Satīties, sapīties
Šī Mārtiņa Freimaņa dziesma labi raksturo pirms- un pēc-vēlēšanu situāciju, valdības veidošanu. Ar personiskiem apvainojumiem, vēršanos tiesā par konkurentu vai draudiem to darīt, tad atsaucot dažu šādu solījumu, velkot sarkanās līnijas pret partijām un personālijām, sasolot to, ko realizēt baidās ne tikai partneri, bet arī paši, pirms vēlēšanām paužot principialitāti, no kuras pēc tām jāsāk atkāpties, bet atzīt to negribas... Politiķi tā sapinušies, sapiņķējušies, kā bērnības pinķēšanās spēlē. Principiāli nolemjot nekustināt kādu no spēlētājiem vai neredzot kopbildi, var samezgloto neatpiņķēt.
KPV LV un JKP kā nākamo pēc Saskaņas dalībai koalīcijā diskvalificējuši ZZS. Vadoties no priekšvēlēšanu retorikas un līdzšinējā nolieguma pozīcijām - loģiska izvēle, bet neveiksmīgs pamatojums. Ja iepriekš KPV LV pauda, ka nekādā sakarā ar valdību nesēdēs pie viena galda ar Aivaru Lembergu, tad tagad tā nesarunāsies arī ar Saeimā neievēlētajiem ZZS kodolu veidojošo partiju vadītājiem - Latvijas Zemnieku savienības vadītāju Augustu Brigmani un Zaļās partijas vadītāju Edgaru Tavaru. Šī poza varbūt ir labi pārdodama sabiedrības daļā, kuras informācijas lauks aprobežojas ar portālu virsrakstiem, bet no politikas teorijas un arī prakses viedokļa tā ir muļķība. Vai apzināts mēģinājums šķelt partiju. To gan vieglāk izdarīt ar jaunām, nepieredzējušām partijām, kā tas bija ar Zatlera Reformu partiju un No sirds Latvijai, vēl var nopirkt kādus ilgstoši opozīcijā aizsēdējušos deputātus, kā 2004. gadā Ainārs Šlesers to izdarīja ar Tautas saskaņas partijas piecīšiem.
Principialitāte vairs nav tik aktuāla pat lielo vēlēšanu tēmu jautājumos - OIK un makātnespējas lietās.Ļaujot JKP un KPV LV satīties, sapīties, Artis Pabriks beigās var izvilkt lielo lozi un iznākt kā kompromisa līderis
Patīk vai ne, bet mums tomēr ir partiju demokrātija, kam ir savi plusi un savi mīnusi. Jāatzīst gan, ka 1922. gada Satversmē jēdziens «partijas» vispār nefigurēja, un arī mūsdienās tas parādījies tikai līdz ar 1998. gadā iekļauto cilvēktiesību sadaļu, kur 102. pantā minētas ikviena «tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās». Toties Saeimas vēlēšanu likums tautas pārstāvniecību parlamentā pieļauj vienīgi caur partijām. Turklāt šīs bija pirmās vēlēšanas, kurās paģērēta partiju stiprināšana ar palielinātu biedru skaitu un dibināšanu vismaz gadu pirms vēlēšanām. Šie jaunie nosacījumi, kuri cita starp tika kritizēti kā varas partijām labvēlīgi, jaundibinātajām partijām izrādījušies svētīgi - laiks ļāvis iegūt lielāku atpazīstamību sabiedrībā un labus rezultātus vēlēšanās. Nav loģiski, no vienas puses, ar dažādiem līdzekļiem, tostarp valsts budžeta finansējumu partijām, censties stiprināt partijas kā likumīgas demokrātijas institūcijas un, no otras puses, nonivelēt to lomu, ignorējot partiju vadītājus valdības veidošanas sarunās. Ideāli, ja Saeimā ievēlēti partiju vadītāji, kuri vienlaikus ir arī premjera amata kandidāti, kuri tad var vadīt jaunās valdības veidošanas sarunas, bet tā ne vienmēr ir. Arī šajās vēlēšanās. KPV LV vada trīs līdzpriekšsēdētāji, bet premjera amata kandidāts Aldis Gobzems nav starp viņiem. Attīstībai/Par! premjera kandidāts Artis Pabriks tika izvirzīts šim godam, nebūdams nevienas apvienību veidojošās partijas biedrs. Premjers Māris Kučinskis nav valdē nedz Liepājas partijā, nedz ZZS. LRA premjera kandidāts Edvards Smiltēns nav apvienības vadītājs, NA premjera kandidāts Roberts Zīle nav partijas vadītājs. Tikmēr, kamēr ievēlējam Saeimu pēc partiju listēm, jārespektē partiju līderi partiju savstarpējās attiecībās. Arī partiju likumā teikts: «Valde ir partijas izpildinstitūcija, kas vada un pārstāv partiju», un partijas valdes priekšsēdētājs kopā ar valdi būs tie, kas lems par būšanu vai nebūšanu valdībā, dalības nosacījumiem, prioritātēm. Ievēlētie deputāti ir partiju pārstāvji, partijas programmas īstenotāji. Var jau teikt, ka pietiek ar Armandu Krauzi kā ZZS valdes priekšsēdētāju, bet ZZS ir tika divu galveno apvienību veidojošo partiju karkass, Krauze ir tikai Brigmaņa vietnieks LZS. Arī pēc vēlēšanām 2014. gadā, kad pirmā aiz svītras palika partijas līdere Solvita Āboltiņa, kura arī piedalījās valdības sarunās vēl pirms mandāta izshēmošanas no Jāņa Junkura.
Šādu pozu viegli pārdot kā principiālu, bet principialitāte vairs nav tik aktuāla pat lielo vēlēšanu tēmu jautājumos. Ja joprojām būtu svarīga OIK tēma, te Vienotībai vajadzētu būt pirmajai uz strīpas, savukārt Bordānam un Gobzemam tik sirdij tuvajā maksātnespējas administrācijas jautājumā pirmajā atbirdināmo rindā vajadzētu būt «maksātnespējas mafijas» piesedzējiem - nacionāļiem. Aizmirsti konservatīvā Jāņa Juraša papīriņi par administratora Aigara Lūša it kā maksātiem 100 000 eiro Raivim Dzintaram un pus miljonu Imantam Parādniekam? Tādu nav vai, līdzīgi kā Taureņu pirts sarunas, tiks ieliktas tiesiskuma koalīcijas atvilktnē?
Principialitāte vairs neparādās arī JKP sludinātā tiesiskuma jautājumā, kad Attīstībai/Par! pacēlusi jautājumu par iespējamo KPV LV deputātu - Artusa Kaimiņa un Ata Zakatistova - izdošanu kriminālvajāšanai lietā, kas uzsākta par partijas nelikumīgu finansēšanu.
Apzinoties pretrunas un samazinātās manevra iespējas situācijā, kad ZZS iedots kurvītis, arvien lielāku savu atslēgas lomu apzinās attīstībnieki, kuri neslēpj neapmierinātību ar virkni potenciālo partneru pozīcijām. Ļaujot abiem satīties, sapīties, Artis Pabriks beigās var izvilkt lielo lozi un iznākt kā kompromisa līderis.