Katrs talants ir vērtība

Teju tikpat lielu sabiedrības šūmēšamos kā pirms oficiālā priekšvēlēšanu perioda sākušās masīvās Saskaņas un Gods kalpot Rīgai reklāmas radījis ziedošanas lūgums jaunajai Latvijas daiļslidošanas zvaigznei Denisam Vasiļjevam.

Daudzu uzmanību 17 gadu vecais jaunietis pievērsa pēc veiksmīgā starta Eiropas čempionātā, kur iegūta 7. vieta, lai arī iepriekš jau bija atzīstami panākumi junioru līmenī, divkārtējs Latvijas čempiona tituls. Augstāk vīriešu konkurencē spējis ierindoties vien Konstantins Kostins 1993. gadā - 4. vieta Eiropas čempionātā, kurš kopš tā paša 1993. gada dzīvo ASV. No dāmām augstāko sasniegumu - 4. vietu - pērn Eiropas čempionātā uzrādīja tolaik arī 17 gadu vecā Angelina Kučvaļska. Tas gan viņai neļāva iekļūst Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) A sastāvā, kas nodrošina nepilnu 16 000 eiro finansējumu, lai sagatavotos olimpiskajām spēlēm.

Vasiļjeva mājaslapā publicēto ziedojumu lūgumu pārpublicējuši vairāki mediji. Radikālākie komentāri, kā parasti, lasāmi pretrunīgi vērtētajā portālā nozagts.com, kura galvenais producents ir Ivans Staļnojs, kas bijis dažādu radikālisma pakāpju krievvalodīgo politisko organizāciju aktīvists. Tiesa gan, daudzu interneta vietņu komentāri ir līdzīga rakstura, bet šajā vietnē tie ir īpaši. Par daļas auditorijas ne īpaši augsto intelekta līmeni liecina elementāras pareizrakstības kļūdas, piemēram, teksts «Nauko nodarboties ar sporta veidu kuru nevar pavilkt». Vieni komentētāji metas kritizēt «veiksmes stāsta» valsti, «debilos» sporta funkcionārus un politiķus, kas nespēj atbalstīt talantu, citus nokaitinājušas, viņuprāt, sportista pārspīlēti augstās prasības. Ieraugot 40 000 eiro kopējo pieprasījumu, summas tūkstošos horeogrāfijai un treniņiem Sočos un Parīzē, trenerim 65 eiro stundā un 4000 sezonā viņa klātbūtnei sacensībās, fizioterapijai un masāžai, komentētāji, kas, visticamāk, ar nopietnu sportu paši nav nodarbojušies, brēc par puiša «nekaunību», prasot tādu naudu savām izklaidēm, «masāžiņām», jauniem tērpiem.

Arī Latvijā ledus treniņi nav lēti, bet, protams, trenējoties pie pasaules čempiona Stefana Lambjēla, ko Deniss dara no pagājušā gada, jārēķinās ar lielākiem izdevumiem. Pārspīlētas ambīcijas? Valsts ignorance?

Valstī, vismaz sportistiem, kas pārstāv olimpiskos sporta veidus, ir skaidri atrunāti kritēriji, par kādiem sasniegumiem uz kādiem līdzekļiem var pretendēt, tiesa, dažkārt pieļaujot atkāpes, kā pašlaik biatlonista Andreja Rastorgujeva un šorttrekista Roberto Puķīša gadījumā. Lai iekļūtu LOV A sastāvā, nepieciešams iekļūt Eiropas čempionāta trijniekā, pasaules čempionātā - astotniekā. Gan Vasiļjevs, gan Kučvaļska iekļauti LOV B sastāvā, kas paredz treniņu un sacensību atbalstam līdz 11 200 eiro.

Var jau, protams, netrenēties pie pasaules granda Lambjēla. Bet tiekšanos uz izcilību, vēlmi mācīties no labākajiem var tikai apsveikt. Turklāt Latvijā daudzos sporta veidos, tostarp daiļslidošanā, trūkst ne tikai augstas klases treneru, bet treneru vispār. Tā kā daiļslidošanas sportistu snieguma vērtēšanā ir daudz subjektīvisma, daudz nozīmē ne tikai trenera pieredze un rokraksts, bet arī vārds. Saprotams, ka nedz valsts, nedz sporta veida federācija, kurai ir vēl daudzas citas rūpes, nevar atļauties visiem sportistiem šāda līmeņa trenerus, tāpēc faktiski vienīgais loģiskais un pareizais veids, kā neatkāpties no mērķa un ambīcijām, kas sportā ir veselīgas, ir meklēt atbalstītājus. Vienalga ģenerālsponsorus, nelielus ziedotājus. Un jācīnās tagad, kamēr vēl nav sasniegta tā riskantā robeža, kad daudzi sporta talanti pēc junioru vecuma beigām un pietiekama atbalsta nesaņemšanas no LOV no profesionālā sporta pazūd. Tādu piemēru ir daudz. Arī tādu, kas pēc jau izcīnītiem augstiem sasniegumiem un pat olimpiskām medaļām nepietiekamu līdzekļu dēļ nespēj turpināt profesionālo karjeru. Ar mūsu nelielo iedzīvotāju skaitu un mazajām atlases iespējām daudzos sporta veidos katrs talants ir vērtība un ir iespēju robežās atbalstāms, ja gribam, lai nācijai ir, ar ko lepoties.

Saprotams, ka valstī daudzi cilvēki cīnās par eksistenciālām lietām un valsts nekad pilnībā nenodrošinās visas izcilo sportistu vajadzības. Ja ziedotāju sistēma arī nav droša, derētu padomāt par līdzīgas sistēmas iedibināšanu kā citās valstīs, tostarp Lietuvā, kur katrs nodokļu maksātājs var noteiktu summu ik gadu novirzīt kādiem sociāliem, labdarības mērķiem. Tādējādi varētu tikt atbalstīti gan smagi slimie cilvēki, gan izcili talanti, attīstītos arī nevalstiskais sektors un strādājošajiem būtu lielāka motivācija maksāt nodokļus, ja kaut daļu to tērēšanas var ietekmēt sev tīkamā virzienā.