās maksāt ikmēneša pabalstu 700 eiro katram bērnam līdz pilngadības sasniegšanai. Abus vecākus traģēdijā zaudēja viens pusaudzis, 23 bērni zaudēja vienu no vecākiem. Kā intervijā Neatkarīgajai neilgi pēc traģēdijas pauda sabiedrības ziedojumus administrējošā fonda ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta, «nauda nedziedē, bet nepilngadīgajiem bērniem ir sniegta vislielākā palīdzība no ziedojumiem, citām labdarības organizācijām, Maxima. Materiālu problēmu nav, bet mēs nevaram aizstāt vecākus».
Citiem cietušajiem tika sniegta palīdzība, izmaksāti pabalsti, apmaksāta ārstēšana. «Ja kāds no upuriem sūdzas, ka nevar izdzīvot, drīzāk jāskatās, kā viņš spēj piešķirto naudu menedžēt, jo palīdzība ir ļoti liela, no ziedot.lv un citiem labdarības fondiem - pāri par diviem miljoniem eiro, plus vēl valsts un pašvaldības pabalsts,» vērtēja Dimanta. Dažiem šī nauda esot pat nesusi nelaimi un atkarības, citi steiguši nopirkt ilgi kārotas mantas. Bet galvenā Dimantas doma un vilšanās bija, ka «līdz galam nav izmantota iespēja visai sabiedrībai laboties vērtību ziņā». Gribētos, lai šis motīvs vadītu arī visas tiesvedībā iesaistītās puses un, protams, arī valsts, pašvaldību institūcijas, būvfirmas un citus ikdienas darbā.