Atsevišķas partijas, kas šajās vēlēšanās neiekļuva Saeimā, grasās vērsties Satversmes tiesā, sūdzoties par mediju nedemokrātisko attieksmi pret "mazajām partijām", kam neesot bijusi iespēja gozēties medijos tikpat daudz, cik partijām, kuru reitingi socioloģiskajās aptaujās uzrādīja ievērojamāku sabiedrības atbalstu.
Vispirms, precizējot jēdzienu "mazās partijas", jāteic, ka tas attiecināms uz partijas reitinga izmēru, nevis pašu partiju, jo par mazu īsti nevarētu saukt, piemēram, reiz ietekmīgo, daudzskaitlīgo, seno Latvijas sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP), kuras rindas gan arī kļuvušas krietni šķidrākas nekā ziedu laikos. Tās vadītājs, tāpat kā kristīgi demokātiskās partijas Par prezidentālu republiku līderi, nu vainu galvenokārt meklē citos – mediju attieksmē. Vienlaikus LSDSP Atbildības iepakojumā saņēma vēsturiski sliktāko rezultātu – tikai 0,63% balsu, KDS – 0,36%, kas ir apmēram tik, cik partijas biedru plus daļa viņu tuvinieku. Salīdzīnoši prezidentāļi kā jauns veidojums ar saviem 0,74% var lepoties.
Nevar noliegt, ka medijiem un to rīkotajām diskusijām, intervijām ir būtiska ietekme sabiedrības viedokļa veidošanā un vēlētāju izvēlē, bet nevajag arī to pārspīlēt. Ja visu noteiktu tikai klātesamība medijos, tad daudz augstāku rezultātu vajadzētu uzrādīt Par labu Latviju. Savukārt PCTVL, kas arī apmēram tikpat daudz, cik reitinga augšgala partijas, tika aicināta uz TV un radio debatēm, pietiekami – arī krievvalodīgajā presē, vēlēšanās izgāzās kā veca sēta ar tikai 1,43% balsu! Arī LSDSP, kas 8. Saeimas vēlēšanās izkrita no Saeimas un arī 9. Saeimas vēlēšanās palika zem 5% barjeras pēc tam, kad bija baudījusi varas saldo pīrāgu Rīgas domē, nevarēja žēloties par īpašu mediju diskrimināciju. Tā vietā būtu vērts palūkoties uz partijas šķelšanos, vadības kašķiem, paplukušajiem līderiem un šeptēšanos Rīgas domē...
Ja runājam par likuma burtu, grūti atrast pantu, kurš būtu pārkāpts. Šogad pieņemtais Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums dod medijiem brīvību programmu un raidījumu veidošanā, redakcionālajā darbībā, "ciktāl tos neierobežo Satversme" un "citi likumi". Ja piekasīšanās vairāk ir sabiedriskajām raidorganizācijām, tad tām noteikts nodrošināt "informāciju, kas nepieciešama, lai katrs sabiedrības loceklis varētu veidot pamatotu un brīvu viedokli", to programmām jāatspoguļo sabiedrības uzskatu dažādība, "nedrīkst atspoguļot tikai atsevišķu politisko, ideoloģisko, ekonomisko, reliģisko vai citu grupu intereses". Jautājums – vai šī uzskatu dažādības atspoguļošana realizēta pilnībā, "mazajām partijām" dodot vienādas bezmaksas raidlaika aģitācijas iespējas, bet salīdzinoši mazāk – dalību debatēs?
Raidorganizāciju raidlaiks nav no gumijas, turklāt kopumā raidorganizācijās, jo īpaši televīzijā, debašu bija tik daudz, ka vienkāršā cilvēka aknas tās nespēja vairs pārstrādāt, tāpēc nav jābrīnās, ka daudz skatītāki par politiķu konkursiem Ko tu proti bija to laikā demonstrētie šovi, ekstrasensu rādītie brīnumi. Turklāt, ja ņem vērā, ka raidorganizācijām programmās jāatspoguļo dažādu sabiedrības grupu intereses, partiju reitingi ir rādītājs proporcijai starp sabiedrības interesēm par vienu vai otru partiju. Vienlaikus, līdzīgi kā rūpējoties par sabiedrības grupām ar īpašām vajadzībām vai minoritātēm, LTV rīkoja arī atsevišķas mazo partiju paškronēto premjera kandidātu debates, kas, starp citu, nebija nemaz tik nesaturīgas, kā paši kandidāti tās noniecinājuši. Arī Neatkarīgā intervēja pāris "mazo partiju" līderus, kas spēja piesaistīt ar kādu savu viedokli vai rīcību, bet politikas tīkotājiem jārēķinās, ka neviens medijs neskries pakaļ statistiem tikai tāpēc, ka viņi pieteikušies vēlēšanās vai iedomājušies sevi par zvaigznēm esam. Vai, lai nodrošinātu viņu izpratnē Satversmē garantētās "vienlīdzīgās" vēlēšanas, medijiem bija jāintervē visi 1235 kandidāti? Ja tikai līderi – vai tad tās būtu vienlīdzīgas vēlēšanas attiecībā pret kandidātiem, kas ir zemāk listē?
Ja šīs partijas negrib redzēt baļķi savās, bet skatīt skaidas citu acīs, jālūkojas drīzāk, piemēram, varas partiju administratīvo resursu izmantošanā dažādos veidos, kas rezultējas gan nokļūšanā medijos, gan finanšu piesaistē partijas kampaņai. Nu ar finansēm būs vēl trakāk – Saeima vasarā atbalstīja valdības virzīto likumprojektu par to partiju finansēšanu no valsts budžeta, sākot ar 2012. gadu, kas vēlēšanās saņēmušas vismaz 2% vēlētāju atbalsta. Tās šajā gadījumā ir tikai Saeimā iekļuvušās partijas, kas saņems prāvas summas: Vienotība – Ls 150 712, Saskaņas centrs 125 699, ZZS – 95 013, VL!–TB/LNNK – 37 014, PLL – 36 939 latu – 50 santīmu par katru nodoto balsi. Un tā ik gadu līdz nākamajām vēlēšanām. Raudzīsim, kā tas palīdzēs partijām atsvabināties no lielsponsoru skavām, kas bija arguments šā finansējuma ieviešanai! Ja tas nenotiks, šī nauda kalpos tikai par partiju uzvedību neietekmējošu piešprici, varas resursa loma nemazināsies, un tad gan sīkpartijas varēs sašust ne pa jokam. Bet pašlaik arī sīkpartijas rīkojas pēc principa, ko savulaik piesauca Ābrams Kleckins, runājot par partijām, kas, veidojot mediju likumdošanu, vainu mediju darbībā meklēja "nevis vietā, kur maciņš pazudis, bet kur gaišāks".