Nezaudēt fokusu
Laikā, kad ar tiesas lēmumu atcelti Daugavpils domes noteiktie ierobežojumi protestam pret šodien plānoto krievu skolu reformu, Saeimas komisijā iet spalvas pa sakarsēto gaisu strīdos par izglītības satura un skolas gaitu uzsākšanas reformu. Daudz reformu vienlaikus, kas konceptuāli pat nebūtu slikti, ja vien Izglītības un zinātnes ministrija spētu visas frontes līnijas aizstāvēt. Rodoties robiem tajās, viss sajaucas vienā lielā putras katlā, kas arvien vairāk draud piedegt.
Neiedziļināšos komisijas sēdes gaitā, visu lobistu metodikā, dažādo viedokļu niansēs un visu teju 170 priekšlikumu saturā grozījumiem Vispārējās izglītības likumā un Izglītības likumā uz 2. lasījumu. Visā šajā gūzmā zūd fokuss uz reformu būtību, lai gan, protams, teiciens «velns slēpjas detaļās» attiecināms arī uz izglītības reformām. Bet nav gan jēgas strīdēties par detaļām, pirms rasta vienošanās par reformas kodolu.
Reformas sāls - uzsākt skolas gaitas jau no sešiem gadiem un mainīt mācīšanas metodiku uz tā saukto kompetenču pieeju, par kuras izpausmēm daudziem lēmējiem īstas skaidrības nav. Tāpat kā par dienu pirms izskatīšanas iesniegtajiem priekšlikumiem, kas nu steigā jārauj cauri. Tādējādi arī deputāti lokās ietekmju vējos. Gribētos cerēt, ka nule notikušais centralizētais matemātikas eksāmens vidusskolēniem nav instruments šajās cīņās, lai pierādītu jaunā mācību satura nepieciešamību. Redz, cik slikti mūsu skolēni prot izmantot formulas mainīgās situācijās! Katrā ziņā arvien lielāka kritika veļas ne tikai pār sešgadniekiem, bet arī mācību satura reformu un to, vai abus jautājumus vajadzēja virzīt vienā paketē.
Es teiktu, ka vajadzēja gan. Ja skolas gaitas sāk agrāk, tad ir jāmaina arī saturs, kas jāizbalansē pa visiem gadiem. Jo nevar vienkārši uzkraut sešgadniekam visu to, ko tagad mācījās septiņgadnieki pirmajā klasē, piecgadniekiem to, ko mācījās sešgadnieki. Piecus un sešus gadus vecie jau tagad apgūst gana prasīgu izglītības programmu, kas ne viesiem ir pa spēkam, tādējādi pirmajā klasē lasīt un rakstītprasmes līmenis bērniem ir ļoti atšķirīgs. Jau pirms skolas mazajiem jāprot lasīt, rakstīt drukātiem un rakstītiem burtiem, rēķināt vismaz līdz 10, pazīt figūras u.tml. Vai to visu tagad jau būs jāprot 4-5gadus vecajiem? Un sešgadīgajiem skolnieciņiem, vienalga kur fiziski atrodoties - skolas solā vai bērnudārzā, jāapgūst tas, ko līdz šim mācījās septiņgadnieki? Lielākoties sešgadniekiem uzmanības koncentrēšanas spēja ir visai zema, un tam, ko un kā pašlaik apgūst septiņgadīgie, vairums nav gatavi. Turklāt visas skolas nemaz fiziski nav iespējams paplašināt, lai ietilpinātu tur papildu pirmās sešgadnieku klases.
No otras puses, arī saprotami argumenti, ka 19 gados jaunieši jau ir fiziski un psiholoģiski nobrieduši citiem dzīves uzdevumiem un izaicinājumiem, nevis skolas sola deldēšanai. Tad - ja nevar skolu sākt agrāk un negrib beigt tik vēlu, varbūt der padomāt par izglītības programmas pārskatīšanu, sakompresēšanu? Ar to nedomāju skolēnu mācību slodzes palielināšanu, kas jau ir pietiekama un atsevišķās klasēs pat pārāk liela. Tieši te savu lomu spēlētu mācību satura pārskatīšana - gan kā mācīt, gan ko un cik daudz mācīt. Vai tiešām tas viss, ko vidusskolā esam mācījušies, mums ir bijis noderīgs arī turpmāk dzīvē, studijās? Cik daudz kas bijis tikai mācīšanās pēc? Jā, arī smadzeņu, atmiņas treniņš ir vajadzīgs, bet jāņem vērā tas, cik strauji mainās pasaule, tehnoloģijas, informācija. Jā, ir jāapgūst kaut kāds kanons katrā mācību priekšmetā, bet vairs nav tik svarīgi iespējami vairāk iemācīties, cik atrast, apstrādāt un konkrētajam mērķim izmantot informāciju. Un būt gatavam mācīties nepārtraukti, nevis jau skolas laikā šo vēlmi nokaut. Attīrot mācību saturu no liekā, izkristalizējas būtiskais, un tad vismaz to daudzi arī iemācīsies, nevis mācīsies pēc principa - ka tikai sekmīgs. Jo arī skolēni pazaudē fokusu, jēgu. Turklāt, ja jaunais izglītības saturs vērsts uz saprašanu, zināšanu izmantošanu praksē, dzīvē, tad pilnīgi noteikti skolu programmās ir daudz kā tāda, kam ar šo nav nekāda sakara.
Domāju, ka nav neiespējami esošo 12 gadu programmu izfiltrēt līdz 11 gadu programmai, vienlaikus ļaujot interesentiem vidusskolā padziļināti apgūt priekšmetus, ar kuriem viņi saista profesionālo nākotni. Ja nu tiešām mūsu pedagoģiskie guru ir pārliecināti, ka viss līdz šim programmā esošais ir neatceļami svarīgs un nekas nav konsolidējams, tad jau drīzāk varētu pagarināt mācību gadu līdz Jāņiem, vienlaikus samazinot problēmas ar to, kā saturīgi un droši piepildīt bērna vasaru - vairums vecāku nevar atļauties trīs mēnešu atvaļinājumu vai entās nometnes. Lielākajā daļā Eiropas valstu vasaras brīvdienas neilgst trīs mēnešus. Protams, šis nav populārs priekšlikums, kuru izglītības ministrs Kārlis Šadurskis jau reiz izmeta un ierautu asti pēc neilga laika atsauca. Un šī mētāšanās ar idejām, kuras nespēj savilkt kopā un aizstāvēt vienotā veselumā, arī rada placdarmu daudzo interešu sadursmēm un riskus arī labo ideju noraušanai.