Aktivitāte – otršķirīga
Saeimas un pašvaldību vēlēšanu aktivitāte pēdējos gados arvien krīt. Vai arī 3. jūnijā gaidāmajās deviņu republikas pilsētu un 110 novadu domju vēlēšanās šī tendence turpināsies?
Iespējams, ne viens vien būs palaidis garām iespēju līdz iepriekšējās nedēļas beigām pārdeklarēties vai pieteikties balsošanai pašvaldībā, kur cilvēkam pieder nekustamais īpašums, kas atrodas citā pašvaldība nekā deklarētā dzīvesvieta. Šis termiņš pagājis bez skaļiem atgādinājumiem un reklāmas. Bet, visdrīzāk, daudziem vēlēšanas nešķita tik svarīgs pilsoņa pienākums, lai par to painteresētos un veiktu šīs procedūras. Kaut kāda pārdeklarēšanās gan esot aktivizējusies, bet, iespējams, to veicinājusi nevis vēlēšanu tuvošanās, bet gan saņemtie nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) aprēķini, kas daudzus šokējuši. Vairākas pašvaldības izmantojušas likumā doto iespēju piemērot ievērojami lielāku nodokļa likmi tiem īpašumiem, kuros neviens nav deklarējies, vai arī to aprēķināt atkarībā no īpašumā deklarēto skaita. Tā cilvēki nereti migrē ar visai brīvo deklarēšanās sistēmu no pašvaldības uz pašvaldību atkarībā no to piedāvātajiem labumiem - pabalstiem, NĪN atlaidēm vai uzrēķiniem, bērnudārza pieejamības, dažādu pakalpojumu, interešu izglītības, sabiedriskā transporta atlaidēm pašvaldības iedzīvotājiem u.tml. Ja vienu otru pašvaldības iemītnieku tas legalizē, tad citi tiek pierakstīti, lai samazinātu NĪN. Ja agrāk grūtības sagādāja nevēlamu iemītnieku izdeklarēšana no sava īpašuma, tad, turpinoties pašvaldību karagājienam pret īpašumu saimniekiem, deklarants būs tirgū pieprasīts pakalpojums. Cik atbilstošs iedzīvotāju reālajai dzīvesvietai būs Centrālās vēlēšanu komisijas izmantotais iedzīvotāju reģistrs, grūti pateikt, katrā ziņā haoss tur būs pastiprināts. Atšķirībā no Saeimas vēlēšanām, kurās pilsonis var novēlēt jebkurā brīvi izvēlētā iecirknī, pašvaldību vēlēšanās darbojas vēlētāju reģistrs. Katram vēlētājam tiek iedalīts deklarētajai dzīvesvietai tuvākais iecirknis. Mainīt pašvaldību uz to, kur cilvēks reāli dzīvo vai kur viņam ir īpašums, vairs nav iespējams, no 25. marta līdz 16. maijam varēs mainīt vienīgi iecirkni vienas pašvaldības ietvaros.
Daudzi pašvaldību vēlēšanās nenobalsos tāpēc, ka neatradīsies tajā vietā, kur ir deklarēti, savukārt politiskās batālijas tik ļoti neuzrunās, lai balss nodošanas dēļ mērotu tālāku ceļu līdz iecirknim. Jau pirms priekšvēlēšanu aģitācijas perioda sākuma apnikt paspējušās reklāmas, jau pamanāmie kompromati, kas sabiezēs, vēlēšanām pietuvojoties vēl vairāk, daudziem uzdzīs riebumu pret politiku kā tādu, lai arī pašvaldībās, vismaz nelielajās, politikas ir mazāk nekā nepieciešamība pēc kārtīga saimnieka. Virknē pašvaldību vairāku gadu garumā valda vieni un tie paši politiskie spēki, sava veida monopols, kas tiek stiprināts ar vietējiem pašvaldību izdevumiem un administratīvajiem resursiem. Rezultātā daudziem izveidojas viedoklis, ka viņu balss tāpat neko nemainīs. Statistiku koriģē arī no valsts izbraukušie, bet neizdeklarējušies iedzīvotāji.
Aktivitāti var ietekmēt vēl kādi priekšvēlēšanu pārsteigumi, aģitācijas raksturs, bet kopumā riskēšu teikt, ka tā varētu nebūt tā augstākā. Augstākā pašvaldību vēlēšanu aktivitāte reģistrēta 2001. gadā - 61,98%, bet citkārt tā svārstījusies ap 55%. Precīzāk - 1994. gadā - 58,5%, 1997. - 56,84%, 2005. - 52,85, 2009. gadā, kad tās notika reizē ar Eiroparlamenta vēlēšanām - 53,8%, 2013. gadā - vairs tikai 45,99%. Līdzīgi pēdējās, 2014. gada Saeimas vēlēšanās reģistrēta zemākā vēlētāju aktivitāte neatkarīgās Latvijas vēsturē - 58,85%. Salīdzinoši 2011. gadā aktivitāte, neraugoties uz ažiotāžu ap iepriekš atlaisto Saeimu un ārkārtas vēlēšanām, bija tikai nedaudz augstāka - 59,45%, 10. Saeimas vēlēšanās - 63,12% vēlētāju. Kopš 5. Saeimas vēlēšanu rekorda - 89,9% - aktivitāte arvien kritusies - 71,9%, vēlot 6. Saeimu, 71,89% - 7. Saeimas, 71,5 - 8. Saeimas un 60,98% - 2006. gada 9. Saeimas vēlēšanās.
Zemākā aktivitāte tradicionāli ir Eiroparlamenta vēlēšanās, bet 2014. gadā tā sasniedza katastrofālu, vien 30% līmeni. Vai tas kādu uztrauc? Kamēr vien nav noteikts minimāli nepieciešamais kvorums, lai vēlēšanas uzskatītu par notikušām, iedzīvotāju vienaldzība paliks vienaldzīga arī deputātu amatu kārotājiem. Pietiks ar uzrunātajiem, uzkurinātajiem. Par kvoruma nepieciešamību jurisprudences eksperti sāka runāt pēc 2008. gada referenduma par tautas tiesībām atlaist Saeimu, kurā nebija kvoruma. Arī vēlēšanas būtībā ir tautas nobalsošana. Vai vēlēšanas skaitītos notikušas, ja tajās būtu piedalījušies, piemēram, trīs vēlētāji? Saprotams, ka pretendēt uz 50% vēlētāju aktivitāti būtu dārgi pašiem nodokļu maksātājiem, bet varbūt varas pārstāvju un pretendentu formas uzturēšanai un patiesas vēlētāju ieinteresēšanas labad tomēr derētu atjaunot diskusijas par kāda saprātīga kvoruma noteikšanu vēlēšanās?