Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas vai citu slimnīcu traumpunktu statistika ik dienu vēsta par negadījumiem ar bērniem. Daudzi tiešām ir negadījumi, bet liela daļa – traumas, kuras varēja novērst, ja vecākiem pietiktu saprāta nenolikt indīgus šķidrumus vai asus, bīstamus priekšmetus bērniem pieejamās vietās, ja bērni tiktu pienācīgi pieskatīti.
Plašākas sabiedrības un atbildīgo dienestu uzmanības lokā pamatā gan nokļūst tikai gadījumi, kas beigušies letāli. Pēdējā laikā par tiem nācās dzirdēt biežāk. Sagadīšanās? Nenovēršamības? Dienestu nolaidība?
Skandalozākais un medijos iztirzātākais bija Dobeles gadījums, kad pēc vecāku nāves (visticamāk, pārdozējot narkotikas) no bada nomira meitenīte un vēl trīs bērni vieni paši nedēļu mitinājās slēgtā dzīvoklī kopā ar mirušajiem vecākiem. Divpadsmit gadu vecas meitenes dzīvību Rēzeknē prasīja uguns, viņai ilgstoši atrodoties vienai mājās, kamēr tēvs bija slimnīcā. Gadu nesasniegusi meitenīte sadega kādā Rīgas dzīvoklī, mājās esot viena pati. Naktī, kad, kā saka mamma, esot uz brīdi izgājusi papļāpāt ar draudzeni. Naktī, un tā nebija pusstunda! Vēl maz informācijas par šo ģimeni, bet Dobeles un Rēzeknes gadījumos ģimenes jau bija nonākušas sociālo dienestu redzeslokā, tāpēc loģisks jautājums - vai tika darīts viss, lai traģēdijas nenotiktu, vismaz ar bērniem, kam nav jācieš pieaugušo dēļ? Rēzeknē no piedāvātās palīdzības meitene un tēvs esot atteikušies. Šādā gadījumā tomēr būtu jābūt normām, kas nepieļauj ilgstošu nepilngadīgā atrašanos mājās vienam, kur nu vēl ar kurināmu krāsni! Bērnu tiesību aizsardzības likums liedz atstāt bez uzraudzības bērnu līdz septiņu gadu vecumam, bet tas nerunā par nedaudz vecāku bērnu atstāšanas bez uzraudzības ilgumu. Labi, uz pāris stundām, bet kurš saprātīgs vecāks atstās, piemēram, astoņgadnieku bez uzraudzības vairākas dienas? Vienu pašu ar krāsns apkuri. Ja nevar paļauties uz veselo saprātu, tas jāieraksta likumā. Acīmredzot meitene Rēzeknē atstāta ne pirmo reizi, tēvs jau pirms tam bijis slimnīcā. Arguments, ka iepriekš nekas traģisks nenotika, neder, - letālas traģēdijas notiek tikai vienreiz dzīvē!
Var saprast vēlmi «cīnīties par bērna palikšanu ģimenē», kas, pēc Rēzeknes sociālo darbinieku teiktā, esot valsts pēdējā laika nostāja. Jā, ar vecākiem, cik iespējams, jāstrādā, taču pēc principa - uzticies, bet pārbaudi! Un ne tikai iepriekš sarunātās vizītēs, kam apskatāmie īpaši gatavojas! Un ne par katru cenu. Attieksme «lai vai kādi, tomēr vecāki» ir pārāk riskanta. Ne tikai no dzīvībai vai veselībai bīstama iznākuma aspekta, bet arī bērna dzīves pieredzes veidošanas. Labais vairo labo, sliktais - slikto. Bērnībā piedzīvoto vardarbību, kliegšanu, dzeršanu, nevērību pret bērniem šie bērni atkārtos savā pieaugušā dzīvē, ja nebūs redzējuši citu attiecību modeli. Ir jāpārtrauc šī negatīvās pieredzes ķēde, jāatklāj bērnam iespēja uzaugt, vēlams, ne bērnunamā, bet normālā ģimenē - audžuģimenē vai adopcijā. Un kādu pieredzi gūs trūcīgas, bet ne degradētas ģimenes bērni, kuriem bagātā Jūrmalas pašvaldība ierāda sociālo dzīvokli, atvainojiet, pritonā, kur istabiņa gan izremontēta, bet koplietošanas telpas, vārda vistiešākajā nozīmē - aizdirstas, jo, redz, par tām atbildīgi paši iedzīvotāji. Kāds kontingents tur ir, tāds ir - plāta rokas domes atbildīgie! Bet kāpēc tādā kontingentā jāiemitina bērni? Lai viņi to uzskatītu par normu?
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Ilona Kronberga izteikusies, ka Dobeles un Rēzeknes traģēdijas būšot pagrieziena punkts bērnu tiesību aizsardzības uzlabošanā. Neticu. Parunās vairāk, imitējot rūpes, izdos kādu rīkojumu, pagrozīs likumu, bet sabiedrību, kas ir šo traģēdiju cēlonis, nepagriezīs. Sabiedrībā vai noteiktās sociālajās grupās iesakņojušos uzvedības modeļus ar valdības rīkojumu neizmainīs. Atbildīgos dienestus arī bez papildu finansējuma daudz neizmainīs. Jā, dienestu sadarbībai daudz resursu nevajag, to var arī bez lieliem līdzekļiem uzlabot. Bet galā tāpat jābūt cilvēkam, kas ar šīm riska grupām strādā. Var organizēt vēl kādas apmācības jau augstskolas beigušajiem sociālajiem darbiniekiem, bet arī daudz pieminētais «cilvēciskais faktors» nostrādās labāk, ja viņiem aprūpējamo skaits nebūs tik liels un viņu algas būs motivējošākas. Šā gada budžetā valdība pērnā gada nogalē kārtējo reizi atlika mērķdotāciju piešķiršanu algu palielināšanai tiem sociālajiem darbiniekiem, kas pašvaldībās strādā ar ģimenēm ar bērniem, kas iesaldēta kopš krīzes. Atlika līdz pat 2019. gadam. Vai «pagrieziena punktā» to varētu atjaunot ātrāk vai pietiks ar runām? Ja nav naudas, tad godīgi pasakām, ka atbildība ir uz pašiem, varbūt tad līdzcilvēki, nevalstiskās organizācijas arī sajutīsies atbildīgāki nekā tagad, kad savu vienaldzību var attaisnot ar dienestu atbildību. Ja tie vispār ir paredzēti, tad tiem jābūt efektīviem, strādājošiem, nevis pastāvīgi jāklausās atrunas: cik ir to sociālo darbinieku, tik ir, kādas tās aldziņas ir, tādas ir!