Kad vecie vairs un jaunie vēl nevar

Ceturtdien 12. Saeima sanāca uz tās pēdējo sēdi. Lai cik augstprātīgi tas skanētu no Saeimas aktiera Artusa Kaimiņa mutes, viņam taisnība, ka daudzi klātesošie «te nekad dzīvē vairs neatgriezīsies».

Aizies daudzi pieredzējuši politiķi, nozaru speciālisti, kuri deva savu artavu savas jomas normatīvu izstrādē, arī daudzi aizsēdējušies deputāti, no kuriem lielu pienesumu nejuta. Daļu aktīvāko, visticamāk, vēl redzēsim Saeimā - ja ne no pašreiz pārstāvētās, tad no citas, populārākas partijas, daļai, tostarp dažam labam, kas apšauba savu neievēlēšanu, jāsaprot, ka viņa laiks ir beidzies. Politikā, tāpat kā virknē profesionālo jomu, mainās prasības pēc darbinieku kvalifikācijas, turklāt parlamenta deputātu darbā pieņemšanas specifikā ir arī būtiski sevis pārdošanas un «skaistumkonkursa» parametru komponenti. Svarīgs ir lokomotīves kapteinis, kurš parasti Saeimā ievelk vairākus vagonus, kuri kā vagoni arī aizvada savu laiku - ja ne kas cits, tad vismaz labi atalgots darbs ar ik gadu par pāris simtiem eiro augošu algu un kompensācijām, pieeja informācijas resursam, kas gan vēl jāprot izmantot.

Neizprotot nozaru specifiku, neredzot sistēmu kopumā, ir viegli ar revolucionāro pārliecību sagraut esošo, lai arī ne ideālo kārtību, bet vismaz šajā brīdī iespējamo un funkcionējošo, nespējot izveidot labāku.

65% jaunu deputātu ir daudz. Tā ir ne tikai iespēja ienest jaunas idejas un vēsmas, pārraut kādas nevēlamas saites, izskaust nepamatotas lobiju privilēģijas, bet arī risks. Neizprotot nozaru specifiku, neredzot sistēmu kopumā, ir viegli ar revolucionāro pārliecību sagraut esošo, lai arī ne ideālo kārtību, bet vismaz šajā brīdī iespējamo un funkcionējošo, nespējot izveidot labāku. Praksē, nevis uz papīra. Papīrs pirms šīm vēlēšanām pacietis daudz un turpina paciest, tikmēr nozaru pārstāvji bažījas par iestrāžu kontinuitāti, mediķi par viņu atalgojuma pieaugumu, citi - par to, cik ilgs laiks paies, jaunajiem skaidrojot dažādas nianses, pensiju un dažādu pabalstu sistēmu, zāļu tirgus darbību, veselības aprūpes līkločus, līdz varēs ķerties pie lietas.

Priekšvēlēšanu un pēcvēlēšanu laiks, jauna parlamenta darba sākums, jaunas koalīcijas izveides laiks ir kā ilgstoša sausuma periods, kad zeme izkalst un kļūst neauglīga. Var gan daudz sildīties savās runās, solījumos, bet augļi no tā neveidojas. Tai skaitā no plātīšanās ar savu varēšu un gaidāmo valdīšanu, skaitīšanas, kas pienākas uzvarētājiem un nepienākas zaudētājiem, kā tas tiek darīts Saeimas prezidija gadījumā. Nekas nevienam nepienākas automātiski, pienākas tas, par ko tu vari vienoties ar citām partijām, par ko tu spēj viņus pārliecināt, ar ko uzrunāt. Ja sekotu Jāņa Bordāna «pienākas uzvarētājiem» filozofijai, tad vadīt valdību vai Saeimu pienāktos Saskaņas pārstāvjiem. Bet attiecībā uz šo uzvarētāju tiek piemērotas dažādas «nepienākas» atrunas. Labi, Saeimas prezidijā, visticamāk, tai vienu vietu atvēlēs, jo prezidijs būtībā ir vairāk tehnisks Saeimas darba un Saeimas administrācijas organizētājs, neskaitot, protams, Saeimas spīkera amatu, kuram ir liela reprezentatīvā loma un pievērsta pastiprināta sabiedrības uzmanība. Vienoties par spīkera amatu, pirms ir skaidra koalīcija un amatu sadalījums valdībā, ir kaut kas no neiespējamās misijas, neatkarīgi no tā, vai par spīkeru balso atklāti vai aizklāti. Līdzšinējā spīkeru vēlēšanu vēsturē bijuši gadījumi, kad nevar ievēlēt spīkeru pat tad, kad koalīcija ir tapusi un vienojusies par balsojumu. Tā 2011. gadā, divreiz balsojot, par spīkeru neievēlēja Valdi Zatleru, un tad uz skatuves iznāca Solvita Āboltiņa. Interesanti gan, ka arī par viņu aizklātās vēlēšanās nobalsoja nevis visi 56 koalīcijas deputāti, bet tikai 51. Jāatgādina, ka Saeimas vadītāju un arī pārējos prezidija locekļus var ievēlēt tikai ar klātesošo deputātu absolūto balsu vairākumu.

Pirmo 13. Saeimas sēdi, kas notiks 6. novembrī, jānoslēdz ar valdības paziņojumu par tās pilnvaru nolikšanu. Tas gan nenozīmē, ka Māris Kučinskis &Co uzreiz pēc deputāta zvēresta nodošanas uzkārs uz nagliņas savu portretu, aizslēgs kabinetu un pametīs valdību, ļaujot kuģim dreifēt bez kapteiņa nezināmu laiku līdz jaunās valdības izveidei. Valdības vadītāja pienākumus viņš turpinās veikt, un ministri strādās, līdz tiks apstiprināta jaunā valdība, bet skaidrs, ka būtisku iniciatīvu šajā gaidīšanas režīmā nebūs.

Šis pirms un pēcvēlēšanu periods, kas dažkārt var ieilgt, ir laiks, kad vecie vairs nevar vai nedrīkst, bet jaunie vēl nevar, tostarp apstiprināt nākamā gada budžetu, lai cik spiedīgas vajadzības šķistu. Saprotamas ir mediķu bažas šajā situācijā par nākamgad apsolīto 20% algu pielikumu. Jo ilgāk nebūs jaunās valdības, kurai vēl labu laiku būs jāveido budžets pēc maģiskas formulas, kurā iekļautos visi dāsnie solījumi, jo ilgāk ik mēnesi nākamgad būs jāstrādā ar 1/12 daļu 2018. gada budžeta. Mediķiem tas nozīmētu bez 20% algu pielikuma. Nākamā gada budžets ir būtisks faktors, kas neļauj kavēties ar jaunās valdības izveidi. Budžets ir viens no būtiskākajiem politikas realizēšanas instrumentiem, tādēļ tam jāpieiet ar visu rūpību. To nevar izdarīt steigā. Ņemot vērā šo apstākli, kā arī nopietnu, reālu darbu trūkumu pirms un pēcvēlēšanu laikā, nopietni apsverama būtu Saeimas vēlēšanu pārcelšana uz vasaru. Vasarā deputāti varēs izmantot savu «skolēnu brīvlaiku» aģitācijai, nebastojot Saeimas komisiju sēdes, laicīgāk un rūpīgāk varēs izveidot nākamā gada budžetu, tādējādi ātrāk ķeroties klāt solītā izpildei. Kas tik pa gadu nevar aizmirsties!