Finanšu ministrijas (FM) un tās politiskā vadītāja Einara Repšes nostāja par samazinātās PVN likmes atcelšanu nākamgad nav jaunums, vai pārsteigums. Par samazinātās 10% PVN likmes atcelšanu Repše runāja jau pavasarī kā par alternatīvu kārtējai standarta PVN likmes nepaaugstināšanai.
Martā FM lēsa, ka, atceļot samazinātās PVN likmes, budžets iegūtu 95 miljonus latu. Taču samazinātās PVN atcelšanai un ministriju tēriņu samazināšanai atbalsta nav paša finanšu ministra partijas rindās, nemaz nerunājot par koalīcijas partneriem un opozīciju. Uz jautājumiem par attieksmi pret PVN vienādošanu līdz 21% koalīcijas politiķi plāta rokas: to jau Repše virza, un pat JL – Vienotības ministrs Artis Kampars rāda ar pirkstu uz Repši, viņa nostāju skaidrojot ar nekandidēšanu vēlēšanās, neitralitāti un rūpi par valsts finansiālo situāciju (Diena). Paldies par atklātību, ministra kungs! Tas nozīmē, ka tiem politiķiem, kas kandidē vēlēšanās, valsts finansiālā situācija nerūp vai arī viņu budžeta un ekonomikas būvniecības vīzijām nav nekāda sakara ar reālajām iespējām. Kamēr runā, tur kabatā paslēptu pigu. Jau pavasarī, pēc tam, kad Dans Titavs tika izmests no JL un Vienotības, no kurām līdz ar to norobežojās arī E. Repše, Neatkarīgā rakstīja, ka tagadējā situācijā Repšes "finanšu ministra amats ir labs fons, uz kura izcelties "labajiem" JL politiķiem, jo īpaši premjeram Valdim Dombrovskim, no kura līdzīgi kā no ekonomikas ministra Arta Kampara publiski nākuši ārā pretēji viedokļi būtiskos ekonomiskos, nodokļu jautājumos". Viss kā pēc scenārija.
Premjera izveidotās funkciju vērtēšanas darba grupas, kurā vispārstāvētāka institūcija bija tieši FM, funkciju audita ieteikumus Vienotībā esošās Pilsoniskās savienības aizsardzības ministrs attiecībā uz viņa vadīto ministriju nodēvējis ne vien par neprofesionāliem, bet pat par tādiem, kas "robežojas ar kaitniecību drošības jomā", Vienotības "adoptētais" kultūras ministrs Ints Dālderis tos arī gānījis kā nekompetentus, JL vadītā Iekšlietu ministrija pret priekšlikumiem par iespējām taupīt iekšlietu sistēmā "kategoriski iebilst"... Ja ne valsts pārvaldē, kur tad "taupīsim" un "konsolidēsim" 390–440 miljonus latu? Partiju biežāk minētās papildu ieņēmumu pozīcijas ir nekustamā īpašuma nodokļa un kapitāla nodokļa palielināšana, par ko gan arī nav vienprātības, bet arī 300 miljonus tur nevar iekasēt. Tas nozīmē, ka sagaidāma kārtējā cirpšana, ko pirms vēlēšanām partijas nevēlas atklāt.
Jāatzīst, ne tik tiešā tekstā, kā to piedāvā Repše, tā dēvētā "Dombrovska ekonomiskā programma" arī pieļauj PVN celšanu, ko var saskatīt aiz vārdiem par nodokļu sloga pārnešanu uz patēriņu. PVN ir patēriņa nodoklis – to samaksā tiešais patērētājs. Tad tomēr raus augšā PVN? Kā saka premjers (8.09. Latvijas Radio) – "partiju solījumiem šajā laikā nevar ticēt", Repše "ir vienīgais cilvēks, kam var ticēt". Manuprāt, tomēr, runājot par PVN kā patēriņa nodokli, jāizdala eksistenciālais patēriņš, par ko būtu vietā politiskas diskusijas – par to, kādu preču vai pakalpojumu patēriņam, jo īpaši konkrētā valsts ekonomiskajā situācijā, dodamas kādas atlaides. Jostas vilkšanas laikā varbūt var trīs reiz mazāk izklaidēties, pirkt trīs reiz lētākus auto vai braukt ar sabiedrisko transportu (lai gan daudzviet tas jau degradēts tiktāl, ka nav reāla alternatīva), bet nevar apsildīt un apgaismot dzīvokli vai ēst tikai katru trešo dienu, vai ārstēt tikai katru trešo saslimšanu. Papildus eksistenciālā patēriņa jomām politiski stratēģiski vēlams arī ilgtermiņā lūkoties uz valstij nozīmīgu jomu izdzīvošanu, attīstīšanu, konkurētspēju, no šāda viedokļa vērtējams, piemēram, samazinātais PVN presei, tūrismam, noteiktām ražošanas, politiski stratēģiskām vai dzīvesveida uzturēšanas nozarēm. Attieksme pret šiem nodokļiem arī raksturo partiju attieksmi pret konkrēto nozari. Piemēram, medijus politiķi vēlētos turēt īsā pavadiņā, tāpēc samazināto likmi te nosaka uz īsu periodu, te draud atcelt, te atkal saglabā. Drīzāk tā izpaužas kā savtīga interese saglabāt izejas kanālus uz vēlētājiem, nevis rūpes par jau tā šaurās un valodiski sadalītās iespējami kvalitatīvākas Latvijas mediju telpas dzīvotspēju, jo īpaši, ja ņem vērā, ka fiskālā ietekme no PVN presei ir ļoti niecīga.
FM lēš, ka lielāko fiskālo efektu dotu samazinātās PVN atcelšana medikamentiem – 48,4 miljonus latu, arī siltumenerģijai – 14,42 miljonus. Nodokļu celšana patēriņam, bez kā nevar iztikt, ir drīzāk izspiešana. Arguments, ka domās par atvieglojumiem trūcīgajiem, ir vājš, jo ja pie esošajām trekno gadu kredītsaistībām, samazinātajām algām, augošajām pārtikas cenām vēl palielina PVN eksistenciālajam patēriņam, tad par trūcīgiem varēs uzskatīt lielāko daļu iedzīvotāju. Arī tos, kas saņem vidējo algu, kas pēc nodokļu nomaksas ir tikai nedaudz virs 300 latiem. Jau tagad parādi par siltumenerģiju sasnieguši rekordaugstu līmeni kopš 1993. gada, saskaņā ar EM datiem – 12,13% no kopējo rēķinu summas Rīgā un 20–30% citviet. Turklāt nez vai cilvēku motivēs melnām miesām rauties darbos, lai pēc visu maksājumu segšanas paliktu ar tikpat iztukšotu maciņu kā nestrādājošais, kas saņēmis visus iespējamos atvieglojumus, pabalstus, Latvenergo kartes un citus bonusus. Jau tā tagad daudzu izvēle krīt par labu nestrādāšanai, nevis strādāšanai par minimālo algu, ko saskaņā ar statistiku valstī saņem ceturtā daļa strādājošo, bet kopumā līdz 200 latiem – vairāk nekā 44% strādājošo (CSP maija dati). Šajā situācijā PVN uzlikšana eksistenciālajam patēriņam visiem un tā kompensēšana nedaudziem būtu ne tikai negodīga, bet arī jau tā plāno vidusslāni nīdējoša.